Tasmānijas tīģeris
 
Blogs
02.07.2018

Par zūdošo. No dienasgrāmatām

Komentē
0

"Uz bēniņiem viņš bieži gāja,
Kaut bērni teica – ko tu maisies,
Bet kaktā zārks to brīdināja –
Daudz laika nav vairs, vecais, taisies."
Arnolds Auziņš, Raimonds Pauls. "Balāde manam vectēvam"

 

Mēs visi labi atceramies režisores Vijas Beinertes 1979. gada režijas diplomdarba īsfilmu "Tās dullās Paulīnes dēļ", kas tapusi pēc Vizmas Belševicas tāda paša nosaukuma stāsta. Paulīne un viņas māsa Līzbete gatavojas nāvei, ar sēņošanu un ogošanu pelnīdamas naudu savām bērēm, šūdinādamas bēru kleitas, gādādamas parūkas un pat nolīgdamas fotogrāfu, kurš jau laikus iemūžinās, kādas viņas izskatīsies zārkā. Ēvalda Valtera tēlotais fotogrāfs nenojauš, ka zārkā gulošā un Lilitas Bērziņas atveidotā Paulīne patiesībā ir dzīva, un, pildīdams savus darba pienākumus, nomurmina: "Skaista gan nelaiķe." Viltus nelaiķe nekavējoties atsaucas: "Tu saki?", nabaga fotogrāfs pārbīlī zaudē samaņu, nogāžas gar zemi un gūst traumas. Tagad izrādās, ka šāds sižets (bez Ēvalda Valtera tēla) nebūt nav tikai izejmateriāls latviešu komēdijai, bet arī daļa no pavisam nopietnas realitātes un naudā izmērāmiem darījumiem.

Kā nesen bija lasāms laikrakstā "The New York Times" publicētā rakstā "Iedzīvojas pozitīvās nāves kustība", ASV arvien plašāku izplatību gūst dažādi "nāves iemēģināšanas" un "labās nāves" pasākumi. Tā vien šķiet, ka franču vēsturnieka Filipa Arjesa grāmatā "Cilvēks nāves priekšā" (1977) aprakstītā atsvešināšanās no nāves ir izraisījusi pienācīgu pretkustību – maksāt spējīgi ļaudis ir gatavi ne vien mirt un maksāt, bet arī čakli gatavoties saviem pirmajiem pēcnāves brīžiem, jau laikus piemērot no ekoloģiskiem materiāliem izgatavotus zārkus, kopā ar draugiem izmēģinot pēcnāves ceremonijas vai konsultējoties ar savu "miršanas dūlu" (pēc līdzības ar dzemdību skolotājām, asistentēm, nemedicīniskajām vecmātēm jeb dūlām). Par šādiem pirmsnāves ritiem kļuvušas arī gandrīz vai pilnas bēru svinības ar gulšanos zārkā, ietīšanos līķautos, papīra čībiņu apaušanu, bēru runām, uz gofrētā kartona zārka atstātiem pakaļ palicēju autogrāfiem un droši vien – arī ar bēru mielastiem, kuros kūciņa tiek pasniegta vispirms, bet sāļais ēdiens pēc tam. "Pirmais solis ir apzināties, ka nāve ir dabiska mūsu dzīves gājuma daļa," ar jaunatklājējas dzīvīgo degsmi saka viena no raksta varonēm. "Mums var gadīties to pieredzēt labi, taču viss var izdoties arī pagalam slikti. Ir pieņemts uzskatīt, ka nāve un nodokļi ir vienīgās lietas, kas dzīvē ir neizbēgamas. Taču ļaudis mēdz nemaksāt savus nodokļus. Tāpēc es uzskatu, ka neizbēgama ir vienīgi nāve."

###

Žurnālā "New Yorker" nupat lasāms raksts, kas veltīts Tasmānijas tīģera jeb vilka meklējumiem. (Uzzināju, ka Tasmānijas tīģeris – pretēji manām smieklīgi aplamajām iedomām – nav tas pats, kas Tasmānijas velns, kas, lai arī specifiska un lipīga sejas vēža un cilvēku apdraudēts, ir sastopams vēl aizvien). Pēdējais Tasmānijas tīģera īpatnis Bendžamins nomira 1936. gada 7. septembrī nebrīvē. Hogārtas Zooloģiskā dārza darbinieks nejauši aizslēdza dzīvnieka mītni, un tas, palicis pa nakti laukā, nosala. Kāpēc viņš tiek saukts par tīģeri vai vilku, man nav īstas skaidrības, jo līdzīgs tas nav ne vienam, ne otram – tīģeri atgādina vien plēsīgā somaiņa svītras, purns tam bijis līdzīgs vilkam vai sunim, savukārt astes gals drīzāk bijis tāds kā ķenguram. Izrādās, Austrālijā un Tasmānijā pastāv īsta Tasmānijas tīģera meklēšanas kustība, un tās dalībnieki ar dažnedažādām metodēm cenšas pierādīt, ka dzīvnieks nav izmiris, bet sastopams savvaļā vēl šobaltdien. Savā neatlaidībā viņu centieni nedaudz atgādina sniega cilvēku vai Lohnesa ezera Nesijas meklētāju apsēstību, un tomēr tas ir kaut kas pavisam cits – galvenokārt laikam tāpēc, ka meklēts tiek kaut kas, kas patiesi reiz bijis sastopams, bet pēcāk pašu cilvēku rosības (vai neizdarības) rezultātā aizgājis zudumā.

###

Par zudušā atjaunošanu kārtējo reizi uzvirmojušas diskusijas Spānijā. Atgadījums ar 120 gadu veco fresku "Ecce Homo" Saragosā jau ir kļuvis par interneta mēmu un folkloru – kāda dāma no baznīcas draudzes bija ķērusies pie gleznojuma nemākulīgas atjaunošanas un izķēmojusi to līdz nepazīšanai – gleznojums pat iemantojis iesauku "Mērkaķu Jēzus". Tagad uzmanības centrā nonākusi ar 16. gadsimtu datēta un no koka darināta Svētā Jura statuja no Svētā Miķeļa baznīcas Estellā, Navaras reģionā. Laika gaitā svētā atveids bijis nobrūnējis un nolupis, tāpēc draudzes priesteris nolēmis pieaicināt restauratorus, pēc viņa paša vārdiem – nevis restaurācijas profesionāļus, bet gan vietējās mākslas skolas audzēkņus. Estellas mērs paudis sašutumu par restaurācijas iznākumu, jo svētais Juris pārtapis par rozīgu sārtvaidzi. "Tagad Estella nenonāk ziņās ar savu ievērojamo vēsturisko, māksliniecisko, arhitektonisko vai kultūras mantojumu, bet gan ar nožēlojamo rezultātu, ar kādu beigusies 16. gadsimta svētā Jura statujas restaurācija vienā no nozīmīgākajiem pilsētas dievnamiem," tviterī rakstījis pilsētas mērs Koldo Leozs.

###

Izrādās, jau labi sen bijis zināms, ka neatkarīgi no savas pastāvīgās dzīvesvietas ļaudis ikdienā pārsvarā apmeklē vienus un tos pašus ģeogrāfiskos punktus. Kā nesen vēstīts žurnālā "Economist", no vairāk nekā 40 000 viedtālruņu lietotājiem ievāktu datu analīze šo parādību ļāvusi izpētīt vēl sīkāk. Tā noskaidrots, ka regulāri apmeklēto vietu skaits gadu gaitā paliek nemainīgs. Vidējā "vietspēja" esot 25 dažādi ceļamērķi, kuros mēs atgriežamies atkal un atkal. Ja uzrodas kāds jauns ceļamērķis, kādam no vecajiem drīz vien tiek atmests ar roku. Šonedēļ esmu nonācis jaunā vietā – Ligūrijas jūras krastā, netālu no Dženovas Itālijā. Pagaidām gan vēl nezinu, vai šis ģeogrāfiskais punkts kļūs par vienu no maniem divdesmit pieciem – līdzās ķīmiskajai tīrītavai un dažiem veikaliem Rīgā, kā arī kantoriem, kuros puslīdz regulāri mēdzu iegriezties parakstīt šādus tādus dokumentus vai piedalīties sapulcēs. Bez vietām, kurās mēs patiesi atgriežamies, ir jau vēl arī tās, par kurām nebeidzam sapņot, un tās parasti nekādos viedtālruņos neparādās.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0