Foto - Pauls Bankovskis
 
Blogs
25.09.2018

Par vētrām un stihijām. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Nesen uzzināju, ka šur tur ASV tiekot rīkotas viesuļvētru ballītes. Ļaudis, tuvojoties dabas katastrofai, nevis steidzas uz lielveikaliem un paniski iepērk pirmās nepieciešamības preces, bet iztukšo ledusskapjus, gatavo maltītes un dodas cits pie cita ciemos. Var jau būt, ka ideja gan nepavisam nav oriģināla.

"– Nebīstieties pateikt, ka man nav taisnība," – saka Pūce Aleksandra Alana Milna (1882-1956) "Vinnijā Pūkā un viņa draugos", – "bet vai es maldos, domādama, ka šodien ir visai Vētrains laiks?
– Ļoti, – atbildēja Sivēns, sildīdams pie pavarda ausis un vēlēdamies, kaut viņš, sveiks un vesels, būtu jau atpakaļ pats savā mājā.
– Man arī tā likās, – teica Pūce. – Taisni tādā vētrainā dienā kā šī te mans Onkulis Roberts, kura portrets karājas tev aiz muguras, Sivēn, pa labi, vēlākā rīta stundā atgriezdamies no… Kas tad tas?
Atskanēja briesmīgs brīkšķis.
– Sargies! – iebrēcās Pūks. – Glāb pulksteni! Bēdz, Sivēn! Es krītu tev virsū!
– Palīgā! – kvieca Sivēns. Tā istabas puse, kur sēdēja Pūks, lēni slējās uz augšu, un viņa krēsls sāka slīdēt lejā pie Sivēna. Pulkstenis cienīgi nošļūca no kamīna dzegas, pa ceļam paķerdams līdzi vāzes, kamēr viss vienā kaudzē šķindēdams saplīsa pret to, kas agrāk bija grīda, bet tagad izskatījās drīzāk pēc sienas. Onkulis Roberts bija sadomājis kļūt par paklāju un katram gadījumam, lai būtu lielāks, norāva arī gabalu sienas, bet paklājs savukārt uzklupa Sivēna krēslam tad, kad Sivēns mēģināja piecelties, un kādu laiku patiešām bija diezgan grūti izšķirt, kur nu ir ziemeļi un dienvidi. Tad noskanēja vēl viens brīkšķis… Pūces istaba krampjaini noraustījās… un iestājās klusums. Istabas kaktā sakustējās galdauts. Tas satinās kamolā un pārvēlās pāri istabai, tad dažas reizes uzlēca gaisā un izbāza divas ausis. Kamols atkal pārvēlās pāri istabai un attinās vaļā.
– Pūk? – Sivēns bailīgi iepīkstējās.
– Jā? – atbildēja viens no krēsliem.
– Kur mēs esam?
– Grūti pateikt, – nopūtās krēsls.
– Vai mēs neesam Pūces mājā?
– Laikam gan, jo mēs atnācām uz tēju, bet mums nedeva.
– O! – iespiedzās Sivēns. – Vai Pūces vēstuļkastīte vienmēr bija pie griestiem?
– Ko tu saki?!
– Jā, paskaties!
– Es nevaru, – atbildēja Pūks. – Es guļu uz mutes zem kaut kā smaga, un tādā stāvoklī, Sivēn, nav diez cik ērti skatīties uz griestiem.
– Bet vēstuļkaste ir pie griestiem, Pūk. – Varbūt Pūce to pakārusi pie griestiem pārmaiņas pēc, – sacīja Pūks. Istabas otrā kaktā aiz galda kaut kas sakustējās – un parādījās Pūce. – Ā, Sivēns, – teica Pūce visai īgni.
– Kur ir Pūks?
– Grūti pateikt, – Pūks atsaucās. Pūce pagriezās uz to pusi, no kuras skanēja balss, un nikni pašķielēja uz Pūka pekām.
– Pūk, – viņa bargi jautāja. – Tu to izdarīji?
– Nē, – Pūks pazemīgi atbildēja. – Domāju, ka ne.
– Kas tad?
– Man liekas, tas bija vējš, – ieminējās Sivēns. – Es domāju, ka tava māja ir apgāzusies."

Latvieši tradicionāli pievērsuši uzmanību laika apstākļiem. Nepaiet neviena gadalaiku maiņa, kad ziņu portālos neparādītos kāda "laika zīmju vērotāja" viedoklis par gaidāmo laiku. Laika ziņas sabiedriskajā radio skan ik stundu vai pat vēl biežāk. Regulārs ziņu temats ir pārāk karsts, pārāk mitrs vai pārāk auksts laiks. Tropiskās viesuļvētras līdz mums pagaidām vēl laimīgā kārtā nav nonākušas, tornado uzbrūk tālās un eksotiskās zemēs, tomēr viesuļvētru ballīšu ideju no amerikāņiem mēs varētu pārņemt. Piepildījusies laika prognoze? To vajag nosvinēt. Laika prognoze ir izrādījusies aplama? Tam par godu sarīkojam kokteiļu vakaru. Vētra apgāzusi dažus apstādījuma kokus? Tam par godu varētu sarūpēt svinīgas vakariņas. Mūsu kalendārs ir pilns ar sēru un atceres dienām, un, jāsaka, tās nekāds labais iegansts uzdzīvei vai svinēšanai nav. Laikapstākļi ir krietni labāks iedvesmas avots, turklāt nepārtraukti pieejams pat bez papildu maksas.

###

Žurnāls "National Geographic" pirms dažām dienām vēstīja, ka Itālijā esot simtiem vai pat tūkstošiem reiz apdzīvotu, bet tagad pamestu vietu. Šādas pamestības iemesli bijuši gan dabas apstākļi (zemestrīces, zemes nogruvumi kalnos u.tml.), gan cilvēku izdarības (karš, kalnrūpniecības nozares noriets u.tml.). Vienā no šādām vietām tagad regulāri notiekot pasaules čempionāts paslēpēs. Kā noprotams no sacensību mājas lapā skatāmajiem video, čempionātā tiek spēlēta arī mūsu pusē labi zināmā spēles versija, kurā atradējs un paslēpušamies sacenšas, kurš pirmais aizskries līdz "mājām" un pieklaudzinās. Tuk, tuk, mājās!

###

Visādi saraksti ir kļuvuši par neatņemamu mūsu dzīves daļu. Desmit grāmatas, ko izlasīt šajā rudenī, 99 mūzikas ieraksti, kurus jāpagūst noklausīties dzīves laikā, kultūras kanons un UNESCO pasaules mantojuma saraksts ir tikai daži piemēri. Tos visus vieno raudzīšanās pagātnē, proti – tajos apkopots kaut kas jau bijis, esošs. Tagad sarakstu veidotāju uzmanību piesaista arvien tuvāk tagadnei esoši notikumi. Lūk, piemēram, kultūras izdevums "Vulture" izveidojis sarakstu ar labākajām 21. gadsimta grāmatām. Tas nekas, ka šajā gadsimtā esam paguvuši pavadīt vien drusku vairāk nekā 18 gadu. Saraksta autori raksta, ka viņu mērķis nav bijis atlasīt bibliotēku, kuru ar drošu roku varētu uzšaut kosmosā citplanētiešu zināšanai, bet gan izplūduša šā brīža kultūras selfija radīšana.

###

Pagājušajā naktī sapnī devos uz pāragri mirušās Eimijas Vainhausas (1983-2011) koncertu. Arī pēc pamošanās spilgti atcerējos koncerta norises vietu un satraucošo gatavošanos šim pasākumam, tomēr pašu dziedātājas uzstāšanos tā arī nesagaidīju, jo, kā jau teicu, tomēr pamodos. Varbūt labi, ka tā, jo ej nu sazini, ko varētu sagaidīt no mākslinieces, kas ieradusies viesos no viņsaules.

###

Tāpat kā norisinās nemitīga sacensība par lasītākās grāmatas statusu (un šīs cīņas atspulgs ir dažādi topi un dižpārdokļu saraksti), nerimtīgi tiek meklētas arī grāmatas, kas varētu pretendēt uz visneizlasītākās vai nelasāmākās godu. Nesen žurnālā "The Paris Review" par tādu tika atzīta Mārdžeritas Jangas (1908-1995) grāmata "Miss Makintoša, mana dārgā" (1965). 1198 lappuses biezo romānu pilnībā izlasījis, visticamāk, esot vien retais. Dažs kritiķis kapitulējis pēc divas dienas ilgušiem pūliņiem (neraugot to, ka viņam piesolīts četrkārtīgs honorārs). Cits saviem draugiem esot apsolījis prēmiju – ja kāds tiks līdz romāna pēdējai lappusei, viņam tiks apmaksāta bērna izglītība koledžā. "Nav nācies maksāt ne par viena izglītību," pēcāk viņš rakstīja. Pēc Jangas nāves 1995. gadā "The New York Times" viņas romānu esot nodēvējis par "vienu no neizlasītākajām grāmatām, kāda vispār zināma".

###

"Vai arī baltie cilvēki var ciest no rasisma?" pagājušajā nedēļā polemiskā rakstā vaicāja žurnāls "The Economist". Iegansts šāda jautājuma uzdošanai bija stāsts par laikraksta "The New York Times" līdzstrādnieci Sāru Džeongu un atklāsmēm par viņas jau pirms kāda laika veiktajiem tviterierakstiem – runa bija par tvītiem, kas tapuši no 2013. līdz 2015. gadam. Tajos viņa bija izteikusies par balto cilvēku indevi ātrāk iedegt (tāpēc viņi izvēloties dzīvot pazemē kā tādi goblini), rakstījusi par to, kādas ir viņas attiecības ar vecāka gada gājuma baltajiem vīriešiem (viņa pret tiem esot nežēlīga), un par to, ka viņai esot prieks par balto cilvēku vairošanās sarukumu (viņi ātri vien izmiršot). Dažādiem labējā spārna viedokļu līderiem ko tādu tik vajadzēja, un sākās īsta sašutuma šļura. Savukārt labēji noskaņotie centās rast kādu nebūt Džeongas rīcības izskaidrojumu. Viens no amizantākajiem bija tāds, ka, būdama āziešu amerikāņu izcelsmes, Džeonga nemaz nav spējīga uz rasistiskām jūtām. Citi uzskatīja, ka rasisti ir paši Džeongas kritiķi, kas dienasgaismā izvilkuši viņas tvītus. Pati Džeonga paskaidroja, ka viņas tvīti bijuši "antitrollēšana", vērsta pret viņai veltītiem rasistiskiem un homofobiskiem izteikumiem.

"Kreisi noskaņoto uzskatu pamatā bija viedoklis, ka balto cilvēku pārvēršana par stereotipiem nav tik ļauna kā melno, āziešu, musulmaņu, imigrantu un citu ļaužu pārvēršana stereotipos, jo baltie ir dominējuši Amerikā kopš tās dibināšanas. Viņi izvēlējās apcerēt to, vai tā sauktais "apvērstais rasisms" ir tikpat ļauns kā parastais, un, protams, tas tāds nav. Taču vienas aplamas līdzības atspēkošana nekādā veidā neattaisno šādu rīcību. Nicinoši vispārinājumi, kuru pamatā ir ādas krāsa, vēl vienmēr ir pārsteidzīga un naidīga rīcība pat tajos gadījumos, kad aiz tās nerēgojas sistemātiskas apspiešanas vēsture."

Lai vai kā, šis ir interesants gadījums, jo rosina aizdomāties par tām reizēm, kad arī pašam – piemēram, "Facebook" komentāros – rodas kārdinājums kareivīgi nostāties kādas vienas vai otras pārliecības, īpašības, īpatnības pusē, sev pretnostatot kādu citu.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!