…neskatīties uz cilvēku kā tikai, runājot par viņa fizisko veselību, bet aplūkot viņu kā vienotu veselumu un runāt par viņa garīgo, sociālo veselību, kā arī gatavot viņu ģimenei.
Vineta Poriņa, LR1
Jaunais mācību priekšmets "Dzīvesziņa" interneta portālu pirmajās lapās nonāca formas, nevis satura jautājumu dēļ. "Nacionālās apvienības" deputātes Vinetas Poriņas lolojums, kura mērķis ir ieaudzināt mūsu bērnos pareizās (kristīgās, latviskās u.tml.) vērtības, ļoti iespējams, būtu šoruden nonācis profesionālajās vidusskolās bez plašākas uzmanības, ja vien līdzekļi priekšmeta satura izstrādei būtu sadalīti, kā ierasts – pēc Valsts izglītības satura centra izsludinātā konkursa. Tā vietā (Jāņa Iesalnieka vārdiem) tika izmantots "moments, kad Saeimā (atšķirībā no izpildvaras) tradicionālisti vēl ir vairākumā", lai tiešā veidā piešķirtu 27 tūkstošus eiro organizācijai "Ābeļzieds".
Pēdējo gadu strādāju par skolotāju programmas "Iespējamā misija" ietvaros. Lai gan problēmas, kas saistītas ar politikas kultūru izglītības sistēmā, ir pamatīgas, šajā rakstā aprakstīšu tikai un vienīgi savu skolotāja viedokli par vērtību izglītības situāciju valstī un to, kāpēc priekšmeta "Dzīvesziņa" ieviešana būtu kaitējoša Latvijas izglītības sistēmai.
Stundas
Marta sākumā izlēmu, ka sociālo zinību stundu cikli par pubertāti, karjeras izvēlēm un modernajām tehnoloģijām jānopauzē, jo notiek kaut kas svarīgāks. Krievijas parlaments bija tikko atļāvis armijai iejaukties Ukrainas konfliktā, kamēr Vladimirs Putins preses konferencē noliedza, ka Krimas pussalā atrodas Krievijas bruņoto spēku pārstāvji.
Stundu novadīju visiem saviem skolēniem: kamēr piektajām klasēm gribēju kliedēt mītus, ka Ukrainā notiek karš starp Ukrainas prezidentu Putinu un NATO, ar devītajiem vēlējos pārrunāt arī Juščenko laika gāzes krīžu ietekmi. Tomēr par spīti lielajai vecumu un sarunas virzienu atšķirībai bija pāris lietas, kas atkārtojās atkal un atkal: starptautisko normu vērtība un Putina valdības agresija, kā arī sašķeltas sabiedrības izraisīti riski un jautājumi: "Kāpēc Putins ir slikts? Kāpēc Latvijai ir jābaidās? Kāpēc Latvijai nav jābaidās? Kāpēc lai kāds Latvijā gribētu runāt krieviski? Kāpēc mums par to vispār ir jārunā?"
Šī nebija mana pirmā ārkārtas stunda. Novembra beigās runājām par Zolitūdi, nevis budžeta plānošanu. Klasē pamīšus valdīja emocionālas sarunas, darba troksnis un lasīšanas klusums – skolēniem vajadzēja tikai ierādīt pareizo taciņu, ik pa laikam norādot uz nākamo uzdevumu vai nākamo jautājumu, uz ko atbildēt. Bērnu interese par šiem notikumiem nodrošināja gan motivāciju, gan darba kārtību (protams, ar nelielu skolotāja virzību; nebūsim ideālistiski), arī man stundu beigās bija labi padarīta darba sajūta.
Standarti
Šīs sociālo zinību stundas arī nebija nekāds renegāt-skolotāja niķis vai improvizēta atkāpe no normas, bet gan tieši tas, ko no skolotāja sagaida valsts. Pielikums Ministru kabineta noteikumiem, saukts arī par sociālo zinību standartu, ir jebkura skolotāja galvenais ceļa rādītājs.
Ministru kabinets pieprasa, lai devītās klases beigās jaunieši, kas pabeiguši sociālo zinību kursu, ir ar "pārdomātiem personiskās ētikas uzskatiem", "atzīst citu tiesības uz atšķirīgiem uzskatiem", "prot dažādās dzīves situācijās saskatīt un izvērtēt cēloņu un seku mijsakarības", kā arī "prot atšķirt tiesisku rīcību no prettiesiskas rīcības". Lai jaunieši būtu ar skaidrām vērtībām.
Protams, izlasot visu trīs tūkstošus vārdu garo dokumentu, vispirms gribas smīkņāt un purpināt kaut ko par utopisku skatījumu uz devītklasniekiem, ja ikdienā neesam pārliecināti par pieaugušu cilvēku spēju izvērtēt cēloņu un seku mijiedarbības, nemaz nerunājot par tiesiskuma jēdziena pārzināšanu, tomēr neuzskatu, ka šī būtu pareizā attieksme.
Manuprāt, lai gan tajā ir savi trūkumi [1], sociālo zinību standarts ir ārkārtīgi kvalitatīvs. Standartā ir iekļautas tik daudz dažādas prasmes un praktiski pielietojamas zināšanas, lai deviņu gadu garumā varētu mērķtiecīgi palīdzēt jauniešiem kļūt par lieliskiem un veselīgiem darbiniekiem, patriotiem, topošajiem studentiem, dzīvesbiedriem vai vienkārši cilvēkiem (katrs var izvēlēties svarīgāko pēc savas vērtību sistēmas). Problēmas sākas ar jautājumu: kā to īstenot praksē?
Latvijā par to rūpējas Valsts izglītības satura centrs (VISC), kas ir sagatavojis mācību paraugprogrammu, kura standarta abstrakcijas pārceļ uz praktisko pusi un iesaka skolotājiem gan struktūru, gan aktivitātes. VISC arī apstiprina mācību līdzekļus (grāmatas un darba burtnīcas), kā arī rīko regulārus seminārus sociālo zinību skolotājiem, kuros sagatavo pedagogus runāt par to, kam programma netiek līdzi: piemēram, eiro ieviešana Latvijā vai jaunās psihoaktīvās vielas (spaiss).
Tomēr vislielāko darbu, ieviešot standarta prasītās iemaņas bērnu ikdienā, veic skolotāji. Talantīgi un mazāk talantīgi, entuziastiski un mazāk entuziastiski skolotāji, kuru rokās standarts ir tieši tik elastīgs, cik viņi paši to vēlas. Ir skolotāji, kuru mērķis ir radīt bērnos prasmes pašiem nonākt pie savas vērtību sistēmas. Ir skolotāji, kuri sociālo zinību stundās mēģina izstāstīt bērniem, kas ir labs un kas nav. Ir skolotāji, kuri, darba slodzes un citu uzdevumu spiesti, pārvērš vērtību izglītību par tikumības definīcijas pārrakstīšanu kladē.
Ir vairāki veidi, kā uzlabot situāciju, neieviešot jaunu mācību priekšmetu: izveidot ērtu mācību stundu materiālu apmaiņu, lai skolotājām nevajadzētu ieguldīt stundu no stundas, darot to, ko kolēģi ir izdarījuši citur; ieguldīt līdzekļus jaunu mācību materiālu izstrādē; izglītot pedagogus par vērtību izglītību vai arī kontrolēt pedagogu darbu, nevis ļaut viņiem strādāt pašplūsmā.
Dzīvesziņa
Tomēr ar to, ka pastāv alternatīvas, nepietiek, lai nozākātu labu ideju. Par nelaimi, "Dzīvesziņas" ieviešana saskaras ar trim citām problēmām, kas ir pretrunā ne tikai ar centieniem sasniegt augstāku izglītības kvalitāti, bet arī ar sociālo zinību standartu.
Pirmkārt, jaunā priekšmeta atbalstītāji ne visai labi "atbilstīgi [darba] mērķim patstāvīgi izvēlas un lieto piemērotus informācijas avotus". "Nacionālās apvienības" definētā problēma, ko atrisinātu šī priekšmeta ieviešana, gluži vienkārši neeksistē. Lai gan dzīvesziņas proponents Mūrnieka kungs apgalvo, ka pašreizējā mācību saturā "par ģimeni vispār nav ne vārda" [2], šis vārds sociālo zinību standartā pieminēts tieši 19 reizes [3]. Arī ar ģimeni nesaistītie elementi sociālo zinību standartā ir gana labi. Biedrība "Vecāki par izglītību" piedāvā elegantu salīdzinājumu starp "Dzīvesziņu" un sociālajām zinībām [4], kas spilgti pierāda to, cik bezjēdzīgs ir jaunais priekšmets – gandrīz viss, ko piedāvā "Dzīvesziņa", jau tiek prasīts no skolēna sociālo zinību ietvaros.
Otrkārt, neesmu pārliecināts, ka "Dzīvesziņas" atbalstītāji "zina, ka ražošanas resursi ir ierobežoti". Skolēnu darba slodze ir pamatīga. Kopā ar mājas darbiem un interešu izglītību jaunieši bieži vien pavada darbā krietni vairāk par ofisa darbinieku astoņām stundām. Par laimi, Vispārējās izglītības likums regulē to, lai jauniešus nepārstrādinātu, uzstādot stundu limitu [5], kas vairumā skolu tiek sasniegts. Likumsakarīgi, "Dzīvesziņas" nepieciešamība pēc siltas vietiņas skolēnu dienasgrāmatā nozīmēs to, ka samazināsim stundu skaitu citā priekšmetā. Es nevēlos minēt, kurš priekšmets zaudēs stundas, lai varētu ieviest Dzīvesziņu, tomēr šaubos, ka šī apmaiņa nāks par labu izglītības kvalitātei.
Visbeidzot – šaubos, ka reformu iniciatori kvalitatīvi "plāno [jauniešu] turpmākās profesionālās darbības jomu, izvērtējot [viņu] spējas, intereses un sabiedrības vajadzības". Profesionālā izglītība ir joma, kas Latvijas izglītības sistēmas putekļos ir ilgi nogulējusi, klusi kunkstot. Lai gan, manuprāt, būtu jādara viss, lai izbeigtu augstākās izglītības inflāciju un veicinātu jaunu, uzņēmīgu profesionāļu rašanos, joprojām redzu sarauktas pieres un nievājošu attieksmi, runājot par "profenēm" – pierādījums, ka profesionālās izglītības prestiža celšanai vēl nepieciešams daudz laika un resursu. Tieši tāpēc lēmums tik skaļi kritizējamo "Dzīvesziņu" testēt tieši profesionālajās vidusskolās [2] ir īpaši nepatīkams.
Protams, radīt jaunu mācību priekšmetu, ko sākt testēt jau pirms vēlēšanām, ir patīkami. Tas izklausās pēc paveikta darba, it īpaši, ja priekšmets ir īpaši pieskaņots partijas elektorāta vēlmēm. Tas ir gan vienkāršāk nekā sūrā darbā radīt ērtus mācību materiālu apmaiņas mehānismus, lai atvieglotu skolotāju slodzi, gan arī daudz spēcīgāks PR manevrs nekā izmaiņas sociālo zinību standartā.
Un tas liecina, ka "Dzīvesziņas" idejas autori ir sasnieguši vienu no stundas mērķiem un "prot publiski uzstāties par grupas darba rezultātiem". Laikam jau ieskaitīts.
Izmantotie resursi:
[1] "Zina, kā Latvijas normatīvie akti regulē vides aizsardzību" (16.29.). Obligāti. Katrs devītklasnieks. °
[2] Apriņķis: Ar "Dzīvesziņu" stiprinās skolēnu izpratni par dzīvi, tautas un ģimenes vērtībām.
[3] Mazliet rediģēts vārdu mākonis, kas balstīts uz sociālo zinību standartu: http://www.wordle.net/show/wrdl/7811345/Soci%C4%81lo_Zin%C4%ABbu_Standarts
[4] "Vecāki par izglītību": salīdzinājums starp "Dzīvesziņu" un sociālajām zinībām.
[5] IZM: Par mācību stundām. http://izm.izm.gov.lv/skoleniem/derigi/stundas.html
1