Recenzija
15.02.2013

Par vecmāmiņu un idiotiem

Komentē
1

Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras iestājeksāmenu komisija man atteica. Divus gadus pēc kārtas. Nepietika ar desmitnieku bakalaura darbā, devītnieku bakalaura eksāmenā un divām starptautiskām praksēm specialitātē. Lai tur tiktu, bija vajadzīgs vēl KAUT KAS, kas man acīmredzot nepiemīt. Ļoti pārdzīvoju un mēģināju distancēties no cilvēkiem un projektiem, kas saistīti ar šo iestādi. Dzīvojot Rīgā un interesējoties par kino procesu, tas nebija iespējams, jo pagaidām LKA spēlē pārāk būtisku lomu jauno nozares speciālistu ražošanā. Vispirms nonācu režisores Lienes Lindes diplomdarba "Četri mielasti" seansā "K.Sunī". Secināju, ka filmas stiprā puse ir traģikomiska atmosfēra un tēli, ar kuriem vietējais skatītājs spēj identificēties. Mēģinājums mudināt uz cilvēcisku sarunu par daudziem labi zināmo, bet tik sarežģīti aprakstāmo ģimenes ikdienu, kas mazliet tuvojas Rumānijas jaunā viļņa filmu stilistiskiem un tematiskiem uzstādījumiem[1], likās interesanta pārmaiņa, salīdzinot ar iepriekšējās skatēs redzēto. Tomēr mani daudz vairāk ieinteresēja divi jaunu autoru darbi dokumentālā kino jomā. Nolēmu uzrakstīt par šīm filmām arī tāpēc, ka visdrīzāk lasītājiem nebūs iespējas tās noskatīties – pie mums jauno autoru filmas visbiežāk tiek izplatītas ar pašreklāmas un "mutvārdu daiļrades" palīdzību.[2] Lai to mainītu, vajag iniciatīvu, laiku, profesionālismu un naudu. Un tā visa, protams, pietrūkst.

LKA diplomdarbs ir arī režisores Santas Skuteles un operatora Jurija Skorobotova filma "Vecmamma, kas tu esi?"[3], kas ieinteresēja ar personiskumu un stāstniecisko risinājumu. Autore mēģina atšķetināt ne visai patīkamu ģimenes noslēpumu – viņas vecvecmamma bijusi apsūdzēta smagos kriminālnodarījumos (iespējams, taksista nogalināšanā). Tāpēc režisore sāk izmeklēšanu, apmeklējot arhīvus, iztaujājot radiniekus un demonstrējot savu emocionālo attieksmi pret notiekošo. Par viņas kompanjonu kļūst kolorīts latgaliešu taksists (šo funkciju izpilda kādreizējais aktiermeistarības students un tagadējais taksometra vadītājs Edgars Buzis). Dokumentālie kadri mijas ar sēpijas tonī iekrāsotām "patieso notikumu rekonstrukcijām" – ainiņām, kurās Santa izspēlē situācijas "iz vecvecmāmiņas dzīves". Šī paņēmiena un arī aizkadra balss izmantojums vedina uz domu par diplomdarba vadītāja Pētera Krilova ietekmēm (atcerēsimies filmu par Gustava Kluci[4]), ievirzot "Vecmāmiņu" vietējā kino skatuvē ne pārāk bieži izmantotajās mocumentary[5] sliedēs, kur klātesošs gan humors, gan spriedzes elementi. Tiesa, abas līnijas varēja izstrādāt daudz drosmīgāk un dziļāk, liekot skatītājiem dīdīties no satraukuma (cerēsim, ka tas nāks ar pieredzi).

Savukārt filosofijas studentes Baibas Stafeckas filma "Idioti"[6] ne tikai sasaucas ar tāda paša nosaukuma Larsa fon Trīra darbu[7], bet arī realizē gandrīz visus Dogmas manifesta postulātus[8] – te ir gan subjektīvā rokas kamera (fotoaparāts), gan tikai diegētiskā skaņa (starp citu, notikumu vietās skanošās mūzikas autortiesības ir viens no būtiskākiem šķēršļiem filmas izplatīšanai), gan tikai pieejamā gaisma, turklāt filma tapa absolūti bez budžeta, pasniedzēja padomiem, pieteikumiem Kino centram un citām tamlīdzīgām operācijām. Totāli neatkarīga pieeja. Stafecka izpaužas kā "totāli subjektīvs autors", jo ir gan operatore, gan režisore, gan montāžas režisore. "Idioti" piedzīvoja pirmizrādi un vairākus plaši apmeklētus seansus Kaņepes kultūras centrā šī gada janvārī.

Stāsts raisās ap vietējo bohēmisko "zelta jaunatni" – jaunā mūziķa Gata, viņa drauga Matīsa un apkārtējās kompānijas karnevālisma pilniem antimietpilsoniskiem (?) mēģinājumiem aizbēgt no dzīves vienmuļības. Te ir gan eksistenciālas sarunas, gan mūzikas spēlēšana un dejas, gan jutekliskās izpausmes un pārģērbšanās, gan ākstīšanās un nelieli konflikti ar varas pārstāvjiem. Gatis ir moderns latviešu literatūrā bieži sastopama muzikanta – dzērājiņa tēla iemiesojums, kurš, "mākslinieks būdams, šajā dzīvē var atļauties vairāk" un, protams, nav apdalīts ar sieviešu uzmanību. Kamera gan piefiksē to, ka visdziļākās jūtas Gatim un Matīsam ir tieši vienam pret otru. Filmai ir izteikts dalījums epizodēs, kuru vidū ir sirreālais gājiens uz kaķu izstādi Ķīpsalā, ballītes puišu dzīvoklī, ērģeļu spēlēšana baznīcā utt., centrā izvirzot dzīves akcionisma performanci, kas notika dzimtsarakstu nodaļā liecinieku klātbūtnē, Gatim un Anastasijai apmainoties ar divdesmit santīmus vērtiem spīguļojošiem gredzeniem. Kāzām seko muzicēšana parkā, un liekas, ka filma ir sasniegusi savu kulmināciju un tūlīt arī beigsies. Tomēr tā turpinās, rādot Gata ceļojumu pie hipijiem Igaunijā, kura laikā varoņi nebeidz dzert, muzicēt un muļķoties. Skatītājos šī vilcināšanās izraisa apnikuma un intereses uzplaiksnījumu miju, ieviešot refleksiju par varoņu stāvokli un dzīvi kā tādu jau stāsta struktūras līmenī – rodas ne pārāk komfortablā sajūta par ieilgušu dzerstiņu, no kura gribas tikt ārā, bet nekādi neizdodas. Varētu jau teikt – kas tur liels, tāds amatiervideo vien ir, safilmēja savus draugus... Tomēr tieši tāpēc režisore arī spēja pienākt tik tuvu un atklāt raksturus nevērtējot, bet sniedzot detalizētu dokumentālu novērojumu.

Abas režisores darbojās, iedziļinoties realitātē un mēģinot izvilkt no tās tēlus bez iepriekš uzrakstītā scenārija, sekojot notikumu plūsmai bez precīzām zināšanām par to, kurp tā aizvedīs. Ja Santas gadījumā izgāšanās draudēja ar skolas nepabeigšanu, tad Baiba jutās daudz brīvāk[9] un filmēja ar sajūtu, ka "notiek kaut kas īsts un patiess". Šāda motivācija liek atcerēties amerikāņu avangarda kino krusttēvu, lietuvieti Jonu Meku un viņa kultivēto personisko pieeju kino un vispār jebkādas mākslas radīšanai. Atceros, cik skumji sajutos pirms dažiem gadiem, kad kādā operatordarbam veltītā konferencē dzirdēju režisora Dāvja Sīmaņa uzstāšanos, kurā viņš teica, ka mūsdienu apkārtējā realitātē nesaredz nekā interesanta un filmēšanas vērta un labāk pārceltos uz Renesanses laikmeta Florenci. Tāpēc uzdrošinos teikt, ka abas šīs filmas savā mazliet jauneklīgi neveiklā veidā nonāk opozīcijā gan ar šo tēzi, gan arī ar "Pēdējā tempļa hroniku" monumentalitātes poetizēšanā balstīto pieeju. Turklāt tas, ka eksistē radoši cilvēki (arī meitenes), kas darbojas, nebaidoties eksperimentēt un kļūdīties, pētīt apkārtējos un sevi, iedziļināties sīkumos un rakties nepieņemamajā bez pretenzijām uz augsto mākslu, mani savā ziņā arī nomierināja un lika domāt, ka varbūt tas KAUT KAS manī tomēr ir, bet tikai nesaskan ar valdošo vēja virzienu.

[1] Vairāk par rumāņu jaunā viļņa kino var lasīt šeit: http://www.leftfieldcinema.com/analysis-the-romanian-new-wave

[2] Piemēram, LKA absolventu darbi nav pieejami pat Kino muzejā, kas savukārt ir šīs institūcijas daļa.

[3] Filmas treileri iespējams noskatīties šeit: http://www.youtube.com/watch?v=0HwpOwhqBtU

[4] "Nepareizais latvietis", režisors Pēteris Krilovs, 2007.

[5] Mocumentary latviski varētu saukt par mokumentālu filmu. Tai raksturīga fikcijas izmantošana, imitējot dokumentalitāti vai analizējot patiesus notikumus.

[6] Filmas treileri iespējams noskatīties šeit: http://vimeo.com/56429744

[7] "The Idiots", 1998, režisors Lars fon Trīrs: http://www.imdb.com/title/tt0154421/?ref_=fn_al_tt_7

[8] Dogmas manifestu jeb kino veidotāju šķīstības zvērestu 1995. gadā uzrakstīja dāņu režisori Lars fon Trīrs un Tomass Vinterbergs. Viņu mērķis bija atgriezt kino pie stāsta un aktiermākslas dominantēm, izvairoties no speciālajiem datorefektiem un dārgām tehniskām ierīcēm. Trīra "Idioti" bija otrā Dogmas filma. Manifestu var izlasīt šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/Dogme_95

[9] Jāatzīst gan, ka brīvāk nenozīmē vieglāk – ja nav skolotāja vai līdzīgas atskaites personas, visa atbildība par darbību un tās paveikšanu ir tikai un vienīgi autora atbildībā.

 

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1