Blogs
01.10.2018

Par varu un vitriolu*. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Lai norādītu uz Latvijas iedzīvotāju mazo skaitu, citam cita pazīšanu un sabiedrisko šaurību, reizēm dzirdēts sakām, ka ikviens no mums ir tikai pāris tālruņa zvanu attālumā no visiem pārējiem, pat ja pārējie būtu valdības ministri vai pats Valsts prezidents. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka man līdz šim tāda vai citāda darīšana iznākusi ar vairākiem šajās Saeimas vēlēšanās startējošiem deputātu kandidātiem no dažādām partijām.

###

Reiz bija tāds gadījums. Es tolaik strādāju reklāmas aģentūrā, un viens no aģentūras nozīmīgākajiem klientiem bija starptautiski pazīstama auto ražotāja pārstāvji Latvijā. Bija pavasaris, un kuru katru brīdi tirgū vajadzēja nonākt jaunākajam šīs markas auto. Notikums, bez šaubām, nozīmīgs, un tas bija pienācīgi jāatzīmē. "Kāpēc gan nevarētu jauno mašīnu vārda tiešā nozīmē pacelt gaisā?" kādai no aģentūras radošajām personībām iešāvās prātā. Visas citas mašīnas stāvētu sastrēgumā, bet jaunā jeb "mūsējā" tām eleganti pārlaistos pāri. Skaidrs, ka to fotografētu, filmētu un sociālajos tīklos publiskotu visi, kam vien nebūtu slinkums. Tas būtu tūlītējas veiksmes stāsts. Bija tikai viens šķērslis – lai mašīnu jeb, precīzāk sakot, mērogā 1:1 izgatavotu auto mulāžu parautu gaisā, mums bija nepieciešams helikopters. Kam Latvijā pieder helikopteri? Protams, bruņotajiem spēkiem, citiem vārdiem sakot – Aizsardzības ministrijai. Nosūtīju pāris īsziņas, un jau pēc mirkļa manā tālrunī bija iegrāmatots tā brīža aizsardzības ministra X privātais numurs. Piezvanīju, X atsaucās, izklāstīju mūsu dīvaino vajadzību, solījās noteikti pēc kāda laika dot ziņu. Tā arī neatzvanīja, un var jau arī saprast – valsts drošību nav ko jaukt ar tādām muļķībām kā reklāma. Nebija gan arī liela bēda, jo mūsu pašu un klienta domas ātri vien mainījās, nekāda mašīnas vadāšana pa gaisu vairs netika plānota, un bez helikoptera itin labi varējām iztikt. Un tomēr mazs rūgtumiņš palika. Tagad X kandidē vēlēšanās. Vai es par viņu balsošu? Visticamāk, ka nē, jo viņš man uzreiz nepateica: "Nē."

###

"Pat antīkajā pasaulē rakstnieki dažkārt nodzīvoja līdz sirmam vecumam (kad nomira Sofokls, viņam bija deviņdesmit vai deviņdesmit viens)," nesen izlasīju amerikāņu dzejnieka Donalda Hola (1928-2018) pēdējai grāmatai "Zaudējumu karnevāls. Piezīmes, tuvojoties deviņdesmit gadu slieksnim" veltītā esejā. "Līdz pat nesenam laikam tie gan drīzāk bija izņēmumi, ne likumsakarība. Mūsdienās daudzi turpina rakstīt, arī pārsnieguši astoņdesmit gadu vecumu (Piemēram, Ursula K. le Gvina un P. D. Džeimsa) vai pat deviņdesmit (nāk prātā Česlavs Milošs). Protams, arī lasītāji dzīvo ilgāk. Iespējams, mēs drīz vien pieredzēsim jaunas literatūras kategorijas parādīšanos – grāmatas veciem pieaugušajiem (VP), kas būs pretstats "jaunajiem pieaugušajiem" (Young Adult). Kāds lielais izdevējs un komercuzņēmums ar pienācīgu interesei par vecāka gadagājuma lasītājiem varētu iekustināt šādu kategoriju, iedibinot arī brangu gadskārtēju literatūras prēmiju par labāko VP romānu."

###

Vēl bija tāds gadījums. Tolaik strādāju grāmatu apgādā, kas bija specializējies filozofijas klasiķu darbu tulkojumu izdošanā. Finansējumu šim piņķerīgajam un laikietilpīgajam pasākumam centāmies rast malu malās, tika rakstīti projekti gan pašmāju fondiem, gan Eiropas Savienības iestādēm. Pēcāk par katru saņemto santīmu vai centu bija jāatskaitās, turklāt darbi allaž bija jāpaveic noteiktos termiņos. Ar Y noslēdzu līgumu par kāda apgaismības laikmeta autora darba tulkošanu. Tulkojumam bija saņemts finansējums, bija iespējams izmaksāt pieklājīgu avansu, darbs varēja sākties. Ritēja nedēļas un mēneši, un es dzīvoju bez raizēm. Uztraukties sāku vien tad, kad aptuveni pēc gada sāku interesēties par tulkošanas sekmēm. Mēģinājumi sazināties ar tulkotāju pārsvarā bija nesekmīgi, Y atbildes – izvairīgas. Vēl pēc kāda laika pār mani nāca atskārta, ka, visticamāk, no tulkojamā teksta tā arī nav iztulkota ne rinda, plānotais darbs nav pat iesākts. Un tā arī bija. Gods kam gods, vēl pēc kāda laika tulkotājs avansu atskaitīja atpakaļ. Tomēr mazs rūgtumiņš palika. Tagad šis cilvēks kandidē vēlēšanās. Vai es par viņu balsošu? Visticamāk, ka nē.

###

"Pēc gandrīz diviem gadu desmitiem es pārietu ielas pretējā pusē, lai tikai nebūtu jāsastopas ar dažu no tiem, kas piedalījās manā Jaungada ballītē (1999. gadā – P. B.)," nesen žurnālā "The Atlantic" publicētā esejā "Eiropas brīdinājums jeb Ļaunākais vēl tikai priekšā" raksta arī Latvijā labi pazīstamā vēsturniece un žurnāliste Anne Aplbauma. Rakstu viņa sāk ar atmiņām par gadu tūkstošu mijas ballīti savās Polijas mājās, bet drīz vien nonāk līdz mūsdienām. "Savukārt viņi tagad ne vien atteiktos ienākt manā mājā, viņi pat nespētu atzīt, ka reiz te ir viesojušies. Patiesībā kāda puse no manas ballītes viesiem vairs vispār nesarunājas ar pārējiem. Atsvešināšanās ir politiska un nevis personiska. Polija mūsdienās ir viena no politiski polarizētākajām sabiedrībām Eiropā, un mēs esam attapušies dažādās pusēs ierakumu līnijai, kas sašķeļ tos, ko reiz uztvērām kā Polijas labējos, Ungārijas labējos, Itālijas labējos, un ar zināmām atšķirībām arī britu un amerikāņu labējos."

###

Vēl bija tāds gadījums. Neatceros vairs, kur tajā laikā strādāju, bet pusdienu pārtraukumā iegāju "Lidiņā" paēst. Pie viena no galdiņiem sēdēja Z, viņam priekšā bija pilns šķīvis ar griķiem. Nebijām nekādi draugi, tomēr viens otru pazinām – kā jau minēju, Rīga un Latvija ir maza. Pirms tam man šķita, ka Z ir sekmīgs, nopelniem atbilstoši valsts uzņēmumā atalgots un ar visu apmierināts savā darbošanās jomā. Mazāk sekmīgos brīžos viņu aprakstīja arī tā dēvētā dzeltenā prese, un, būsim godīgi, vai gan caurmēra latvietim tā jau nav liela veiksme?

Bet še tev – tikai griķi un viss. Sasveicinājāmies un, šķiet, abi sajutāmies neērti – viņš tāpēc, ka bija "pieķerts" ar šādu mazbudžeta taupības maltīti, es tāpēc, ka biju viņu saticis un atpazinis. Pēcāk Z visiem par lielu pārsteigumu iesaistījās aktīvajā politikā un, šķiet, no griķiem pusdienās varēja vairs nepārtikt. Turpmāk esam satikušies vienīgi pie ķīmiskās tīrītavas ieejas, politika bija izrādījusies viena ienesīga vieta, taču gaišie pletkrekli smērējās ātri. Tagad Z atkal kandidē vēlēšanās. Vai es par viņu balsošu? Visticamāk, ka nē.

###

Ja "Facebook" būtu valsts, tai būtu lielākais iedzīvotāju skaits pasaulē. Šajā sociālajā tīklā vismaz reizi mēnesī ielūkojoties 2,2 miljardi jeb aptuveni trešdaļa pasaules iedzīvotāju. Tikai četrpadsmit gadus pēc nodibināšanas "Facebook" ir tikpat piekritēju, cik kristīgajai baznīcai.

* Vitriols ir dažu divvērtīgo metālu sulfātu kristālhidrātu sens nosaukums, kas radies no krāsošanai izmantojama auga – krāsu mēles (Isatis tinctoria) latīniskā nosaukuma "vitrum". No tā cēlies arī koncentrētas sērskābes vecais nosaukums "vitrioeļļa" jeb "vitriola eļļa". Pazīstamākie vitrioli ir vara vitriols un dzelzs vitriols. Pie vitrioliem pieskaita arī svina sulfātu, kas neveido kristālhidrātus. (Wikipedia)

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0