Etgars Kerets "Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs", Jāņa Rozes apgāds, 2012. No ivrita tulkojuši Māra Poļakova un Ilmārs Zvirgzds. Mākslinieks Tomass Folks.
Grāmata sastāv no daudziem īsiem stāstiņiem, vismaz vienu ļoti gribas izstāstīt (šķiet, ka tas ir paticis arī grāmatas māksliniekam Tomasam Folkam, jo ticis uz grāmatas vāka). Darbība notiek Izraēlā. Skolas bērni Holokausta piemiņas dienā tiek vesti uz Volīnijas ebreju muzeju, taču lielākā daļa klasesbiedru ir cēlušies no Irākas ebrejiem un negrib neko par to zināt. Šiem bērniem muzejā stāsta – redzot kādu vācu preci, nav svarīgi, vai tas ir televizors vai kas cits, vienmēr atcerieties, ka zem smalkā iesaiņojuma slēpjas detaļas, kas taisītas no mirušu ebreju kauliem, ādas un miesas. Bet vienam puikam vectēvs bijis Polijas ebrejs, miris 2. Pasaules kara laikā, un tas puika visu dzirdēto ņem par pilnu, attiecinot uz sevi personiski. Un tieši viņam mamma no Vācijas atved Adidas sporta kurpes, un puikam nav spēka mammai pateikt, kāpēc viņš par tām nemaz nepriecājas. Jāiet ārā spēlēt futbols kopā ar citiem. Stāsta beigās puika ar jaunajām kurpēm iesit lieliskus vārtus. "Tas tik bija gols, pareizi?" – iedams mājās, atgādināju vectēvam. Vārtsargs pat nenojauš, kas īstenībā tos iesita." (45. lpp.)
Man to šeit atstāstīt likās svarīgi, jo uzskatu, ka ar ebreju jautājumu latviešu lasītājs, kā sabiedrības domājošākā daļa, nav ticis skaidrībā. Atnāks kāds Vīzentāla centrs, kaut ko paziņos, un atkal būs jātaisnojas. Latviešu lasītājam tagad jau pat krievu jautājums iedūries kā asaka kaklā. Bet kad mēģinu kaut kādiem vārdiem pateikt, ko es par to domāju, tad visi vārdi jāsvītro nost, jo tie izskatās tik nožēlojami savazāti. Labāk lasiet "Autobusa šoferi, kas gribēja būt Dievs", tur ir tā galvenā pašsajūta, kuras pietrūkst latviešiem, vismaz tiem, kas oficiāli spiesti reaģēt uz citu valstu apvainojumiem, – kā neizmirst un saprast, bet vēl vairāk – kā ar sava vectēva atbalstu iesist izšķirošos vārtus, droši izdarīt to, kas tev šodien jāizdara.
Vidējās paaudzes izraēliešu rakstnieks (dzimis 1967. gadā) Etgars Kerets ticis tālu pāri politkorektumam, garām smagi sagruzītai sejas izteiksmei, pieminot vārdu "holokausts", un viņa attieksme visos stāstos ir tieši šāda – ar mīļumu, ar siltu smaidu par ebreju jautājumu. Lai cik skarbi vai dīvaini sāktos notikumi, tajos noteikti būs kāds sirsnīgs risinājums. Stāstos ir daudz melna humora un groteskas, taču ar ko lai to kultūras slāni salīdzina – Odesas joki pirmie nāk prātā. Tas pat nav salīdzinājums, jo tas ir tas pats. Un Izraēlas mūsdienu dzīves detaļas lasu kā ceļojuma piezīmes – sava nenotikušā ceļojuma. Racionālā sabiedrībā teiktu, ka šajā grāmatā ir daudz fantāzijas elementu, taču Izraēlas realitātē par tādām lietām droši vien daudz domā un runā, un diez vai tās lasītāji uztvert kā fantastiskas – miruši spridzinātāji, eņģeļi, viņpasaule ar dubultām līķu pašnāvībām. Grāmatas pēdējā visgarākajā stāstā "Knellera vasaras nometne", kurā lielā villā pie baseina ļaudis uzrunā ķēniņš mesija ar savu skaisto, bet frīkaino meiteni, un klīst runas par to, ka kādu "no šejienes izņems un izlaidīs atpakaļ dzīvē", jau ir ne vien atsauce uz ebreju tradīcijām vai folkloru, vai alūzijas, kā iepriekšējos stāstos, bet skaidra Jaunā Derība – tikai Kerets to padarījis saprotamāku un mājīgāku, kā džeza pianists, kas labi pārzina tēmu, un tagad tai pa virsu var improvizēt, kas tikai ienāk prātā – standarta melodija viņam nekur nepazūd.
Ebreji ir ne tikai Izraēlā, drīzāk otrādi, tas ir skaidrs, tāpēc grāmatā ir arī stāsti par algoto slepkavu Dalasā, par Kisindžeru, par sastapšanos pašnāvnieku viņpasaulē ar Kobeinu, kurš visiem grib lasīt priekšā savu dziesmu depresīvos tekstus.
Rīgā dzimušā un padomju laikā emigrējušā ebreju literāta Dāvida Bezmozga krājumā "Nataša un citi stāsti", kas latviski izdots 2005. gadā, jau bija iespēja iepazīties ar ebreju domāšanas un rakstības vedu, ko varētu drīzāk saukt par ģimenes tradīcijām, lai gan no Bezmozga man visraksturīgāk palicis prātā viņa attēlotais gājiens ar tēti – sporta treneri – uz Skonto (toreiz Dinamo) stadionu pa Melngaiļa ielu garām Zaļās ielas galam. Dāvida Bezmozga slavu vai popularitāti pēc viņa grāmatas iznākšanas latviski gribējās akcentēt un saistīt ar latviešu literatūru, jo viņam vismaz ģeogrāfiskās izcelsmes ziņā bija saistība ar Latviju. Etgaram Keretam nav nekādas saistības ar mums, viņa ir pašam sava slava – grāmatas tulkotas 31 valodā 35 valstīs, tā vismaz apgalvots uz latviešu izdevuma 4. vāka.
Ne visas tulkotās grāmatas kļūst par latviešu literatūras sastāvdaļu, taču ar labākajām tā notiek. Kereta stāsts ir izstāstīts ļoti latviski, sajūtams latviski. Grāmatu "Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs" tulkojuši Māra Poļakova un Ilmārs Zvirgzds – abi ir stipri ivrita valodas pratēji, tā vai citādi saistīti ar Izraēlu.
Preses relīzēs un grāmatveikalu reklāmās tas nekur nav akcentēts, bet, manuprāt, "Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs" ir grāmata pusaudžiem un jauniešiem, diezgan liels retums latviešu mūsdienu grāmatniecībā. Varbūt tādu vecuma grupu vairs nenodala – visi grib būt jauni un jaunieši arī ir pieaugušie. Pārāk izplūdis iedalījums. Nu ja, es arī nerakstītu. Lielākā daļa stāstu varoņu ir jauni cilvēki un noņemas ar sava vecuma problēmām – skola, draugi, vecāki, iemīlēšanās, kautiņi, dzeršanas. Tās uzskaitītās lietas, protams, attiecas arī uz vecākiem cilvēkiem, tomēr varoņu reakcijas un risinājumi ir jauneklīgi sparīgi. Ilmārs Zvirgzds personīgā meilā man par šo tulkojumu uzrakstīja: "Hipsterisms tā grāmata ir, un hipsteriem domāta."
Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!
CITI AUTORA RAKSTI
Ballītes sarunas. "Rīgas Laika" nerakstītie rakstības likumi
Jauni cilvēki domā, ka "Rīgas Laiks" vienmēr ir bijis un būs, kā alutiņis, vecais brālis. Ja to dziesmu vispār kāds vēl dzied. Kad ballītē kāds pajautā, kā tur bija domāta tā vieta, kuru žurnālā nevarēja saprast, un sākam runāties – izrādās, normāli lasītāji neko nezina par to, kādas likumības mēs ikdienā ievērojam.
Ej tu galīgi
Skarbi laiki pieprasa tiešu valodu. Koriģējamajos failos man jāseko īstu rupjību pareizrakstībai. Ja intervija bijusi mutiska, kā to žurnālā pierakstīt – "fāk" vai "fuck", "b…", "bļaģ", "bļeģ" vai "bļe"? Skaties avotos, skaties tēzaurā, skaties vārdnīcās – kā tad, smieklīgi! Nav padomu šajā ziņā.
Valodas kultūra tagad
Manuprāt, latviešu valodas kultūru nemācās skolā, tā jāiemācās pašam un jāmācās visu dzīvi. Varat paspēt to apgūt, ja sāksiet tagad. Pamaniet, kāds ir jūsu sarunāšanās stils: vai izrunājat teikumu līdz galam? Vai iepriekš izdomājat, ko teiksiet, pirms verat muti? Vai runājat un pēc tam domājat, ko pateicāt?
Skaidrai valodai vajag skaidru domu
Par valodas kļūdām tīklos un medijos man smiekli nenāk. Ko tur daudz pievērst uzmanību sīkumiem, galvenais – lai tikai ir puslīdz saprotams, ko rakstītājs grib teikt.
SAISTĪTI RAKSTI
Artis Svece
0Noziegums un skaitļu maģija
Kurzemes rajona tiesa apsūdzētajam piespriedusi 9 gadus cietumsoda par 10,9 gramu amfetamīna un 1,3 gramu marihuānas iegādi. Kā to salīdzināt ar 8 gadiem cietumā par vairākām bruņotām laupīšanām vai 10 gadiem par paziņas nožņaugšanu? Kā salīdzināt ar 90 stundām piespiedu darba par 1 grama amfetamīna iegādi?
0