Blogs
30.07.2018

Par signāliem. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Nezinu, vai esat to pamanījuši, taču kaut kas dīvains mūsu valodā noticis ar jautājuma un visiem pārējiem teikumiem. Lērumiem cilvēku visparastākos stāstījuma teikumus savā runā mēdz izteikt tā, it kā tiem beigās nevis būtu liekams nevis punkts, bet gan rēgotos jautājuma zīme, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi vēlētos kādam kaut ko pavaicāt. Neuzmanīgi klausoties, var rasties iespaids, ka ļaudis izsakās vienos vienīgos retoriskos jautājumos, kas tā, protams, nav. Taču arī ar īstajiem jautājuma teikumiem ir negals. Arvien biežāk gan runā, gan arī rakstos jautājuma sākumā vairs neparādās partikula "vai" un teikuma raksturu var noprast vai nu tikai pēc tā beigās piekabinātās jautājumzīmes, vai pēc intonācijas. Taču intonācija, kā jau iepriekš minēju, var būt maldinoša – kā jautājums var izklausīties kurš katrs teikums. Vārdu sakot, valodā sākušies juku laiki (ja vien tiem jelkad ir bijis pienācis gals), lai gan varbūt tas vienkārši ir vecums. 

###

Amerikāņu žurnālists Džošua Rotmans esejā "Vai viss kļūst labāks vai sliktāks?" atsaucas uz serbu izcelsmes Pasaules bankas ekonomista Branko Milanoviča blogu, kurā viņš apcerējis savu attieksmi pret pagātni. Lai gan neskaitāmās grāmatās komunistu varas periods aplūkots kā netaisnības, terora un deficīta laiks, viņa atmiņā nekas no šīs skarbās realitātes nav palicis. "Lai kā es pūlētos," viņš rakstījis, "es savās atmiņās neatrodu neko, kas būtu saistīts ar kolektivizāciju, slepkavošanu, politiskajām prāvām, nebeidzamām rindām pēc maizes, ieslodzītiem brīvdomātājiem." Tā vietā viņam palikušas daudzas labas atmiņas par "garām vakariņām ar diskusijām par politiku", "aizraujošām grāmatām", "brīnišķīgiem saulrietiem, koncertiem visas nakts garumā un meitenēm minisvārkos".

Rotmans savā rakstā atsaucas uz pērn veiktu pētījumu, kurā ļaudīm no dažādām valstīm ticis vaicāts, vai pēdējo piecdesmit gadu laikā dzīve kļuvusi labāka vai sliktāka. Vairāk par pusi aptaujāto atzinuši, ka dzīve bijusi labāka 1967. gadā. Tas nekas, ka tolaik turpinājās Vjetnamas karš, ASV pieauga noziedzība un daudzviet notika rasu nemieri. "Atmiņa ir selektīva, vēsture ir nepilnīga, un jaunība ir zelta laikmets," raksta Rotmans, un viņš atzīst, ka šāds skatījums nebūt nepiemīt tikai amerikāņiem. Stīvens Pinkers grāmatā "Apgaismība tagad" rakstījis, ka vismaz četrpadsmit valstīs – Austrijā, Dānijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Lielbritānijā, Honkongā, Malaizijā, Norvēģijā, Singapūrā, Zviedrijā, Taizemē, Apvienotajos Arābu Emirātos un ASV – ļaudis dzīvo ar pārliecību, ka pasaulē viss iet uz leju un kļūst arvien sliktāk un sliktāk. Domāju, Latvija šajā ziņā nebūtu nekāds izņēmums, un tas nekas, ka šāds priekšstats ir caurcaurēm aplams.

Starp citu, ziņās nupat bija lasāms: "Arvien vairāk cilvēku ir pārliecināti, ka viņiem nav iespējas ietekmēt Saeimas un Ministru kabineta rīcību." Saskaņā ar pētījumu aģentūras SKDS veiktās aptaujas datiem "minētajam apgalvojumam kopumā piekrita 76% aptaujāto – 27% tam drīzāk piekrita, bet vēl 49% tam piekrita pilnībā. Šogad fiksētais rezultāts ir par četriem procentpunktiem augstāks nekā pirms gada".

###

Nesen tika vēstīts par pētījumu, kurā noskaidrots, ka mēs faktiski neko neatceramies no vecuma pirms trīs gadu sasniegšanas un mūsu atmiņas no šī dzīves perioda, ja vien tādas vispār ir, parasti ir vēlākos laikos tapušās pieredzes kolāžas.

Šī ziņa mani samulsināja, jo allaž esmu uzskatījis, ka šo to atminos arī no 2–3 gadu vecuma. Tas bija laiks, kad mana ģimene vēl dzīvoja Līgatnes papīrfabrikas ciematā. Es, piemēram, ļoti labi atceros mazo bānīti jeb šaursliežu dzelzceļu, kas Augstlīgatnes staciju savienoja ar fabriku. Es atceros, kā mana mamma fabrikas kanālā pirms lielā dīķa skaloja veļu. Es atceros slēpšanos aiz verandas durvīm, jo nevēlējos gulēt diendusu. Un tāpat atmiņā palikusi pamošanās no diendusas vēlā pēcpusdienā vai jau pievakarē, kad ārā tumšs un drīz no darba Siguldā pārbrauks tēvs. Nudien šaubos, ka ka visus šos būtībā sīkumus esmu sācis atcerēties vien pēc vecāku nostāstiem.

###

Vienudien pagājušajā nedēļā nobraucu līdz Cīravai Kurzemē, kur pils parkā no 20. līdz 30. jūlijam notika tēlniecības simpozijs "Cīravas Parka leģendas". Tajā piedalījās septiņi mākslinieki – Gaits Burvis, Kristaps Andersons, Toms Baumanis, Haralds Gerts, Andrejs Rats, Pēteris Brīniņš un Rūdolfs Janovs. Simpozija laikā viņiem bija jāizveido skulpturāli objekti no parkā augušo un bojā aizgājušo ošu stumbriem. Pasākumu organizē apkaimes kultūrvidē aktīvā biedrība "Cita Abra".

Simpozija materiāla izvēle nav bijusi nejauša, jo jau pirms kāda laika ziņots, ka Eiropas ošiem draud izmiršana – vainojama lipīga sēnīšslimība un invazīvas vaboļu sugas uzbrukumi. Mirušo koku pārvēršana skulpturālos tēlos līdz ar to bija savdabīgs rituāls, tāda kā pēdējā goda došana vai iemūžināšana. Rakstnieku simpozija rīkotāji uzaicināja tāpēc, ka vēlējās, lai par katru skulptūru tiktu uzrakstīta arī leģenda vai teiksma un to autori būtu nevis kādi profesionāli rakstītāji, bet gan vietējie Cīravas iedzīvotāji. Braucu uz pasākumu ar mērenu piesardzību, jo labi apzinos, cik reizēm ir grūti piespiesties kaut ko uzrakstīt vai uzrakstīto novest līdz galam, taču piesardzība izrādījās velta. Tie ļaudis, kas uz "leģendu rakstīšanas kursiem" atnāca, bija patiesi ieinteresēti, vēlējās iedziļināties mākslinieku iecerēs un jau paveiktajā, un dažs bija pat gatavs uzrakstīt nevis vienu, bet pat vairākas leģendas.

Bet tikmēr no Anglijas jau pienāk satraucošas ziņas par baktēriju izraisītu slimību, kas apdraudot arī ozolus.

###

Gandrīz jebkura darbība nav vienkārši darbība, bet gan signalizēšana. Portālā publicētas slejas izlasīšana nav tikai lasīšana, vingrošana tvirtuma centrā nav tikai vingrošana. Jūs vienā laidā sūtāt signālus apkārtējiem un sev pašam par to, kāds esat vai kāds vēlētos būt. Tā vismaz uzskata ekonomists Robins Hansons un rakstnieks, programmētājs Kevins Simlers, kas kopīgi sarakstījuši grāmatu "Zilonis smadzenēs jeb Ikdienas dzīves apslēptie motīvi". Hansons kādā intervijā izteicies, ka turīgu sabiedrību iedzīvotāji kaut ko signalizē gandrīz 99% sava laika. Lūgts nosaukt kādu darbību, kas tomēr nebūtu uzskatāma par signalizēšanu, viņš minējis pēcpuses kasīšanu.

###

Nu jau to grūti iztēlot, taču teicienam par velosipēda izgudrošanu no jauna ir zināms pamats, turklāt tas nepavisam nav kaut kas ārkārtīgi sens. Izrādās, mūsdienas izplatītāko velosipēda dizainu (rombveida rāmis, divi vienāda izmēra riteņi) anglis Džons Kemps Steirlijs ir izgatavojis vien 1885. gadā – tikai pārdesmit gadus pēc latviešu dzimtbūšanas atcelšanas un mūsu pusē notikušajiem "mērnieku laikiem". Pirms tam bijusi pazīstama ierīce, kas uzskatāma par īstenu "vella pēdu", – tas bijis transportlīdzeklis ar milzīgu priekšējo riteni, pie kura ass bez jebkāda pārvada pievienoti kloķi ar pedāļiem, un mazmazītiņu aizmugures ritenīti stabilitātei. Kā notika uzkāpšana uz šiem velosipēdiem un pēcāk arī lejā tikšana, man nav ne mazākās nojausmas, taču ir pilnīgi skaidrs, ka kritieni varēja būt smagi un sāpīgi.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0