Recenzija
16.05.2012

Par seksu un brīvību

Komentē
0

Triju stundu garā dokumentālā filma "15 stāsti par jauno/15 Young by Young” sastāv no 15 jaunu režisoru filmām par jauniešiem valstīs, kuras visas pirms 20 gadiem tika sauktas par brālīgajām republikām Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sastāvā.



Uzreiz pēc filmas pirmizrādes 12. maijā visi režisori laimīgi sanāca uz kinoteātra "Splendid Palace" šaurās skatuves ekrāna priekšā, saņēma ziedus un pelnītus aplausus, un kāds no viņiem teica, ka tikai šī projekta ietvaros uzzinājis, ka republiku vispār bijis piecpadsmit. Nu, tas kaut ko liecina par filmas veidotāja jaunību – viņš to skolā nav dzirdējis diendienā skandinām, nav mācījies no galvas 15 republiku galvaspilsētu, nav piedalījies klases uzvedumos jeb montāžās (nevis montēts klases video, ko parāda, piemēram, žetonvakarā skolas zālē, montāža bija dziesmu un dzeju kompilācija par kādu tēmu, ko izpilda visa klase, vismaz vairākums, sastājušies vienā rindā) ar pārģērbšanos kādas vienas republikas tautastērpos un attiecīgās tēmas ievērojamāko faktu uzskaitīšanu.



Toties es nespēju vairs atcerēties, kāpēc vispār 20. gadsimtā bija jāsabāž vienā PSRS maisā Baltija ar Moldāviju, kas ir tikai puse no Rumānijas, milzīgo Kazahiju un vecajām Centrālāzijas jeb, kā teica manā bērnībā, Vidusāzijas kultūrām – Senās Persijas mantiniecēm. Ka tā bija, to nav iespējams aizmirst, bet kāpēc? Impēriskie tīkojumi pievākt izejvielas un dabas bagātības un impēriju veidošanās likumsakarības, manuprāt, nav visa atbilde. Stulbs eksperiments? Lai gan, skatoties Eirāzijas kartē pirms katras filmas daļas, tagad šķiet, ka ģeogrāfiski nav iespējams, ka kāda no Krievijai cieši piegulošajām valstiņām varētu palikt daļēji brīvā sociālistiskā sadraudzības valsts kā Ungārija, bet, piemēram, Čehoslovākija, kam ar Krieviju nebija tiešas robežas, varētu tikt iekarota par brālīgo republiku. Ģeopolitika.



Nekas tā pa īstam nesaista šīs apkārt Krievijai esošās zemes, un 20 gadu tām nav bijusi vēlēšanās brāļoties vai draudzēties. Kamēr izauga paaudze, kam tas ir citādi. Visas lielās filmas – šī megaprojekta – producente un visu apvienotāja ir latviete Ilona Bičevska, kam visi īsfilmu režisori teica paldies par ideju – dot iespēju filmēt savu zemi cilvēkiem, aptuveni 1980. gadā dzimušiem, kam ir bērnības atmiņas par PSRS sabrukumu un kas izauguši pa šiem 20 gadiem pēc 1991. gada. Es pat nezinu, vai vajag kaut kā vispārināt un Ilonai Bičevskai, ko nemaz nepazīstu, piedēvēt kādu unikālu latvisku spēju saprast gan Austrumus, gan Rietumus un prasmi saprasties ar tiem abiem. Arī tā ir pa daļai klišeja – kādreiz taču rakstīja mūsu avīzēs, ka atrašanās pa vidu ir Latvijas biznesa zelta ādere. Tomēr lielākais ieguvums no visa vairāku gadu darba pie filmas, manuprāt, ir ne tik daudz gatavā filma, bet tās uzņemšanas gaita, grūtības un prieki, iespēju un varēšanas salīdzināšana, personiskie kontakti. Pirmizrādē skatītājus sagaidīja filmas starptautiskā uzņemšanas un apkalpošanas brigāde, un kaut kā mazliet citādi, mazliet brīvāk un sirsnīgāk, notika ielūgumu pārbaudīšana, tulkojuma austiņu izdalīšana un cienāšana ar banāniem un saldējumu filmas starpbrīdī pēc pirmajām septiņām sadaļām. Tikai tad ienāca prātā, cik ļoti daudziem jauniem cilvēkiem bija darbs, viņi bija piederīgi pie šī grandiozā pasākuma.



Filma ir tapusi kā laikmeta dokuments, jauniešiem ilgāk gaidīt nav bijis pacietības, kaut gan zināms, ka vēl jau PSRS īsti nav galā, visas 15 valstis pašlaik nevienādi ir tikušas vaļā no Krievijas – Lietuva, Latvija un Igaunija visvairāk, Baltkrievija nemaz, turklāt tā jau nav Krievija, no kuras ietekmes ir jāatbrīvojas. Arī mūsdienu Krievijas 12 minūšu dokumentālā filma ir viena no 15, tas ir jāatceras. Krievija savā brīvības ceļā ir kaut kur pa vidu – daudz mazāk brīvības nekā Igaunijā, saprotams, tomēr vairāk nekā Turkmēnijā, piemēram. Bet kur ir tas neredzamais ļaunums, ja Krievijas krievi paši kā nu prot mēģina pret to cīnīties? Un kāpēc Latvijas krievi, vismaz tie, kas lien priekšā medijos, pārstāv to veco PSRS Krieviju, nevis advancēto jauneklīgo? Vai Latvijā tādu krievu nemaz nav? Kāpēc Ušakova aprindas un viņiem draudzīgās televīzijas ārpus Krievijas robežām ar savām brīvībām nepalīdz Krievijai cīnīties pret pagātnes paliekām?



Visas filmas ir par vienu un to pašu – par seksu, attiecībām, mīlestību. Kāpēc lai jauniešu filmās būtu citādi? Glīti puiši – tadžiku kāzu rīkotājs un azerbaidžāņu paša vārītas kukurūzas pārdevējs to nosauc par apprecēšanos, igaunis lopu kāvējs – par nākotnes plānu kaldināšanu, baltkrievs trenējas cīņas sportā, lai būtu pirmais puisis ciematā, armēņi, brāļi mākslinieki, visus glezno kā karaļus un rīko trakas ballītes ar dejām tēva gleznotāja darbnīcā, neredzīgas lietuviešu meitenes smiedamās dauzās pa mežu, skaņu studijā ieraksta ierunātas pasakas un dabas skaņas. Armēņa Armena Jericjana un lietuvietes Giedres Beinorutes filmas ir vispriecīgākās. Viņiem laikam viss ir kārtībā. Dažas citas filmas ir skumjākas. Un ne tikai personiski, bet arī politiski.

Ukraiņu filma ir par bērnu diksilendu – vai tagad vēl ir tāds vārds? Pūtēju orķestris tas nav – trompete, trombons, saksofons, klarnete, bungas un apmēram Glena Millera orķestra repertuārs. Un vecs mūzikas skolotājs un orķestra vadītājs kā labs, bet stingrs vectēvs, kura jaunība iekrita "Saules ielejas serenādes" popularitātes laikā. Viņa mīļākajai audzēknei, desmitgadīgajai saksofonistei Poļinai ir sapnis kļūt par cilvēku orķestri un iemācīties spēlēt visus pūšamos instrumentus. Tāpēc viņu koncerta nagla ir Poļinas uznāciens ar tūbu, aiz milzīgā instrumenta saredzamas vien mazās mūziķes matu lentes, nekā vairāk. Man likās, ka tā ir filma par paaudžu nepārtrauktību, kur 50 gadu PSRS sastāvā neko lielu nav varējuši mainīt, par tradīcijām, par sistemātiskas bērnu mūzikas izglītības nozīmi, kas arī Latvijā ir saglabāta un nosargāta. Bet režisors Romans Bondarčuks pēc pirmizrādes par savas filmas varoņiem man sacīja: "Viņi visi aizbrauks. Ko gan viņi varētu darīt, palikdami Ukrainā."



Un te sākas atšķirības, kas, manuprāt, ir visinteresantākās, – kas ir uzfilmēts, ko ar to gribējis parādīt režisors, un ko ierauga skatītājs. Jāskatās katram pašam. Moldāvu filmas varonis arī visu laiku dzīvo un cer – prom, prom. Bet es, zālē skatoties filmu, jau zinu – ir jau mēģināts, kur tu no sevis aizbēgsi? Tādā nozīmē šīs 15 filmas nav vienlaicīgas – bijušajām republikām atšķiras vārda brīvības un ceļojumu brīvības pakāpes, nu, tikai pakāpes – cik tālu katrs ir ticis –, kaut gan Rietumu tipa domāšanā virziens ir it kā viens. Kas vienam tāls sapnis, citam pašsaprotama realitāte: kā var netikt filmu režisori uz savas filmas pirmizrādi Rīgā, nokārtosim vīzas, lai ko tas maksātu. Tās taču ir viņu tiesības! Tā domā Ilonas Bičevskas grupa, rīkodama filmas pirmizrādi un atklādama ar to filmu festivālu "Freedom Riga".



Par Vidusāzijas brīvības definīciju neņemos spriest. Kirgizstānas galvaspilsētas Biškekas centrālajā laukumā fotografējas, tirgo krāsainus plastmasas niekus un ziepju burbuļu pūšamos, bet tajā pašā laukumā tautas protestu laikā ir gājuši bojā šo pārdevēju tuvinieki. Piemēram, Turkmenistāna pašlaik vispār ir viena no pasaules izolētākajām valstīm. Un to uzfilmējis nevis kāds jaunais režisors galvaspilsētā Ašgabatā, bet Edvīns Trommelens no Nēderlandes, intervējot turkmēņu disidentus tēvu un dēlu, kas dzīvo Vīnē un taisa par savu Turkmenistānu YouTube multenītes "Dienvidparka" stilā.

Latviju šajā lielajā filmā pārstāv režisors Dzintas Dreibergs ar filmu "Mikrobs". Mikrobs ir puika, kas dzīvo un skeito savā Grīziņkalnā, bet, ja tur piegriežas, brauc uz skeitparku 7. trolejbusa galapunktā Āgenskalna priedēs. Tur, kur pilsētas dome samērā nesen izbūvējusi labu skrituļdēļu laukumu, manā bērnībā bija strūklaka, bet ziemā slidotava, tikai bija jāuzmanās, jo tajā galā, kas bija vistuvāk kafejnīcai "Priedes", nez kāpēc ledus bija plāns vai reizēm pat nebija nemaz. Arī Mikrobam ir savs stiprāks vārds ko teikt par paaudžu mantojumu, kad viņš, rupji lamādamies, ir nikns par to, ka piedzimis nelabvēlīgā ģimenē. Kinogrupa viņam parādīja jēdzīgāku dzīvi, droši vien sadraudzējās, paņēma līdzi uz Berlīnes kinofestivālu, kur filma jau rādīta kinoprofesionāļiem, uz Splendid Palace skatuves Mikrobs kāpa kā filmas varonis. Tāpat kā uz skatuves Ivars Zviedris uzveda savu Intu no filmas "Dokumentālists". Un gan jau tāpat agrāk vai vēlāk uzmetīs Mikroba uzticēšanos. Uzņemšanas grupai formāli nav nekāda pienākuma pret dokumentālās filmas varoni. Un pat valstij nav pienākuma izrādīt rūpes par mūsdienu Grīziņkalna puikām, nav daļas, kas no viņiem iznāks. Tomēr man liekas, ka Mikrobs izaugs par labu cilvēku, viņam paveiksies. Kā paveicās viņa mammai filmā aizkadrā, kā paveicās viņam, iekļūstot filmēšanas projekta grupā; un viņam ir liela priekšrocība – puika jau tagad ir sapratis, kas viss ir atkarīgs tikai no viņa paša. Un no laimīgas sagadīšanās. Tā nu ir universāla lieta, kam ne padomju sistēma, ne demokrātijas godīgie konkursi neko lielu nevar izdarīt.

Tēmas

Guna Kalniņa

Guna Kalniņa ir valodas konsultante, literārā redaktore un ilggadēja žurnāla "Rīgas Laiks" valodas kvalitātes kontrolētāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!