Foto- Agnese Zeltiņa
 
Recenzija
25.10.2016

Par savas valsts spēlēšanu un mākoņu vērošanu

Komentē
2

Par Valtera Sīļa izrādi "Veiksmes stāsts" Latvijas Nacionālajā teātrī

Maldinoši

Nacionālā teātra Aktieru zālē iestudētās izrādes nosaukums šķiet savā ziņā maldinošs, jo prātā vispirms iešaujas doma, ka centrālā figūra izrādē noteikti būs kādreizējais ministru prezidents Valdis Dombrovskis, ja reiz nosaukumā minēta ar viņu cieši kopā saaugusī un ironisku nozīmi ieguvusī formula "veiksmes stāsts". Tomēr ne. Dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa jaunajā kopdarbā ir daudz pazīstamu varoņu – politiķi Ivars Godmanis un Armands Strazds, baņķieri Ilmārs Rimšēvičs un Andris Vilks, tautsaimnieks Jānis Ošlejs, žurnālists Pauls Raudseps un vēl citi, kuriem atjaunotās brīvvalsts pastāvēšanas gados bijusi atbildība vai vismaz rūpe par Latvijas sociālo un ekonomisko labklājību. Un izrādes stāsts nav tikai par Dombrovska īstenotajiem mērķtiecīgi sadistiskajiem jostas savilkšanas pasākumiem 2008. gada krīzes pārvarēšanā, bet arī par valsts kāpumiem un kritumiem gadsimta ceturkšņa garumā.

Žurnālistes pamudinājums

Kā impulsu iestudējuma tapšanai Valters Sīlis min kanādiešu žurnālistes, sabiedriskas aktīvistes un sociāli ekonomisko procesu pētnieces Naomi Kleinas grāmatu "Šoka doktrīna". Krīzes izraisīts šoks, viņasprāt, ir lielisks ierocis cilvēku apspiešanai, jo ar to iespējams pamatot vissāpīgākos lēmumus un attaisnot visnežēlīgākos situācijas risinājumus. Kleina ir aizrautīga pētniece un izveicīga rakstītāja. Ja atļauta personiska intermēdija, tad, tāpat kā Sīli 2016. gadā savaldzināja "Šoka doktrīna", šo rindu autori 2000. gadā ieintriģēja Kleinas pirmā starptautisku furoru sacēlusī pret globalizāciju vērstā grāmata "No Logo" ("Nē logo"), kur ar spilgtiem piemēriem tika nodemonstrēts, kā, lielajiem koncerniem apvienojoties, preču ražošanu nomaina zīmolu ražošana un kā izzūd no ekonomikas brīva kultūras zona. Likās gandrīz vai mierinoši uzzināt, ka tas, ko redzam savā tuvējā apkārtnē (laika ziņas kopā ar klepus sīrupu, TV seriālu kopā ar piena ražotni vai vēl kādus citus sponsorētas kultūras piemērus), nav nekāda lokāla pagrimuma izpausme, bet tikai niecīga daļa no transnacionālo korporāciju iniciētajām globālajām pārmaiņām. "Šoka doktrīna" Valteru Sīli mudinājusi pievērsties krīzes situācijām un to risinājumiem Latvijā. Ar diagnostiku vai pareizas dzīvošanas recepšu izrakstīšanu režisors nenodarbojas, bet piedāvā savu subjektīvo redzējumu par cilvēkiem un notikumiem.

Jāņa galvā ievietots skatītājs

Izrāde skatītāju iegremdē Jāņa (šķiet, tas ir dramaturga Jāņa Baloža skatuves tēls) apziņas plūsmā, kur cita ar citu solidarizējas, strīdas un pat kaujas četras viņa personības šķautnes, ko atveido četri aktieri – Daiga Gaismiņa, Uldis Siliņš, Jānis Vimba un Romāns Bargais. Visi ģērbušies tumšos A4 formāta uzvalkos, gaišos kreklos ar kaklasaitēm un melnās, nospodrinātās kurpēs. Azartiski un ar teicamu humora izjūtu izspēlējot gan reāli notikušas, gan iztēlotas situācijas, viņi soli pa solim cenšas izsekot cēloņsakarību ķēdei, kas kopš deviņdesmito gadu sākuma novedusi mūs pie pašreizējās, nebūt ne optimismu raisošās realitātes.

To Jāni, kurš visvairāk "šūmējas" un raujas saprast veiksmes stāsta anatomiju, atveido Jānis Vimba. Viņš intervē, lasa, pēta, salīdzina, citē un oponē. Pārējie lielākoties nāk talkā, palīdzot risināt iekšējo dialogu pašam ar sevi vai uzņemoties reālo un iedomāto sarunu biedru lomas. Kaut aktieri no publikas atrodas rokas stiepiena attālumā, viņu spēles stilā nav ne vēsts no psiholoģiskiem tuvplāniem, mājieniem vai noklusējumiem.

Aktieri tiešā, drīzāk lielam spēles laukumam raksturīgā, brīžam pat izaicinošā veidā uzrunā publiku, maina lomas kā cimdus, izmanto farsa paņēmienus – grūstīšanos, kaušanos, rupjības. Te liriski, te agresīvi izpildīts dziedājums par būšanu galīgā d…ā līdzīgi vāgneriskam leitmotīvam caurauž visu izrādi. Netrūkst arī komisku pārspīlējumu. Kā, piemēram, epizodē, kad Ivara Godmaņa centieni izlasīt jaunos likumprojektus pārvēršas panikā, jo uz spēles laukuma cits pēc cita kaudzē tiek sakrauti maisi ar ierēdniecības papīriem. Atveidojot kādu publikai, iespējams, mazāk pazīstamu personu, ar fotouzņēmuma palīdzību tiek parādīts, kā šī persona izskatās. Kad Daiga Gaismiņa lietišķi "atskaņo" Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektores Kristīnes Lagardas runu, Uldis Siliņš un Romāns Bargais pret publiku pavērš stingrās francūzietes portretu.

Līdzību ar cilvēka galvā notiekošajiem procesiem uztur spēkā ne tikai aktieru iedzīvinātās iekšējās diskusijas un lomu spēles, bet arī laika un telpas organizācija. Notikumi izrādē attīstās nelineāri, darbība nemitīgi traucas no tagadnes uz pagātni vai nākotni, gluži kā apziņas pretrunīgo impulsu vadīta. Savukārt telpu scenogrāfs Uģis Bērziņš ar šauru finiera celiņu "pāršķēlis" divās daļās, kuras atgādina divas smadzeņu puslodes. Tālab skatītāju izkārtojums abpus celiņam raisa asociācijas ar cilvēka galvaskausa "interjeru". Domas tajā šaudās šurpu turpu – tāpat kā to dara aktieri "mēlei" līdzīgajā spēles laukumā.

Projekts, kas negrib izdoties

"Veiksmes stāstā" minēti daudzi konkrēti cilvēki un notikumi. Tomēr izrādes veidotāju nolūks, šķiet, nav noskaidrot viņu rīcības motīvus vai notikumu cēloņus. Dramaturgs un režisors izmanto pazīstamus cilvēkus un notikumus kā ķieģeļus, kā "ready-made" jeb gatavus objektus, kuri, atrauti no sava oriģinālā konteksta, kalpo par būvmateriālu jaunas, eksperimentālas realitātes konstruēšanai. Raksturīgs šajā ziņā ir brīdis, kad Jānis, acīmredzami paguris no tā, ka fakti, dokumenti un notikumi gāžas pāri galvai nebeidzamā blīvā straumē, sāk taujāt pēc principa, kas ļautu visu šo bagātību strukturēt. Nepieciešams antagonists, "sliktais zēns", kurš notikumiem piešķirtu virzību un izrādes dramaturģijai – asumu. Un te nu viņš ir: Ilmārs Rimšēvičs, Latvijas Bankas prezidents, viens no karstākajiem lata devalvācijas pretiniekiem krīzes apstākļos – antagonists par excellence. Lomai beidzot atrasts atbilstošs tēlotājs, bet tikpat labi viņa vietā varētu būt arī kāds cits. Izrāde liek domāt par to, ka dzīve un teātris ir organizēts pēc vieniem un tiem pašiem principiem – vieni un tie paši elementi tiek izmantoti, lai būvētu izrādi un lai noteiktu cilvēka sociālās uzvedības vadlīnijas. Ja teātris sanāk labs – lūk, Alvis Hermanis pat ieguvis starptautisku autoritāti –, kāpēc projekts ar nosaukumu "Latvijas valsts" negrib izdoties?

Izrādes beigu daļā uz spēles laukuma parādās dramaturgs Jānis Balodis veca vīra veidolā – aplīmēts ar butaforisku bārdu, uzacīm un sirmuma apsmidzinātiem matiem. Galvu avīzē iebāzis, viņš monotoni lamā kapitālistu cūkas, personificējot nākotni, kas mūs sagaida, ja nebūsim spējīgi uz rīcību. Bet – kādai šai rīcībai jābūt? Un vai tā būtu varējusi kaut ko mainīt notikumu attīstības scenārijā?

Apraktā nauda

Izrāde ir nepārprotami ironiska, bet citādā veidā, nekā to varbūt varētu sagaidīt. Režisors, dramaturgs un aktieri nenodarbojas ar politiskā personāža parodēšanu vai konkrētu gadījumu atmaskošanu, kaut vielas tam netrūktu. Ironija drīzāk slēpjas kontrastā starp realitāti un ideāliem, starp sasniegto rezultātu un sākotnējo nolūku. Arī apziņā, ka visiem sasniegumiem un pametumiem vienmēr būs kāds vērotājs, kurš zina vairāk nekā mēs.

Izrādes finālā Jānis Balodis tiek atbrīvots no vecuma pazīmēm – liekajām uzacīm un bārdas – un atkārto kaut ko līdzīgu franču avangardista Īva Kleina slavenajai performancei vairāk nekā piecdesmit gadus senā pagātnē. Kleins publikai tirgoja tukšumu, par pirkumu izsniedza sertifikātu un, ja pircējs bija ar mieru sertifikātu sadedzināt, saņemto naudu iemeta Sēnā. Lai atjaunotu lietu sākotnējo kārtību, tā teikt.

Jānis Balodis vēršas pie skatītājiem un aicina iegādāties Mākoņu vērošanas biedrības biedra karti, solot, ka portālā "Youtube" būs redzams iekasētās naudas turpmākais liktenis. Tā arī ir. Videomateriāli rāda Latvijas dabas ainavu. Dzirdama Jāņa Baloža balss, kura norunā, piemēram, Aspazijas dzejas rindas un nosauc naudas summu, ko paredzēts "apglabāt". Prātā pazib stāsts par Buratīno, kurš aprok zelta gabalu un, noskaitījis maģiskos vārdus "kreks, feks, peks", gaida izaugam naudas koku. Balodis neko negaida. Līdzīgi kā Kleina performance, viņa žests ar naudas izņemšanu no aprites un aicinājumu kļūt par mākoņu vērotājiem, iespējams, simboliski apzīmē atgriešanos nulles punktā. Līdzsvara atjaunošanu. Arī netīkamā fakta atzīšanu, ka jebkuri centieni ir iespējami vien tiktāl, ciktāl pasaules varenie mums atļauj spēlēt savu valsti latviešu valodā.

Kas mākslai spējams

"Veiksmes stāsts" ir formas ziņā interesantākā un sarežģītākā no Jāņa Baloža un Valtera Sīļa "raupjā", aktualitātēm veltītā teātra izrādēm. Tā nepārsteidz ar līdz šim nezināmu informāciju un neliek uzgavilēt par skaidros ūdeņos izvestām duļķainām politiskām figūrām, bet pārsteidz ar asprātīgo, izdomas bagāto veidu, kādā atsevišķi, simtiem reižu apzelēti fakti, nesistematizētas pieredzes slāņi un notikumi ar lietpratīgu roku savienoti aptverošā, ironijas cauraustā ainavā. Protams, ka māksla dzīvi ietekmēt nevar. Bet māksla var palīdzēt dzīvi redzēt. Pat ja ieraudzīt iespējams vien to, ka esam nonākuši tur (piedodiet, neatkārtošu izrādes leksiku!), kur esam nonākuši. Turklāt – vienmēr jau var pacelt acis pret mākoņiem.

Tēmas

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2