Foto - Pauls Bankovskis
 
Blogs
02.09.2018

Par sasniegumiem. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Nesen izdevumā "Fast Company" bija lasāms par jaunuzņēmumu "Field", kas par vairākiem desmitiem tūkstošu ASV dolāru interesentiem piedāvā "pārprogrammēt" jeb optimizēt smadzenes. Uzņēmums, kura reklāmas sauklis ir "Elites prātu kultivēšana", sola, ka procedūras rezultātā vairošoties darbīgums, radošums, varbūt pat uzlabošoties seksuālās spējas. Idejas pamatā ir pieņēmums, ka mūsu prāta dzīvi nosaka un iespaido tādi paši neapzināti smadzeņu darbības impulsi kā tie, kas vada mūsu elpošanu vai sirdsdarbību. Ja jau pastāv elektromagnētiski impulsi, tos iespējams novērot un izmērīt, bet, ja kaut ko ir iespējams novērot vai izmērīt, ir jābūt arī iespējai to mainīt, iespaidot vai vadīt. Pirms pamatīgi dārgā kursa sākšanas gan vēl esot jāatbild uz vairākiem, iespējams, neērtiem jautājumiem, piemēram: "Vai jums ir skaidra saprašana par to, ko vēlaties, un kā jūs zināsit, ka esat to sasniedzis?"

###

Kad atgriežamies Latvijā pa gaisa ceļiem, pēc nolaišanās allaž cenšamies uzminēt, vai lidmašīna piestās pie lidostai pievienotās "trubas" vai arī būs jākāpj lejā pa trapu un līdz bagāžas saņemšanas zālei jābrauc autobusā. Pēdējoreiz atkal gadījās autobuss. Nedēļu vai pat vēl ilgāku laiku bijām pavadījuši Islandē un latviešus kādu brīdi nebijām sastapuši. Pie trapa piebraukušajā autobusā iekāpām vieni no pēdējiem. Lidmašīna bija pilna ar tranzīta pasažieriem, kam no Rīgas tālāk jālido uz Telavivu, Tallinu, Odesu un vēl visvisādām pasaules malām. Šķiet, mēs bijām bezmaz vienīgie, kam galamērķis bija Rīga. "Uz autobusa beigām ejiet!" mums visiem skaidrā latviešu valodā uzrēja autobusa šoferis un ar padarīta darba apziņu nolūkojās, kā mēs ar saviem rokas bagāžas vienumiem cenšamies saspiesties vēl ciešāk. Tā bija atgriešanās dzimtenē kā atgriešanās realitātē. Un nebija jau tā, ka autobusā trūktu vietas – aiz mūsējā pie lidmašīnas bija piestūrējis vēl viens autobuss, pilnīgi tukšs.

###

Grūtības koncentrēties un dažnedažādi, pārsvarā sociālajos tīklos sastopami uzmanības laupīšanas rīki ir īsta sērga, modernā cilvēka traģēdija. Tomēr nesen laikraksta "The New York Times" viedokļu un komentāru sadaļā bija publicētas pārdomas, kas uz šo problēmu mudina paraudzīties no cita skatu punkta. Raksta autors ir kāds produktivitātes konsultants Kriss Beilijs, un viņš uzskata, ka zemas koncentrēšanās spējas un nemitīga uzmanības novēršana no darāmā darba varētu vien nozīmēt to, ka jums ir pārlieku maz darāmā un pārlieku daudz brīvā laika. Savā rakstā viņš lieto jēdzienu "aizņemtība" ("busywork"), ar ko saprot cilvēku rosīšanos rosīšanās pēc, tādējādi gandarījot sevi ar maldinošu strādāšanas, labi padarīta viltus darba apziņu. Jāpatur prātā, ka "busywork" nav darbs kādu noteiktu mērķu sasniegšanai. Tā ir iespēja izbaudīt savu aizņemtību, neko jēdzīgu tā arī nepaveicot.

###

Žurnālā "New Yorker" bija publicēts neliels rakstnieku un mākslinieku rezidenču programmām veltīts rakstiņš. Tā autors uzskaitījis, pēc viņa domām, dīvainākās šāda veida iestādes ASV. Rakstniekiem tiek piedāvāta iespēja strādāt lielveikalos vai lidostās, mākslinieki saņem stipendiju par apmešanos atkritumu izgāztuvē, bet dzejniekiem tiek dāvāta "sava istaba", kas ierīkota tornītī upes tilta vidū. Iemesls šādu vietu izplatībai un uzplaukumam ir cieši saistīts ar rakstnieku un mākslinieku darba speciifiku. Vairums šo ļaužu līdztekus mākslinieciskiem eksperimentiem nodarbojas arī ar dienišķās maizes pelnīšanu – lasa lekcijas, tulko, izgatavo reklāmas un dara citus vairāk vai mazāk apmaksātus darbus, bieži vien vairākus paralēli. Nonākšana apmaksātā rezidencē ir savdabīgs atvaļinājums, kura laikā tad nu beidzot ir iespēja pastrādāt pie sava Lielā un Nozīmīgā darba. Kāda tad gan vairs starpība, vai tas notiek "McDonald’s" restorāna tualetē vai lidostas uzgaidāmās zāles kaktā. Pats esmu šādās rezidencēs nonācis trīs četras reizes mūžā, taču ar to bija diezgan, lai no visa raibā iemītnieku pulka ātri vien pamanītos izšķirt tos, kam dzīvošana mākslinieku vai rakstnieku rezidencēs jau kļuvusi par savdabīgu dzīvesveidu, puslīdz ciešamu apmaksātu pastāvīgu pansiju. Tie bija autori, kas rezidencē ieradās paši ar savu auto, sakrāvuši tajā, šķiet, visu savu iedzīvi. Kopīgu maltīšu vai vēl kādos saviesīgos brīžos viņi ātri vien identificēja sev līdzīgos un savās sarunās risināja nevis ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izvēli saistītas problēmas, bet gan analizēja citās rezidencēs līdz šim pieredzētās neērtības vai ērtības, pieteikuma veidlapu aizpildīšanas knifus un rezidentu atlases kritērijus. Pazīstamus autorus šajā kompānijā sastapt varēja reti, biežāk gan bija tādi, kas strādāja pie savas otrās grāmatas manuskripta un patlaban atradās uz nopietnas radošas izvēles sliekšņa. Viens tāds dzīvoja man kaimiņos un šo slieksni pārvarēt tiecās bezmaz burtiski – cauri sienai dzirdēju viņu smagnēji soļojam šurpu turpu pa savu istabu un pie sevis murminot vai skaļi izkliedzot topošā romāna frāzes.

###

Bijām baravikās. Šogad pirmo reizi. Guvums nebija pārlieku liels, bet, teiksim tā – pietiekams. Vietējie savas sēņu vietas sargā, šķiet, katram zināms savs meža celiņš vai uzkalniņi, kur noteikti sēnēm būtu jābūt. Ne vienmēr tā gan ir. Arvien biežāk mežā sastopami arī no tuvākas un tālākas svešatnes atbraukuši auto. Par sēnēm un sēņu vietām man ir kāda teorija. Iespējams, arī sēņu pazemes daļām jeb micēlijam piemīt atmiņas un pacietības spēja. Cilvēks par labu sēņu vietu sāk uzskatīt vietu, kur no sūnām spraucas laukā daudzi šī micēlija augļķermeņi. Cilvēks jau nav vienīgais sēņu ienaidnieks – tām uzbrūk arī tārpi, gliemeži, meža zvēri. Tad, lūk, brīdī, kad šie uzbrukumi augļķermeņiem jau sāk līdzināties masu slaktiņam, micēlijs zaudē pacietību un nākamajā rudenī pārceļas uz kādu citu vietu.

Neatņemama sēņošanas daļa ir arī attiecības ar kukaiņiem. Vasaras sākumā tie ir odi, pēcāk dunduri, tad parādās briežutis, bet visu cauru sezonu no zāles un krūmājiem uzglūn ērces. Ērcēm uzmanību nesen bija pievērsusi žurnāla "New Yorker" humora nodaļa "Shouts and Murmurs", kur bija publicēts Kolina Nisana joku gabaliņš "Ērču pārbaude". "Saskaņā ar ASV Slimību kontroles un novēršanas centru datiem, pēdējo gadu laikā ērču pārnēsātu slimību skaits ir dubultojies," viņš savu rakstiņu sāk it kā nopietni, bet tālāk man nezināmu iemeslu dēļ visādi uzjautrinās par ideju, ka, piemēram, pēc meža apmeklējuma ir jāpārbauda, vai nav pārnesta arī kāda ērce. "Biežas un rūpīgas ērču pārbaudes var ievērojami samazināt jūsu izredzes izbaudīt vasaru," viņš raksta. "Starp citu, ērču meklēšana pēc tam, kad esat pabijis laukā, var izrādīties vienīgais paņēmiens, kā uzzināt, kāds izskatās jūsu ķermenis, noklāts ar ērcēm." Un tā tālāk, un tādā pašā garā. Nezinu, var jau būt, ka Ņujorkas Centrālparkā ērču nav, pie mums, Latvijā, to netrūkst, jo katru vasaru pēc zāles pļaušanas vai sēņošanas uz sava ķermeņa atrodu vismaz kādas trīs četras.

"Bez pārbaudīšanās un pretkukaiņu līdzekļu smidzināšanas ieteicams novērot savu veselības stāvokli – ja sajūtat drudzi, spēku izsīkumu, galvassāpes vai sāpes muskuļos, tā var izrādīties jūsu ķermeņa reakcija uz pārāk biežām ērču pārbaudēm." Taču tiklab tie var būt ērču encefalīta vai Laima slimības pirmie simptomi. Ja pret encefalītu vēl iespējams potēties, Laima slimība vēl aizvien ir visai mazpētīta un grūti ārstējama (ja ir interese, par to var palasīt šeit).

 

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0