Blogs
10.07.2018

Par sāpēm. No dienasgrāmatām

Komentē
1

Nesen Nikolas Tvailijas rakstā "Sāpju neirozinātne. Smadzeņu skenēšana ļauj saskatīt neirālas kopsakarības sāpju dažādībā" izlasīju par eksperimentu, kurā ticis mēģināts noskaidrot, vai tā ir tiesa, ka reliģiozi cilvēki labāk pacieš fiziskas sāpes. Salīdzinot neiroloģiskās reakcijas uz sāpēm, pamatrādītāji bijuši vienādi gan centīgiem katoļiem, gan pārliecinātiem ateistiem, taču atšķirības parādījušās sāpju stipruma pašnovērtējumā, kolīdz sāpju izraisīšanas brīdī abām grupām parādīti noteikta satura attēli. Baroka laika gleznotāja Sasoferato darināts Jaunavas Marijas portrets šķietami mazinājis ticīgo sāpes, savukārt laicīga satura gleznojums (Leonardo da Vinči "Dāma ar sermuliņu") nekādu reakciju nav izraisījis nevienā no abām grupām. Rakstā tika minēts, ka šāda pētījuma rezultātiem varētu būt visai tālejošas sekas, un ne jau tikai tāpēc, ka tas mums ļauj spriest par kultūras spēju ietekmēt mūsu neiroloģisko uzvedību. Ja ticība patiesi iedarbinājusi neiroloģiskus procesus, kam piemīt analgētiskas īpašības – katoļu smadzenēs tika novērota paaugstināta aktivitāte tieši tajos reģionos, kas ļauj pārvarēt fiziskas reakcijas uz kairinājumiem, – iespējams, kādudien varētu izdoties atrast līdzekļus, kas līdzīgu atsāpinošu reakciju izraisītu arī ar laicīgiem līdzekļiem.

Jau pirms laba laika žurnālā "Rīgas Laiks" bija publicēta Kolumbijas Universitātes budisma pētniecības profesora, Ņujorkas Tibetas nama dibinātāja un aktrises Umas Karunas Tūrmanes tēva Roberta Tenzina Tūrmana eseja par to, kā viņš reiz bija salauzis pirkstu. Kad viņš nonācis slimnīcas traumpunktā, mediķi viņam lūguši novērtēt savas sāpes – skaitļu skalā no viens līdz desmit. Tūrmans bija samulsis, jo nespējis savā pieredzē rast atskaites punktu, pēc kura šādu samērošanu veikt.

"Sāpju izpētes vēsture ir pilna ar visai oriģināliem un pārsvarā nesekmīgiem mēģinājumiem sāpes izmērīt," rakstīts jau pieminētajā Tvailijas rakstā. "19. gadsimtā franču ārsts Marks Kolombā Delsērs salīdzināja sāpēs kliedzošo balss augstumu. 20. gadsimta četrdesmitajos gados Kornela Universitātes ārsti izmantoja karstumu izstarojošu instrumentu, kas tika dēvēts par "dolorimetru", un ar to izraisīja precīzi tēmētas sāpes uz pētāmo pieres. Fiksējot cilvēku izjūtas par sāpju pieaugumu vai mazināšanos, viņi nonāca pie sāpju intensitātes skalas, kas tika iedalīta "dolos" – katrs no tiem apzīmēja "tik tikko jaušamu atšķirību" no līdzās esošajiem doliem. Pērn zinātnieki no M.I.T. radīja algoritmu, kas tika nodēvēts par "DeepFacelift", un tas bija mēģinājums prognozēt sāpju stiprumu, ņemot vērā pacientu sejas izteiksmi."

"Cik gan lieliski būtu izprast Sāpes un visas to nozīmes," reiz esot izsaucies karalienes Viktorijas ārsts Pīters Mīrs Lētems. "Taču lietas, ko ikviens nekļūdīgi pazīst pēc savas pieredzes, neļaujas kļūt skaidrākas, kad tiek izteiktas vārdos. Un tāpēc par Sāpēm var izteikties vienīgi kā par Sāpēm." Pēdējo pārdesmit gadu laikā sāpju novērošanas un izmērīšanas jomā ir vērojams zināms progress – izmantojot jaunākās paaudzes magnētiskās rezonanses aparatūru, tiek skenētas sāpēm pakļautu cilvēku smadzenes, un kaut neliela skaidrība rodas ne vien par "normālo" sāpju (ar āmuru sasists pirksts, pret galda stūri atdauzīts elkonis, sāpošs zobs u.tml.) iedabu, bet arī par hronisku sāpju darbības mehānismiem un iespējamiem ārstēšanas vai vismaz remdēšanas līdzekļiem.

###

Visa iesākumā esot bijis tikai 176 emotikonu – tā dēvē sīkās piktogrammas, ko aktīvi izmantojam sociālo tīklu komentāros un visā citā interneta saziņā, taču nu jau to skaits sniedzas pāri 3000 (līdzās visam citam ir ieviests arī animēts fekāliju ģīmītis). Zinātnieki vēl strīdas, vai to varētu uzskatīt par atsevišķu jaunu valodu – emotikoni pārsvarā apzīmē lietvārdus, to lietošanu neregulē nekādi gramatikas likumi –, tomēr to ietekme uz tiešsaistes saziņu ir milzīga. Ap 2015. gadu jau puse no visiem instagrama komentāriem sastāvējusi tikai no emotikoniem, savukārt feisbuka ziņojumu tiešapmaiņas programmā "Messenger" ik dienas tiek nosūtīti un saņemti vairāk nekā 5 miljoni emotikonu. Nebūtu brīnums, ja kaut kas no šīm izpausmēm itin drīz nonāktu arī bibliotēku, arhīvu vai muzeju krātuvēs.

"Ja runājam par speciālām kolekcijām – vai digitālajā pasaulē ir iespējams un nepieciešams vākt "Word" programmā rakstītus manuskriptus un ievērojamu cilvēku e-pasta vēstules? Kā izvēlēties, kuru informāciju vākt un kuru nevākt, ja formālas pazīmes vairs nav uzticami orientieri?" Anda Baklāne vaicā esejā "Pasaules mantojums". " [..] Saskaņā ar literatūrzinātnieka Franko Moreti aprēķiniem 19. gadsimtā Lielbritānijā tika izdoti 20–30 tūkstoši romānu," viņa raksta. "Tikai 6000 no tiem ir saglabājušies un tiek pētīti. Lasot vienu romānu dienā, būtu nepieciešami sešpadsmit ar pusi gadu, lai cītīgs pētnieks tos visus izlasītu. 20. gadsimta romāni, jādomā, saglabājušies vēl labāk, un nav tāda cilvēka, kas varētu izlasīt tos visus, nemaz nerunājot par viedokļiem, kurus par tiem izteikuši citi."

Sengrieķu vēsturnieks Diogēns no Laertas minējis, ka Aristotelis bez visa cita sarakstījis gandrīz divus desmitus spožu dialogu, Cicerons tos esot turējis zelta vērtē, un tomēr kaut kādas apstākļu sagadīšanās rezultātā šis apjomīgais literārais veikums (daži teic, ka zudumā aizgājušas divas trešdaļas visu Aristoteļa darbu) līdz mums tā arī nav nonācis (tāpat kā "Poētikas" otrā grāmata un "Par pitagoriešiem"). Šis ir pamācošs stāsts, domājot arī par to, kas no ikdienā tveramā un par vērtīgu uzskatītā saglabāsies un paliks pēc mums un kas no tā visa būs lemts aiziešanai zudumā. Nebūtu nekāds brīnums, ja mūsu paaudze pēc sevis atstātu nevis zinātniskus traktātus vai simtiem un tūkstošiem romānu, bet gan zaudējuma sāpes un kustīgus ķiņķēziņus, ar kuriem apzīmētas dažnedažādas acumirklīgas izjūtas.

###

Mājupceļā no Itālijas lūkojos pa lidmašīnas logu. Debesis bija skaidras, mākoņus manīja tikai tālumā pie paša apvāršņa. Brīdī, kad zem spārna jūras plašumu nomainīja nekārtīgi izmētātu mežu un skrajumu klāta cietzeme, nospriedu, ka esam jau virs Latvijas. Tīrumi pamazām kļuva plašāki, iezīmējās noteiktas formas un krāsas – rapšu trapeces, ganību taisnstūri, labības lauku rombi. Mežus krustoja taisnas stigas, bet starp stigām vietu vietām bija gājusi pāri tāda kā cirpējēde – tur mežs bija izcirsts, bet jauns ieaugt vietā vēl nebija paguvis. Jo tuvāk Rīgai, jo mazāk kļuva tādu zemes pleķīšu, kuros nebūtu manāma pilnīgi nekāda cilvēciska darbība, un pirms paša lidlauka vēl garām aizslīdēja Mārupes kūdras lauku noķemmētās platības.

Cilvēka rosībai dabā bieži vien ir ļoti konkrētas un neatgriezeniskas sekas. Lūk, piemēram, turpat lidmašīnā žurnālā izlasīju, ka martā Sudānā esot nomiris pats pēdējais baltā degunradža tēviņš. Lai gan kādā Kenijas nacionālajā parkā vēl mītot pāris mātīšu, var uzskatīt, ka arī šai dzīvnieku sugai ir pienācis gals, jo pavairot dabiskā ceļā to vairs nav iespējams. Zinātnieki no Vācijas un Itālijas gan izteikuši cerību, ka, iespējams, baltos degunradžus varētu izdoties pavairot ar laboratorijas apstākļos veiktas mākslīgās apsēklošanas metodi. Šādam plānam ir gan arī savi trūkumi – lai iegūtu vismaz 500 degunradžus (tāds esot veselīgas populācijas apjoms), agri vai vēlu būtu jākrusto tuvas radniecības īpatņi, un tas draudētu ar dažādām iedzimtības kaitēm. Nekur nebūtu pazudis arī pats galvenais degunradžu drauds, jo populācijai vislielāko kaitējumu nodarījuši paši cilvēki: degunradži ir populārs malumednieku mērķis, jo degunradžu ragi ir iecienīta prece tautas medicīnas preču melnajā tirgū Vjetnamā un Ķīnā, kur to cena mēdz pārsniegt pat kokaīna pārdošanas cenu Eiropā.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1