Foto - Pauls Bankovskis
 
Blogs
10.09.2018

Par retumiem. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Interneta žurnālā "Atlas Obscura" nesen bija lasāms aizraujošs stāsts par grāmatu zagļiem jeb, precīzāk sakot, apzadzējiem. Divi paziņas 1980. gadā bija izdomājuši iedzīvoties, no retiem izdevumiem ASV augstskolu bibliotēkās ar žileti izgriežot un pēc tam pārdodot atsevišķas lapas ar ilustrācijām. Viņu "upuri" pārsvarā bija ar 19. gadsimtu datēti dabaszinātņu izdevumi, taču noniecināti netika arī ar gravīrām ilustrēti periodikas retumi. Pats smieklīgākais šajā stāstā ir veids, kā abi iekrita – viņi tika pieķerti naktī pa universitātes bibliotēkas logu laižam lejā virvē iesietus reto izdevumu sējumus. Nezinu, kāpēc, bet ar grāmatām saistītie noziegumi – lai arī paši par sevi, protams, ir nopietni un nosodāmi – bieži vien atgādina kriminālas komēdijas. Un, nē, tas nav tikai tāpēc, ka arī Rovana Atkinsona iemiesotais misters Bīns vienā no savam joku sērijām nodarbojas ar bibliogrāfisku retumu iznīcināšanu. Ko vērts ir arī stāsts par ilgstoši notikušo Neapoles bibliotēkas izlaupīšanu (un grāmatu viltošanu) vai, piemēram, atgadījums ar Džona Džeimsa Odibona (1785-1851) "Amerikas putnu" (1827-1838) un citu retu izdevumu nolaupīšanas mēģinājumu, kas iemūžināts šogad ASV Sandensas kinofestivālā rādītajā filmā "Amerikas dzīvnieki" ("American Animals", 2018).

Grāmatu zādzības atšķiras no visām citām, un ne tikai tāpēc, ka grāmatas nav vienīgi "tīras vērtības" iemiesojums kā nauda vai zelta stieņi. Grāmatas no citiem mūsu apkārtnē esošiem priekšmetiem atšķiras ne vien ar vēsturisko, sentimentālo vai saturisko vērtību (tās visas var piemist arī, piemēram, gleznai vai skulptūrai), bet arī ar ideju potenciālu. Mēs nevaram uzzināt, kas grāmatā iekšā, iekams neesam to atvēruši; mēs nezinām, ar ko grāmata beigsies, ja pat neesam sākuši to lasīt. Kamēr grāmatai nepieskaras, tā klusē un kā tajā Raiņa dzejolītī, būdama "bez mēles", neko neizsaka. Šajā ziņā grāmatu nemaz nav iespējams nozagt, jo patiesā grāmatas zagšana notiek vien brīdī, kad to lasa vai aplūko tajā drukātos attēlus.

Manuprāt, tieši tāpēc tik mežonīga allaž šķiet izrēķināšanās ar grāmatām – piemēram, to dedzināšana, un traģisks ir katrs grāmatu zaudējums – vienalga, vai Vezuva izvirduma rezultātā, vai Otrajā pasaules karā Rīgas pilsētas bibliotēkā. Grāmatai aizejot bojā, tai tiek atņemta iespēja kaut ko būtisku kādam pavēstīt, pat ja šis kāds būtu tikai viens vienīgs cilvēks. Grāmatas bez mūsu klātbūtnes un rūpēm ir bezpalīdzīgas un bezjēdzīgas. Un varbūt var sacīt, ka bez grāmatām tāds kļūst arī cilvēks.

###

Pieminēju grāmatu dedzināšanu un izpostītās bibliotēkas un brīdi vēlāk ziņās izlasīju par ugunsgrēku Brazīlijas Nacionālajā muzejā Riodežaneiro. Muzejs esot senākā zinātniskā iestāde valstī, un tajā bijuši savākti vairāk nekā 20 miljoni priekšmetu, tajā skaitā tādi, kas snieguši ieskatu par senākajām Amerikā dzīvojušajām civilizācijām. Muzejam šogad apritējuši 200 gadi, un citstarp tā kolekcijā bijis senākās zināmās abu Ameriku iedzīvotājas – pirms 12 000 gadiem dzīvojušās "Lūcijas" – skelets.

###

"Lasiet daiļliteratūru!" Jaunā Rīgas teātra izrādes "Linda Vista" programmiņā iesaka amerikāņu dramaturgs Treisijs Letss (viņa ieteikumi pārpublicēti no "Chicago Ideas" 2015. gada 29. aprīļa numura). "Par šo esmu nedaudz noraizējies," viņš raksta. "Grāmatu lasīšana lēnām izmirst, jo mums ir telefoni, sociālie tīkli utt. Cilvēki vairs nelasa grāmatas. Nav labāka veida, kā iekļūt cita cilvēka prātā, par viņa rakstītā lasīšanu. Nav labāka veida, kā atvērt logu uz otra cilvēka pieredzi, par viņa grāmatas lasīšanu. Kad jūs pusstundu esat sēdējuši un nedarījuši neko, paņemiet grāmatu un palasiet divas stundas!"

Pēc Letsa lugas veidotā Alvja Hermaņa izrāde (pirmizrāde bija 1. septembrī) nav par grāmatu lasīšanu, lai gan arī tai tur atvēlēta maza, bet pamanāma epizode. Pirmajā acumirklī to var uztvert kā amerikānisku sadzīves situāciju komēdiju, ko Hermanis iestudējis atbilstoši saviem jaunākajiem priekšstatiem par to, ar ko būtu jānodarbojas valsts finansētam teātrim. "Kā formulēju preses konferencē – mēs tagad esam ultraliberāls teātris, kas visiem spēkiem cīnīsies un aizstāvēs populistiskas vērtības," viņš saka intervijā "Kultūras Dienai". "[..] Ideja ir tāda – lai ne visi simtprocentīgi, bet vismaz 80 procenti cilvēku ir spējīgi identificēties gan ar tematiku, saturu, gan arī teātra valodu. [..] Nodokļu maksātāji ir ļoti raiba publika, un mēs esam priekš viņiem, nevis otrādi." Otrajā cēlienā izrāde pāraug skaudri traģikomiskā #MeToo vērojumā par vīriešu derdzīgo iedabu un sieviešu likteni atkal un atkal kāpt uz novecojošu vīriešu izliktajiem grābekļiem, kļūstot par šo atbaidošo radījumu upuriem. Es nezinu, kā tur beigu beigās ar tiem 80 procentiem un identificēšanās spēju, bet skatītāji smējās vienā laidā un kā kutināti.

###

Klausoties cilvēka stāstījumu, uzmanība dabiski plūst tam līdzi un pielāgojas vēstījumam. Klausoties rakstīta teksta lasījumu, klausītāju uzmanība tiek pakļauta, lauzta un bieži vien pazaudēta. Tieši tāpēc viegli ir klausīties tādu lasījumu, kurā valoda ir maksimāli pietuvināta dabiskam runas plūdumam un ritmam. Es nepavisam neesmu labs publiskais runātājs. Savu rakstīto tekstu pats sev spēju nolasīt, cik vien dabiski un plūstoši iespējams, bet publikas priekšā sākas vienas vienīgas šausmas. Lasu, trīcot un drebot pie katra vārda, turklāt šī ellīgā trīcēšana un drebēšana ar katru minūti nevis mazinās, bet pieaug spēkā, līdz visbeidzot likumsakarīgi un laimīgi ir galā. Varētu domāt, ka, laikam ritot, pie publiskas uzstāšanās vajadzētu pierast, taču ar mani ir pilnīgi pretēji – katrs nākamais priekšlasījums kļūst arvien grūtāk paciešams.

###

Karību jūras salā Dominikā bijām ap 2007.-2008. gadu miju (daļu no iespaidiem var izlasīt šeit). Vienā no apmešanās vietām uzzinājām par viesuļvētru, kas bija nopostījusi pusi salas – viesu nams bija uzcelts šīs vētras aizmēzto ēku vietā. Tobrīd varēja rasties iespaids, ka tropiskajai salai nekādas nepatikšanas vairs nedraud. Ne pārāk sen tur bija notikusi Holivudas filmas "Karību jūras pirāti: Miroņa lāde" (2006) filmēšana ar Džonija Depa piedalīšanos, un šķita, ka viņu personiski satikusi un iepazinusi vai puse no 74 000 salas iedzīvotāju (daži bija dāvanā saņēmusi pat autogrāfu un lakricas konfekšu kārbu). Vārdu sakot, lēnām un pamazām bijušajā britu kolonijā dzīve gāja uz augšu. Taču pērnā gada septembrī Karību jūrai pāri brāzās pat divas piektās kategorijas stipruma viesuļvētras. Pirmā bija Irma, kurai ceļā patrāpījās ziemeļaustrumu reģiona salas, bet pēc tam Florida. Pēc divām nedēļām, 18. septembrī, nāca Marija un gāzās vispirms virsū Dominikai, pēc tam Puertoriko. Dominikas salā vētras laikā bojā aizgāja 65 cilvēki, kaut kādi bojājumi tika nodarīti faktiski ikvienai ēkai, bet ceturto daļu no tām stihija pilnībā nopostīja; pamatīgi tika izlauzīti arī gandrīz visā salas teritorijā augošie lietus meži. Izpostīto salu pameta vairāki tūkstoši iedzīvotāju. Kā nesen bija lasāms "The Economist", salas valdība, cenšoties atrisināt postījumu radīto krīzi, bija nolēmusi sākt pārdot pilsoņu pases, kas pieļautu brīvu bezvīzu ceļošanu uz Šengenas līguma un daudzām citām valstīm – kopumā uz 136. Vienas pases cena esot 100 000 ASV dolāru vai pat vairāk, un šādi esot plānots nodrošināt vismaz pusi no valsts budžeta ieņēmumiem. Žurnālā gan izteikts pieļāvums, ka Šengenas zonas valstis varētu ierobežot šādu pasu derīgumu un viens no dabas katastrofā cietušās valsts būtiskākajiem ienākumu avotiem tādējādi varētu tikt slēgts.

Nonākot kādā brīnišķīgā vietā, bieži vien mēs to iegrāmatojam apziņā kā tādu, kurā varētu gribēt atgriezties, pat ja zināms, ka divreiz vienā upē iekāpt nav iespējams.

Dominika šajā ziņā bija tipisks atklājums, jo laiku pa laikam esam sprieduši, ka vēlētos tur nokļūt vēlreiz, lai gan bija arī bailes no iespējamas vilšanās. Tagad ir skaidrs, ka no tās Dominikas, kuru reiz redzējām, nekas daudz vairs pāri nebūs palicis. Par cita nelaimi tādās kategorijās domāt ir nelāgi, taču kaut kādā ziņā šī doma ir pat atbrīvojoša, jo, vietai aizejot zudumā, aiziet zudumā arī iespēja pieķerties un ilgoties, un atbrīvojas teritorija jaunām pieredzēm.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0