Redzējumi
07.07.2015

Par raiņaspaziju spožumu un postu

Komentē
11

Kaut arī psihoterapeitiem mīļš jājamzirdziņš ir personas attīstības ceļa grambās vainot attiecības ar māti, man pašam ir vēl kāds klupšanas akmens, kurš krietni gandējis dzīvi, – tā ir pārlieku liela aizraušanās ar daiļliteratūru.

Manas bērnības un pusaugu gadu laikā izdeva lielisku klasiķu grāmatas, kuras bija tulkojuši profesionāli tulkotāji augstas raudzes redaktoru uzraudzībā. Būdams visai introverts, kompensēju socializācijas trūkumus, aizgūtnēm lasot visu, kam tiku klāt. Dažbrīd šķita, ka esmu izlasījis it visu, kas nodrukāts uz papīra, jo, esot ciemos un ievērtējot grāmatplauktus, reti gadījās uzdurties kam nelasītam. Un nekas man tā nesagandēja dzīvi kā visi šie tvenu, remarku, sandu un stendālu sējumi, kas lielā mērā veidoja manu valodu un pasaules skatījumu. Jo, kaut arī tā bija augstas raudzes literatūra, tā bija neglābjami novecojusi – padomju laikā pamatā tulkoja un izdeva tikai apolitisku, laika pārbaudi izturējušu klasiku. To, ka veidot attiecības ar apkārtējiem, draudzēties, censties flirtēt ar meitenēm, vadoties pēc literatūrā attēlotajiem paraugiem (kas valodas un literatūras skolotājas ietekmē patiesi tika uztverti kā paraugi, nevis blēņu stāsti par dzīvi senos laikos), bija visai aplami, sapratu gana vēlu.

Īsi rezumējot: jaunais Verters nekādi nebija meiteņu vidū lielā cieņā. Grūti nācās izvētīt no prāta ielasītos priekšstatus par to, kādam jābūt cilvēkam un viņa attiecībām ar apkārtējiem, lai veidotu visu no sākuma. Apjēdzis senās beletristikas kaitīgo ietekmi, nolēmu no tās pasargāt savus bērnus: iztīrīju visus grāmatplauktus no daiļliteratūras, aizvedot uz lauku māju un noslēpjot bēniņos tālāk no acīm.

Par to visu atcerējos, kad, pļāpājot ar savu septiņpadsmitgadnieku par gaidāmo pavasara pārcelšanas eksāmenu, apspriedām šiem izsniegtās sacerējumu tēmas. Kā daudziem vēlīnā padomisma produktiem, naivi šķita, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas un vispārējās sociālās sistēmas nomaiņas jāmainās būtu arī didaktikas metodēm un tēmām. Man par lielu izbrīnu – nekas nav mainījies! Vēl joprojām viss apgūstamās vielas saturs grozās ap 18. un 19. gs. literatūru.

Latviešu valodas un literatūras mācību priekšmetu programma pamatskolai un vidusskolai izstrādāta atbilstoši prasībām, kādas izvirza Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un Valsts pamatizglītības standarts. Tajā norādīts, ka latviešu valodas un literatūras mācību priekšmeta mērķis esot "attīstīt skolēnu kompetenci latviešu valodā, prasmi izteikties un sazināties latviešu valodā, apzināties valodas lomu savas personības izveidē, etniskās identitātes saglabāšanā un starpkultūru dialoga veidošanā, prasmi uztvert literatūru kā vārda mākslu, pilnveidojot skolēna lasīšanas intereses, tēlaino domāšanu un radošo pašizpausmi. Sekmēt izglītojamā spēju kompetenti lietot latviešu valodu saziņā, mūžizglītībā un kultūru dialogā. Sekmēt izglītojamā emocionālo, radošo un intelektuālo spēju attīstību, izpratni par literatūras daudzveidību, ieinteresētību Latvijas un pasaules literatūras un folkloras mantojuma izzināšanā" [1].

Pamatizglītības standarts nosaka, ka 4.–9. klasē divas trešdaļas literatūras stundu laika būtu jāvelta latviešu folklorai, mitoloģijai un literatūrai. Tas viss jāapgūst tā, lai skolēni galvenokārt zinātu nozīmīgāko autoru devumu latviešu literatūrā (autori gan standartā nav minēti, bet meklējami Valsts izglītības satura centra (VISC) paraugprogrammās). [2] Saskaņā ar paraugprogrammām literārie darbi jāuztver trijos aspektos: literatūra kā kultūras sastāvdaļa; literatūra kā vārda māksla, kurā jāspēj darbus analizēt; un literatūra kā radošā darbība, kad skolēniem jāspēj reflektēt par tekstu, interpretēt to. Paraugprogrammā pamatskolas klasēm papildus minētas stundu tēmas un ieteicamie autori. Piemēram, 4. klasē, mācot par literārajām pasakām, var izmantot Kārļa Skalbes "Kaķīša dzirnavas", bet, runājot par dzeju, – Jāņa Poruka un Rūdolfa Blaumaņa dzejoļus. 5. klasē, mācot par stāstiem kā visizplatītāko žanru Latvijas prozā, ieteikts izmantot tādas klasikas pērles kā, piemēram, Poruka "Kauja pie Knipskas", Brigaderes "Anneles stāsti" un Sudrabu Edžus "Dullais Dauka", u. tml. 6. klasē sāk mācīties par Raini, gan vairāk uzsverot viņa aforismus. 7. klasē – Raiņa "Zelta zirgs", Blaumaņa "Nāves ēnā", Jāņa Klīdzēja "Cilvēka bērns" un Belševicas "Bille", kā arī Aspazijas, Veidenbauma, Alunāna, Pumpura, Ausekļa u. c. dzeja.

Te nu mazliet jāatkāpjas no pamatdomas, mazliet vairāk pievēršoties aspektam "Rainis 7. klasē". Atausa bērnībā dzirdētais mana vecvectēva Jāņa Aberberga, tuva Pliekšāna cīņu un ideju biedra, stāsts par 1909. gadā notikušo Raiņa lugas "Zelta zirgs" pirmizrādi. Arī pats Rainis, kā jau autors, bija uzaicināts uz izrādi un noskatījās to ar lielu interesi, sēžot viņam dekorētajā ložā. Pēc priekškara nolaišanās Rainis, pilnīgi frustrēts, piecēlies, vīlies mulsi nopurpinājis pie sevis: "Ak tad tā viņi to visu ir sapratuši!" – un klusēdams pametis teātra ēku, nepaliekot ne uz furšetu, ne sveikšanu. Vēlāk, kad tika par to jautāts, tikai atgaiņājies: tur nekas nav tā, kā es biju domājis. T. i., luga, kuras saturu un simbolismu, pēc autora domām, nav spējuši saprast pat profesionāli teātra ļaudis, autora līdzbiedri, būtu jāsaprot 13 gadus vecam bērnam, turklāt viņam šo sapratni pēc 100 gadiem māca skolotāja, kuras kompetences līmeni un traktējumu pats Rainis visnotaļ apšaubītu? Manuprāt, tā ir visai sarežģīta tēma pat augstskolas studentam, bet vai 7. klases skolēns kaut ko te gūst, izņemot atsēdēto laiku, nudien nezinu.

Protams, no literatūras didaktikas nekā nesaprotu, taču no t. s. veselā saprāta viedokļa mulsina tas, ka tūdaļ pēc pamatskolas pirmo klašu pasaciņām uzreiz nāk simbolisma un domas ziņā vissarežģītākais no 19. gs. autoriem (zinu, zinu, ka Rainis daudz ko radījis arī 20. gs., taču pēc stila un domāšanas viņš bija tipisks iepriekšējā gadsimta produkts). Uzmetot aplūkojamās literatūras paraugu secībai paviršu skatu, redzam, ka tas veidots pēc nabadzības un taupības apstākļos tapušā first in, first out principa: pirmo no ledusskapja ņem ārā to pārtiku, kurai beidzas derīguma termiņš; kad tā apēsta, ķeras pie nākamā, kā rezultātā visu mūžu tiek ēsts kas apkaltis vai pusieskābis – pirkšanas brīdī svaigs, taču, kad pienāk tā kārta nonākt šķīvī, laiks jau pagājis, – lai tikai nenāktos mest ārā. Rezultātā visu mūžu pārtiek no kā veca. Arī literatūras darbu paraugi un autori tiek apgūti šādā hronoloģiskā secībā: senākie, tātad valodas un sižetu ziņā arhaiskākie skolā tiek mācīti pirmie, un, ar katru gadu pieaugot, skolēns tuvojas kam saprotamākam, vieglāk uztveramam – tai valodai, kādā runā viņš pats un apkārtējie.

Bērnam nevis vienkārši iemāca lasīt (burtu pazīšana un spēja tos konvertēt valodā vēl nenozīmē lasītprasmi), t. i., saprast, ka laba teksta lasīšana pratējam spēj sagādāt intelektuālu vai emocionālu (dažkārt abas kopā) baudu, bet māca mehāniski verbāli retranslēt uzrakstīto tekstu. Māca atkārtot skolotāja interpretācijas, iepīt sacerējumā par kaut kādu skolas programmā noteiktu un skolotāja uzdotu tēmu no teksta izrakstītus citātus. Lai gan, kā savulaik norādījis psihologs Karls Rodžerss, nevienu nevar attīstīt, sniedzot viņam jau gatavu pieredzi.

Vidusskolas standarts gan paredz, ka latviešu literatūra jāmācās pasaules literatūras kontekstā, lai skolēni izprastu latviešu literatūras attīstības saikni ar pasaules literatūras likumsakarībām, taču, tieši tāpat kā latviešu literatūras paraugu atlasē, arī no pasaules literatūras tiek piedāvāti 18.–19. gs. klasikas paraugi, bet 20. gs. pirmās puses autori jau šķiet modernāki par modernu. 11. klasē esot 61 % stundu laika jāvelta romantismam, bet 17 % – reālismam latviešu literatūrā. Runājot par romantismu, jāaplūko tādi latviešu literārās klasikas darbi kā, piemēram, Aspazijas "Vaidelote" un dzejas krājums "Sarkanās puķes", Raiņa dzejoļu krājums "Gals un sākums", luga "Jāzeps un viņa brāļi", Jāņa Poruka dzeja un garstāsts "Pērļu zvejnieks". Kā reālisti minēti Rūdolfs Blaumanis un Andrejs Upīts. 12. klasē 17 % literatūras stundu jāvelta modernisma, romantisma un reālisma iezīmju saplūsmei latviešu literatūrā. Tad nāk Jānis Jaunsudrabiņš ar "Aiju" un "Vēja ziediem", Rūdolfa Blaumaņa lugas un noveles. Un, protams, patriotisma deva ar Virzu (kurš gan atzīts par dekadentu) un Grīnu. 4 % literatūras stundu ierosināts veltīt dekadentiskajam simbolismam latviešu dzejā un tikpat – ekspresionismam latviešu literatūrā. Kā ekspresionists minēts Laicens. Tikai pašās beigās, 12. klasē, paredzēts mazliet pieskarties jaunākajai latviešu literatūrai, ja par jauniem var uzskatīt darbus, kas izdoti pirms kādiem 50–40 gadiem. No vienas puses, šis standarts visai brīvi ļauj skolotājam pašam plānot un virzīt mācības, veidojot un īstenojot mācību programmu pēc saviem ieskatiem. Protams, lielāko tiesu noslodze, t. i., laika trūkums, un priekšniecības noskaņojums apgriež pedagoga novitātēm spārnus, taču ne jau tur tā sāls. Nekādi jauninājumi didaktikas metodēs un skolotāja atraktivitāte nespēj kompensēt to, ka bērniem māca tādu literatūru, kas tapusi aptuveni pirms gadsimta.

Dēls īsi un kodolīgi atreferēja man, ko mācījies: "8. klasē – Anšlava Eglīša "Pansija pilī", Ziedonis, Vācietis, Regīnas Ezeras "Cilvēkam vajag suni"; 9. klasē – Pumpura "Lāčplēsis", Ziedoņa dzeja, Z. Mauriņa, neko daudz neatceros, tik to, ka baigi drāza to Lāčplēsi; 10. klasē – sengrieķu traģēdija "Mēdeja" un tās paralēles ar Blaumaņa "Raudupieti", Šekspīra "Hamlets" uz humānisma fona, Erika Ādamsona "Sava ceļa gājējs", Blaumaņa "Pazudušais dēls", "Purva bridējs" un "Salna pavasarī", Ojāra Vācieša dzeja. Man šķiet, ka no renesanses un humānisma literatūras pētīšanas mazs labums, ja 10. klasē praktiski nav nekādu zināšanu par tā laika domātājiem; 11. klase – gads paredzēts romantismam (ietilpst arī neoromantisms, nacionālais romantisms utt.). Tb, "Dvēseļu putenis", Raiņa "Gals un sākums" un "Jāzeps un viņa brāļi", Knuta Hamsuna "Pāns", Jāņa Poruka "Pērļu zvejnieks", Jāņa Jaunsudrabiņa "Vēja ziedi", Aspazijas "Sidraba šķidrauts", Ibsena "Pērs Gints", Gētes "Fausts". Draugiem citās skolās it kā bija arī "Indrāni" un latviešu zemnieku idille, bet, tā kā reāli to kursu ar divām stundām nedēļā (kas reizēm dažādu iemeslu dēļ nenotiek) nav iespējams izpildīt, katrā skolā arī atšķiras tas, ko un kādā ātrumā "lasa". Man tas romantisms ne visai, varoņi galīgi sviestaini. Tikai tagad sāku plus mīnus saprast, ka cilvēces filozofijas kontekstā tie darbi varētu būt arī interesanti un tajos varētu būt arī kāda laba doma. Klasesbiedri galīgi nekā nesaprata, mēģināja maksimāli izlīst cauri (piem., "Fausts", pasaules literatūras klasika, bet daudzi pat knapi spēja sagremot sižetu, kur nu vēl kaut kādu dziļāku domu izspiest)."

Protams, literatūras vēsture kā priekšmets ir vērtīga, un arī apgūstamie senie autori ir savam laikam lieliski (gan Rainis domas dziļumā, gan Jaunsudrabiņš un Plūdonis valodas bagātībā), tomēr īsti nesaprotu, kāpēc tā aizņem lielāko daļu mācāmās vielas pamatskolā un vidusskolā, ja te netiek gatavoti literatūras vēsturnieki un filologi, bet absolūtais vairums vidusskolas beidzēju būs pārdevēji, strādnieki, šoferi, tirdzniecības menedžeri, klerki u. tml.? Kāpēc tā vietā, lai mācītos rakstīt un runāt pareizā, labā mūsdienu latviešu valodā, viņiem jāiekaļ arhaiskas valodas formas un jālasa darbi, ko aizmirsīs, tiklīdz eksāmens būs nokārtots?

Pēc valodas, sintakses, stila un satura skolā apgūstamā literatūra mūsdienu lasītājam ir sveša, taču vēl joprojām jāraksta sacerējumi par tādām tēmām kā "kas man tuvs Raiņa dzejā", "ar kuru no Blaumaņa noveles varoņiem es sevi asociēju" u. tml. – mūsdienu vidusmēra jaunietim (es runāju tieši par vidusmēru, nevis to mazākumu, kas savā vecumā jau spēj domāt un analizēt), kam literatūras vēsture nekādi nav hobijs, Raiņa misticisms, Edžus ganiņi, Kaudzīšu pušelnieki vai Blaumaņa purva bridēji ir tikpat tuvi kā svahili cilts lauvu mednieki. Pauls Bankovskis to lieliski formulē: "Lauku dzīves uzzīmējumi un šķietami pašsaprotamas darba ikdienas apraksti 21. gadsimta otrajā desmitgadē pilsētā vai pilsētas lauku teritorijā dzīvojošam pusaudzim ir tikpat sveši un neizprotami, kā Staņislava Lema romāna "Solāris" kosmosa apceļotājiem varēja likties uz Solāris planētas atklātais "dzīvais okeāns". Domāju, pat vairums pieaugušo nedz patērētā laika, nedz fiziskās piepūles ziņā nespētu tagad iztēloties, ko īsti nozīmē līduma nolīšana, lai ierīkotu puslīdz pieklājīga izmēra pļavu vai tīrumu. Ganiņa nosalušo kāju sildīšana govs pļekā varētu būt gandrīz tikpat vilinoša eksotika kā sausā ateja." [3] Vienīgais racionālais skaidrojums, kas man nāk prātā, ir tas, ka bērni šādi tiek gatavoti pieaugušo dzīvei: iemācās rakstīt un runāt dokumentu valodā, teikt to, ko nedomā, un pozitīvi izteikties par to, kas nepatīk.

Nu sakiet man, kā lai apgūst visas izglītības standartā uzskaitītās nepieciešamās valodas fineses, ja reālās, dzīvās valodas vietā tiek kaltas sen novecojušas vai pat jau aizmirstas vārdu un gramatikas formas, mācot aizpagājušā gadsimta literatūru? Valoda novecojusi, lai cik tā savulaik bijusi skaista, – tā sen vairs neviens nerunā, teikumus tā vairs neveido. Nu priekš kam cilvēkam, kurš nekādi nesaista savu nākotni ar filoloģiju kā tādu, astoņus gadus mācīties par zudušām literārās valodas formām, kuras nekādi neļauj apgūt mūsdienu "literārās valodas normas fonētikā, morfoloģijā, leksikoloģijā un sintaksē" [4]? Neviens cilvēks mūsdienās tā nedomā, neuzvedas, necieš, nemīl, nerunā un neraksta, tāpēc apgūstamā aizpagājušā un pagājušā gadsimta mijā tapusī literatūra nekādi nav izmantojama "kā personības intelektuālās un garīgās attīstības un pašizpausmes līdzeklis, kā latviešu pasaulainas atspoguļotājs" [5]. Ir taču 21. gadsimts! Man kā lajam šķiet, ka mūsdienu literārā valoda apgūstama, lasot un analizējot mūsdienu literatūru – Zanderi, Neiburgu, Bankovski, Ābeli u. c. autorus, kas jau pieskaitāmi pie šī gadsimta sākuma latviešu literatūras klasikas, – nevis boksterējot pirms simts gadiem tapušus tekstus, kur katram otrajam vārdam nepieciešama paskaidrojoša zemsvītras piezīme. Nez kāpēc ķīmijā neviens neaicina mācību vielā apstāties pie Kirī, astronomijā – pie Keplera, bet fizikā – pie Ņūtona sasniegumiem, tikmēr, spriežot pēc latviešu literatūras skolas programmas, šķiet, ka kopš Ķeniņu Ata īstenotās izglītības sistēmas reformas nekas nav mainījies, izņemot sirmojošās paidagōgu paaudzes.

Par to visu Marcels teiktu Horācijam: "Jā, dāņu karalistē kaut kas ir satrunējis."

[1] Latviešu valodas programma (pirmsskola un pamatskola)

[2] Sīkāk jautājumu aplūkojusi Ilze Kuzmina publikācijā "Vai joprojām piespiež mīlēt Raini?" // Latvijas Avīze. 25.11.2014., kuru izmantoju kopainas atspoguļošanai.

[3] Pauls Bankovskis, Rīgas Laiks: "Praktiskā daiļliteratūra"

[4] Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu

[5] Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu

Tēmas

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!