Blogs
16.07.2018

Par priekiem un bēdām. No dienasgrāmatām

Komentē
0

No Esplanādes puses atskanēja ņipra mūzika, un kāds Dziesmusvētku dalībnieku pāris uz ietves pie Ministru padomes ēkas puķu dobēm laidās acumirklīgā dejā. Tā, protams, nebija vienīgā visā apkārtnē vērojamā svētku izpausme, nepamanīt Dziesmusvētku norisi pagājušajā nedēļā Rīgā būtu varējis vien kāds, kuram klapes uzkritušas uz acīm, ausīm, nāsīm un visiem pārējiem maņu orgāniem. Ja ne citādi, par nozīmīgo pasākumu liecināja kājāmgājēju skaita pieaugums visās pilsētas malās. Taču spontānajiem dejotājiem uzmanību pievērsu cita iemesla dēļ, jo tās dienas rītā biju izlasījis par 1518. gada vasarā notikušu dīvainu dejošanas epidēmijas uzplaiksnījumu, savdabīgu dejošanas "mēri" Strasbūrā, Francijā. Vairāki simti ļaužu toreiz bija metušies dejā, kas turpinājusies visus karstās vasaras mēnešus un pārtraukta vien brīžos, kad savajadzējies kaut ko uzkost vai padzerties. Bija noticis īsts pirmsekstazī laikmeta reivs. Daudzi no dejotājiem nespēkā saļimuši, bet netrūcis arī tādu, kas no ritmiskās pārpūles pakrituši un uz līdzenas vietas bijuši beigti. Deju maratons, kā tagad to droši vien sauktu, vēl nebija beidzies, kad jau sākās mēģinājumi izprast un izskaidrot notikušo. Līdzās mazāk ticamām versijām (varbūt dejotāji bija saindējušies ar tā dēvētajiem melnajiem graudiem jeb lizergīnskābi) izteikta arī versija, ka tā bijusi sociālekonomisko apstākļu izraisīta psihoze. Hronisti rakstījuši, ka iepriekšējais esot bijis "slikts gads", ļaudīm uzglūnējis trūkums, posts un agrāk nepieredzētas slimības, un varbūt tāpēc viņi esot bijuši īpaši gatavi noticēt tam, ka viņus piemeklējis Dieva sods vai pārņēmis Svētā Vita gars. Katrā ziņā kopš tā laika pēcāk nekas tāds Eiropā vairs neesot pieredzēts.

Vakarā noskatījāmies tiešraidi no Deju svētku lielkoncerta Daugavas stadionā. Modrā virsvadītāju pārraudzībā jauniešu, vidējās paaudzes un senioru deju kopas uz laukuma veidoja dažnedažādus ornamentus, taču uzmanība visciešāk aizķērās pie krāšņiem kāškrustiem, svastikām, Pērkona krustiem jeb ugunskrustiem, kas griezās ap savu asi un transformējās citos rakstos. Šķiet, diskusijas par ugunskrusta parādīšanos uz deju laukuma uzvirmoja jau pēc pērnajiem Dziesmu un deju svētkiem, taču apsēstība ar vēlmi šo ornamentu atkal un atkal izvilkt dienas gaismā nav gājusi mazumā – drīzāk pat pretēji, šķiet, ka Deju svētku programmas veidotāji ir iespītējušies un pārējai pasaulei vēlējušies pasacīt: "Rau, rau, sakiet vien, ka nevēlaties to redzēt, bet mēs jums visiem tomēr parādīsim!"

###

Ceturtdien braucām ciemos pie maniem vecākiem. Tēvam – ģimenē, gluži tāpat kā latviski tulkotajos stāstos par franču lācēnu Rikiki, allaž sauktam "tēte", – todien bija 90 gadu jubileja. Nekad iepriekš par to nebiju aizdomājies, bet tikai tad atskārtu, ka viņš ir nieka 10 gadus jaunāks par mūsu valsti. Latvijas valstiskuma vienaudžu mūsu vidū jau tikpat kā vairs nav (man nav informācijas par patlaban Latvijā dzīvojošo simtgadnieku vai varbūt pat vēl vecāku cilvēku skaitu), taču diez vai mēs ikdienā pienācīgi novērtējam ikvienu, kura atmiņa pat tikai kaut nedaudz ir garāka par mūsējo. Un tomēr tam ir liela nozīme, jo, pat ja var atšķirties kāds viedoklis vai uzskats, dzīvē pieredzēto nekādas varas maiņas mums nespēj atņemt. Protams, ja vien vispār kaut ko no tā visa atceramies. Atsaukt atmiņā to, kas ar mani noticis šajā pašā gadalaikā vai pat datumā pirms desmit gadiem? Droši vien nekas jēdzīgs prātā neataustu. Mans tēte vai nu šajos vai iepriekšējos Ziemassvētkos ne no šā ne no tā visus klātesošos pārsteidza ar reiz bērnībā iemācītu dzejoli, kuru līdz šim nekad pie eglītes nebija skaitījis. Var jau būt, tas ir tikai šķitums, ka gan mana, gan mūsu visu atmiņa ar katru mīļu brīdi, ar katru paaudzi kļūst arvien šaurāka un neuzticamāka – kā starp pagātni un nākotni nomesta ļodzīga laipa, uz kuras mēs trīcošām kājām cenšamies noturēties, lai gan kuru katru brīdi varam arī nokrist.

###

Pēdējās nedēļas visa pasaule aizturētu elpu sekoja līdzi Taizemes alā iesprostoto 12 futbolistu un viņu trenera glābšanai. Vēl nekas nebija īsti beidzies, kad jau tika ziņots, ka notikušais izraisīšot pamatīgu tūristu pieplūdumu nelaimīgi pielijušajā alā. Pāris dienu vēlāk nāca gaismā kādas visai apšaubāmas "Holivudas kinostudijas" plāns notikušo atspoguļot arī mākslas filmā. Nebūtu brīnums, ka vēl pēc kāda laika "Taizemes ducis" jau kļūtu par tādu apzīmējumu, kurā nodēvēt rokgrupas vai kādus citus sabiedriskus pasākumus. Līdzīgi kā Čikāgas piecīši kļuva par latviešu humora vīriņu "Čikāgas piecīši" nosaukumu u.tml.

###

Žurnālā "The Economist" nesen vēstīts, ka pasaulē pastāvot vismaz 8000 tā dēvēto "plēsīgo žurnālu" – zinātnisku publikāciju izdevumu, kas naudu pelna nevis ar abonēšanas maksu, bet gan, pieprasot samaksu par rakstu drukāšanu. Šāds tirgus pamatīgi izļodzījis zinātnisko pētījumu recenzēšanas tradīciju, jo dienasgaismu arvien biežāk ierauga nevis tie raksti, kurus rūpīgi izvērtējuši attiecīgās nozares speciālisti, bet gan tie, par kuriem samaksāts.

###

Kaut kur lasīju, ka esot tādas zemes, kurās sēņu aizsardzībai noteiktas īpašas to vākšanai atļautās dienas, kā arī sēņošanas apjoma limiti. Kamēr pie mums nekas tāds nav noticis un sēņot ir atļauts, cik vien tīk, būs nedēļas nogalē jāaiziet uz mežu palūkot, vai nav kaut kas atrodams. Par aizrautīgu sēņošanas sporta piekopēju sevi uzskatu jau kopš bērnības, kas aizritēja mežu ielokā esošajā Lejas Līgatnē. Tā vien šķiet, ka sēņotāju skaits kopš tā laika ir ārkārtīgi pieaudzis, un var jau būt, ka arī Latvijā kādudien pienāks laiks, kad sēņu populācijas aizsardzībai būs jāpieņem īpaši likumi vai noteikumi. Sēņošana ir kļuvusi par savdabīgu sacensību, kurā tiek liktas lietā gan zināšanas par labākajām sēņu vietām, gan stratēģiska spēja šajās vietās nonākt pirmajiem, tāpēc ir zināms, ka, piemēram, sestdienas rītā vēlams piecelties un mežā doties pēc iespējas agrāk.

###

Nesen atkal iznāca pievērst uzmanību parādībai, kas tiek dēvēta par kultūras (vai kultūru) apropreāciju. Interneta žurnālā "Tablet" publicētā Klēras Lēmanas esejā atmiņā atsaukts stāsts par antropologa Viljama Rouva novēroto kādā Indijas ciemā 1961. gadā. Viņš bija pamanījis, ka zemāko kastu (jo īpaši – "nepieskaramo") pārstāvjiem bijis noliegts savos apģērbos izmantot audumus, kādus valkājuši augstāko kastu pārstāvji. Ja kāds ticis pieķerts šādā pārkāpumā, tam drānas norautas, pats piekauts un vēl piespriests naudas sods. Lēmana raksta, ka līdzīgas prakses, kas novelk sabiedrības grupu izskata vai uzvedības robežas, novērojamas daudzās kultūrās, un min arī vairākus piemērus. 7. gadsimtā pirms Kristus Grieķijā ar likumu esot ticis noteikts, ka zelta rotas vai drānas ar purpura krāsas malu drīkst valkāt vienīgi kurtizānes. Senajā Romā tikai Romas senatoriem, bet ne parastajiem ļaudīm, bija pieļaujamas togas purpura krāsā. Līdzīga ģērbšanās disciplīna ievērota gan Japānā, gan viduslaiku un renesanses laika Eiropā. Faktiski jebkurā sabiedrībā, kurā vērojama nevienlīdzība un šķiriskais iedalījums, mēģinājumi saģērbties vienādās jeb smalkākās drānās nekā pieklātos uzlūkoti labākajā gadījumā kā bezkaunība vai nepieklājība.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0