Par Noras Ikstenas grāmatu "Mātes piens", apgāds "Dienas grāmata", 2015
Noras Ikstenas jaunākā grāmata "Mātes piens" iznāk vēsturisko romānu sērijas "Mēs. XX gadsimts" ietvaros, un viņai ticis viens no pateicīgākajiem uzdevumiem – aprakstīt nevis jau visai tālu un abstraktu gadsimta sākuma pagātni, bet gan estētiski spilgtu laikmetu, kurā viņa pati kādu brīdi ir piedalījusies, – 50.–80. gadus. Šajā laika nogrieznī pabijuši arī liela daļa grāmatas lasītāju, tāpēc lietas un situācijas, par kurām Ikstena raksta, uzjunda personiskas, izbalējušas atmiņas, kas gadsimta beigu paaudzei jau kļuvušas nereālas: vai tiešām vēl nesen eksistēja šī citādā pasaule, kurā uz mājām vai darbu steidzās cilvēki "ar caurumotiem tīkliņiem, caur kuriem spraucās maizes batoni un kefīra pudeles ar koši zaļiem vāciņiem" ("Mātes piens", 11. lpp.) un tika dzīvota liekulīga dzīve, kurā neatkarības zaudēšanu pieredzējusī paaudze eksistēja šizofrēniskā realitātē, kas nedeva iespēju sadziedēt kara un represiju traumatisko pieredzi, tā vietā piedāvājot gatavus optimistiskus domāšanas modeļus un groteskus rituālus. Savukārt nākamās paaudzes uzauga, izjūtot un izreaģējot šo noklusējuma spriedzi un daudzos gadījumos – saskaroties ar ierobežojumiem, kas tika piemēroti kā sods par iepriekšējai paaudzei piedēvētiem noziegumiem.
Tomēr, atšķirībā no citām vēsturisko romānu sērijas grāmatām, vēsture nav Ikstenas romāna galvenā varone. Grāmatas centrā ir personisks stāsts par mātes un meitas attiecībām. Māte trauksmes, depresijas (neuzdrošinos pasludināt oficiālu diagnozi) dēļ nespēj parūpēties par savu meitu; romāns tiek stāstīts pamīšus no mātes un meitas viedokļa, liekot kopā traģisko cēloņu un seku mozaīku, kurā tomēr paliek vēl ļoti daudz neizstāstītā un nepaskaidrotā, romāna beigās atstājot ar sajūtu, ka kaut kur blakus tumsā turpina plūst vēsa Daugavas izmēra straume.
Intervijās Ikstena ir sacījusi, ka romāna iecere tapusi neatkarīgi no sērijas "Mēs. XX gadsimts" pasūtījuma, un tas patiešām ļāvis šim romānam izvairīties no iespaida, ka tas ir konstruēts teksts, kura virsmērķis ir uzburt laikmeta ainu un definēt tā galvenos konfliktus. Tikai dažās epizodēs jādomā par to, ka "Mātes piens" varbūt būtu rakstīts politiski neitrālāk, tik izteikti neuzsverot attieksmi pret padomju režīmu, ja tas nebūtu apzināti rakstīts kā vēsturisks romāns. Režīma konteksts ir ievīts diskursā gan apraksta līmenī (piemēram, cilvēki uz mājām vai darbu steidzas "komunisma virzienā", zem mirušā mātes tēva ir avīzes, no kurām pretī raugās "ierāmētas Politbiroja locekļu sejas"), gan kā faktors, kam ir izšķiroša – iznīcinoša – loma mātes liktenī.
Romānā mazliet pretrunīgi un ne līdz galam pārliecinoši tiek pamatots, ka tieši padomju sistēmas untumi neļauj mātei – talantīgai ārstei – kļūt par zinātnieci, bet nolemj dzīvei provinces ambulancē: ārzemju radu un aizdomīgu izteikumu dēļ. Mazliet sadomātas šķiet epizodes, kur mātes psiholoģiskā stāvokļa pasliktinājums ir tieši politiskā konteksta izraisīts: piemēram, pēc Brežņeva nāves māte trīs dienas dzer un 18. novembrī izliek no ziediem sarkanbaltsarkano karogu; vēl pēc kāda laika Orvela "1984" lasīšana liek viņai pavisam zaudēt saikni ar realitāti. Līdzīgi varētu kritizēt, piemēram, to, ka arī meitas skolas gaitās visdetalizētāk un spilgtāk izzīmēti tie notikumi, kuriem ir politisks konteksts, – pratināšanas un piedalīšanās disidentiskā kultūras vēstures pulciņā.
Jo galu galā – mātes personības traucējumi šķiet pietiekami nopietni, lai liegtu izveidot veiksmīgu dzīvi arī brīvā un demokrātiskā sabiedrībā. Taču šī romāna izklāsta loģika šķiet ļoti atbilstoša, ja tekstu skatām nevis kā privātu, bet simbolisku stāstu, kurā mātes slimība kā tāda ir kolektīvās traumas sekas. Māte ir dzimusi 1944. gadā, aiz loga sprāgstot bumbām; viņas tēvs no ieslodzījuma atgriežas salauzts un nodzeras līdz nāvei, tajā pašā laikā māte (mātes māte), izveidojusi jaunu ģimeni, mudina meitu kļūt par centīgu skolnieci un godīgu pilsoni. Šādā faktu izkārtojumā nav tālu jāmeklē interpretācija, ka tā ir visas tautas brutāli izstumtā, noklusētā trauma, kas izpaužas jaunās sievietes trauksmainajā un depresīvajā garīgajā stāvoklī; Ilvas Skultes romāna pēcvārdā atrodams lielisks šāda veida simboliskas interpretācijas piemērs.
No otras puses, nav tā, ka romāna saturs izteikti kalpo šim politiskajam mērķim. Svarīgāk par visu Ikstenai ir bijis pastāstīt, izrisināt pašai sev šo mātes un meitas stāstu, kas ir lielā mērā autobiogrāfisks. Šobrīd ir liels vilinājums skatīt "Mātes pienu" kā Ikstenas radošā darba kulmināciju, kurā viņa beidzot – patiešām talantīgi un noapaļoti – izritina savas dzīves centrālo traumu, kas dažādos rakursos skatīta arī iepriekšējos darbos. Tagad pilnīgi citām acīm jāpārlasa, piemēram, Ikstenas 1998. gada grāmata "Dzīves svinēšana", kas vēsta par kādas mātes bērēm: mēs uzzinām, ka šī māte – Eleonora – "bija laidusi viņu [meitu] pasaulē, bet, tikko paaugušos, bez redzamām sirdssāpēm [..] atdevusi audzināšanā labiem cilvēkiem uz pilsētu" ("Dzīves svinēšana", 12. lpp.). Savukārt 2004. gada krājuma "Dzīves stāsti" pirmais stāsts "Klusā daba ar nāvi" vēsta par kādas mātes "nemākulīgo" pašnāvības mēģinājumu un vienaldzību pret tuvinieku jūtām.
Lai arī šiem stāstiem ir kopīgs modelis – slima māte un meita, kurai mātes slimība likusi daudz ciest un pārdzīvot, – katrā stāstā šī problēma risināta atšķirīgi. "Dzīves stāstos" māte ir emocionāli tāla, slimīgi ekscentriska, taču noslēpumaina būtne, kas saplūst ar burves-pirmmātes tēlu meitas maģiskajos sapņos. "Klusajā dabā ar nāvi" māte, tieši pretēji, ir ļoti piezemēta – viņa ir kaitinoša, egoistiska, faktiski depersonalizēta, reducēta uz slimības izpausmēm. Romāns "Mātes piens" mātes tēlam piešķir savu balsi un daudzšķautņaināku personību, kas, stāstot savas dzīves stāstu, daļēji atbild uz romāna galveno jautājumu: kāpēc vai kādos apstākļos māte atstūma savu bērnu, kāpēc liedza savu pienu, rūpes un visu pārējo.
Lai arī "Mātes piens" ir reālistisks romāns, mātes-burves līnija tajā nav pilnībā zudusi. Māte ir ne vien talantīga ārste, bet gandrīz vai dziedniece, kura, tikai uzmetot skatienu, spēj paredzēt, kas cilvēkiem kaiš; pacientēm viņa ir glorificēta svētā. Šķiet, tikai pussolis romānu šķir no maģiskā reālisma, tomēr šajā virzienā Ikstena šoreiz neiet, un maģiskie darba elementi paliek vairāk kā literāri paņēmieni – ornamenti, simboli (to vidū mātes piens kā caurviju simbols).
Manuprāt, "Mātes piens" ir darbs, kurā šie Ikstenas tik iemīļotie (kvazi)arhaiskie, (kvazi)mitoloģiskie valodas un kultūras slāņi beidzot lietoti samērīgās devās. Ikstenai patīk iepīt tekstā gan atsauces uz Bībeles un lūgšanu motīviem, gan buramvārdus, gan arhetipiskus sapņus un dažnedažādus citus fantasmagoriskus elementus – vai nu aiz lielas mīlestības pret Džoisa "Ulisu", vai pārmēru paļaujoties uz to, ka tie vagoniem vien ievedīs darbā papildu jēgas slāņus. Manuprāt, šādi tiek muļķots lētticīgāks lasītājs, kas spriež, ka dziļo nozīmju klātesamība kā tāda vienmēr ir atbalstāma, neņemot vērā, vai tās stāstā tiek liktas pie darba vai vienkārši sastumtas gubā. Lai nu kā – no šādām pārmērībām "Mātes piens" necieš.
Vēl viena iezīme, kas šo romānu noteikti padarīs pieņemamāku zvērinātiem Ikstenas daiļrades nīdējiem, – tajā notiek kustība, sižeta attīstība. Ikstena nereti izmantojusi formu, kurā laiks ir vienlaicīgs jeb, citiem vārdiem sakot, notiek mīņāšanās uz vietas. Piemēram, tiek nofiksēts kāds tagadnes laiks, un tajā notiek ļoti lēna, ļoti minimāla kustība nākotnes virzienā – un šajā kustībā iemontētas pagātnes ainas, kas arī var neveidot koherentu un intriģējošu naratīvu. To var saukt par interesantu formu, bet neapšaubāmi tā var šķist garlaicīga lasītājam, kas lasa literatūru kā savtīgs patērētājs, nevis kā lielo nozīmju meklētājs un pētnieks. No šī viedokļa "Mātes piens" ir gluži normāla, labi lasāma grāmata, kurā pietiekami dinamiski varam sekot mātes un meitas dzīves gājumam.
Visbeidzot, aspekts, kas man pašai šķiet zemūdens akmens šajā romānā: no vēstījuma pilnībā tiek padzīta meitas tēva figūra. Tiek pavēstīts, ka meita piedzimst pēc gadījuma sakara, un tēva jautājums turpmāk netiek cilāts, meita neizrāda vēlmi iepazīties ar savu tēvu. Vēl jo vairāk, mātei visas dzīves laikā nekad nekļūst aktuāls nedz kāds vīrietis, nedz sieviete, kuru viņa iemīlētu vai vismaz mocītu ar mīlestību, – ja neskaita ciešo draudzību ar jaukta dzimuma cilvēku Jesi dzīves noslēgumā. Neapšaubāmi, Ikstenai ir savi mākslinieciski un personiski iemesli, kāpēc šajā sarežģītajā vienādojumā neiekļaut papildu elementus, tomēr, ja šo darbu uztver kā psiholoģisku romānu, tad tas zināmā mērā laupa ticamības momentu vai, mazākais, rada iespaidu, ka kaut kas tiek noklusēts.
Romāna vēsturiskais konteksts tādējādi vienlaikus ir gan devis iedvesmu un auglīgu augsni, kurā rakstniece varējusi risināt savu stāstu, gan arī, iespējams, kaut kur padarījis tā varones nedaudz simboliskākas, šabloniskākas, pareizākas, nekā viņas varētu būt. Beigu beigās, lai arī Berlīnes mūris jau sen ir kritis, joprojām ir mātes, kas uz piecām dienām aizmūk, kad viņām piedzimst bērns, un joprojām ir meitas, kas izaug baidoties, ar rūgtu kumelīšu garšu mutē.
3