Foto - Pauls Bankovskis
 
Blogs
16.04.2018

Par noslēpumaino laimi. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Saruna ar latviešu filozofi un teoloģi, bioētikas speciālisti Lindu Peličioli no Lugāno. Viņa piemin atgadījumu ar kādu sievieti, kas izteikusi vēlēšanos tikt eitanazēta, ja vien kādā dzīves posmā veselības stāvoklis viņu padarītu rīcības vai lemšanas nespējīgu. Pēc kāda laika sieviete patiešām ieslīgusi vecuma demencē, un mediķi apzinīgi ķērušies pie viņas rakstiski apstiprinātās gribas izpildes, taču savā stāvoklī viņa piepeši domas mainījusi un apgalvojusi, ka vēlas dzīvot. Kā šādā situācijā mediķiem būtu jārīkojas? Jāizpilda apzinīgajā vecumā izteiktā griba vai tā jāmaina – atbilstoši viņas konkrētā brīža stāvoklim? Eitanāzija tomēr esot izpildīta.

###

Antonio Damasio ir visai plaši pazīstams portugāļu izcelsmes neirozinātnieks, daudzu publikāciju un grāmatu autors. Kā nesen publicētā esejā raksta amerikāņu rakstniece Siri Hastveta, Damasio savā jaunākajā darbā – "Dīvainā lietu kārtība" – esot apņēmības pilns cilvēka apziņas un kultūras evolūciju izskaidrot ar homeostāzes teoriju.

Klasiskā izpratnē bioloģijā homeostāze esot organisma tieksme žonglējot turēties neitrālā jeb līdzsvara stāvoklī, sava veida pašregulācijas "termostats", kas nodrošina optimālus iekšējos eksistences apstākļus. Damasio raksta, ka pat pašās vienkāršākajās dzīvības formās, tādās kā baktērijas, homeostāzes princips darbojoties ne vien "uz iekšu", bet arī "uz āru" – kā savstarpēja sadarbošanās izdzīvošanas nolūkos.

Kaut kā sajušanai jau nepieciešama augstāka attīstības stadija un sazarotas nervu sistēmas, kas vienšūnas radījumiem nav pieejamas, un tieši ar sajūtu, maņu parādīšanos iespējams runāt arī par subjektivitātes un apziņas aizmetņiem, taču Damasio uzskatot, ka sajūtas ir tās pašas homeostāzes garīga izpausme. Šāda homeostāze ar sajūtām apveltītām dzīvām būtnēm ļaujot kontrolēt pašām savu stāvokli attiecībā pret potenciāliem apdraudējumiem vai vides sniegtiem gandarījumiem. Apziņu un kultūru Damasio neuzlūkojot kā kaut ko, kas ar kāda papildu elementa – saprāta, loģikas, valodas – starpniecību būtu izveidojies un pieejams vienīgi cilvēku vidē. Lai arī mums piemīt spēja sarunāties, rakstīt, veidot mākslas darbus, radīt izsmalcinātas tehnoloģijas, taču mums piemīt arī ar visām citām sajust spējīgām būtnēm kopīgs homeostāzisks impulss. Homeostāziskais impulss gan nekā neatrisina to, ko Austrālijā dzimušais filozofs Deivids Čalmerss nodēvējis par apziņas "smagāko problēmu" (iepretī tādām "vieglajām" kā reaģēšana uz sajūtu kairinājumiem vai lēmumu pieņemšana), proti – kā mūsu fiziskās sajūtas apziņa spēj pārstrādāt garšas, krāsas, skaņas, emocionālās un vēl visādās interesantās pieredzēs. Jeb, citiem vārdiem sakot, kāpēc gan kaut kas, ko mēs redzam ar acīm vai dzirdam ar ausīm, mums atkal un atkal liek kaut ieraudzīt arī ar "gara acīm" vai sajust ar "dvēseles stīgām".

###

Nebiju pievērsis uzmanību, ka feisbuka dzimšanas dienu pakalpojums "pēdējā laikā esot kļuvis ievērojami agresīvāks". Izdevums "Fast Company" tā vēstīja publikācijā "Kā feisbuks devalvējis dzimšanas dienas", proti – sociālais tīkls arvien neatlaidīgāk mēdzot atgādināt par jūsu draugu dzimšanas dienu un mudinot viņus šajās zīmīgajās dienās kaut kā sveikt. Ikdienā to varbūt var arī nepamanīt, taču ir taisnība tas, ka šī sociālā tīkla piedāvātā iespēja ir krietni vien izmainījusi mūsu attieksmi pret dzimšanas dienām vispār. No kalendārā atrodama un vairāk vai mazāk svinama datuma tās ir pārvērtušās uzmanības deficīta māktā apsveikumu gaidīšanā vai pat saņemto apsveikumu skaitīšanā un skaita salīdzināšanā. Ja kāds labs draugs feisbuka mudinājumiem nav ļāvies (vai vienkārši tos palaidis garām) un kādu citu nav apsveicis, ir pamats apvainoties u.tml. Izvēle savu dzimšanas dienu nekā neievērot un nesvinēt šķietami vispār netiek aplūkota (ja vien savā feisbuka profilā esat norādījis savu dzimšanas datumu). Jeb, kā nesen bija rakstīts trāpīgā feisbukam veltītā komentārā, "šie uzņēmumi [feisbuks un "Google" – P.B.] dāvā saviem klientiem tādus bezmaksas ieguvumus kā atgādinājumi par dzimšanas dienu un kvantificējamus ātras uzmanības apliecinājumus, iemainot tos pret personas datiem, ko digitālā mārketinga pārstāvji pēcāk izmanto produktu, ideoloģiju un vēlēšanu kandidātu pārdošanai".

Vairākās ASV notikušās tiesas prāvās ne pārāk sen esot ticis atzīts, ka dzimšanas datums, ja vien runa nav par amatpersonām vai vēl kādām specifiskām profesijām, ir nepubliskojama un privāta informācija. Ja tas viss šķiet tāla un ar mums nesaistīta ņemšanās, der atcerēties, ka dzimšanas datums veido arī mūsu valsts iedzīvotāju personas koda pirmo daļu, un personas kods jau ir informācija, kas tiek aizsargāta visstingrākajā bardzībā: ne velti mums ir Fizisko personu datu aizsardzības likums, Personas datu apstrādes likums u.tml.

###

Nesen izdevumā "The Times Literary Supplement" publicētā esejā, kas veltīta amerikāņu literatūras kritiķa un rakstnieka Džeimsa Vuda jaunākajam romānam "Upstate", bija minēts, ka grāmatā viņš attālinājies no jautājumiem par cilvēka brīvību (tiem bijis veltīts viņa romāns "Grāmata pret Dievu") un pievērsies indivīda laimes noslēpumam, pašai noslēpumainākajai no laimes formām – laimei ģimenē.

Ieskats, ka laime ģimenē ir pati noslēpumainākā laimes forma, gan laikam ir pretrunā ar tā dēvēto Annas Kareņinas principu, ko rakstnieks Ļevs Tolstojs noformulējis romāna "Anna Kareņina" pirmajā teikumā: "Visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā" (Jūlija Vanaga tulkojumā). Šis princips tiek piemērots statistikā un citās jomās, un tā pamatdoma ir tāda, ka nepilnība vai trūkums kādā vienā elementā spēj sagraut visu elementu kopumu – tas ir tas pats stāsts par darvas pilienu medus podā. Pēc šī principa laimīgās ģimenes ir laimīgas vienīgi tāpēc, ka ir sekmīgas it visos ģimenēm piemērojamos kritērijos, tāpēc arī ir vienādas. Nelaimīgās ir nesekmīgas kādā no daudziem kritērijiem, tāpēc atšķiras. Sakot, ka ģimenes laime ir noslēpumaina laimes forma, visticamāk, tiek pieļauta doma, ka arī ģimenes (jeb kopdzīves) laimes kritēriji nebūt nav kaut kāds galīgs un piepildāms saraksts (gluži kā uzskaitījums ar nākamajā dienā veicamajiem iepirkumiem), bet gan nepārtraukti mainīgs dažādu apstākļu un nejaušu sagadīšanos kopums.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0