Sabiedrība
15.02.2018

Par mēmiem un Albāniju

Komentē
4

"Es neiebilstu jokot, bet nevēlos kļūt par joku," reiz koķetēja Merilina Monro.

Dažādu populāru frāžu, tēlu un simbolu pārnese tekstos un attēlos tiek dēvēta par mēmu – vienu no tiem kultūras elementiem, kas ātri izplatās, iegūst savu Endija Vorhola pareģoto "piecpadsmit minūšu slavu" un izčib. Cilvēks ir kļuvis tik saturiski dziļš, cik kārtējais informatīvi kvalitatīvais grāvējs internetā. Jau vairākas reizes manā feisbuka laikjoslā atgriežas mēmi, kuros pasaules karte tiek attēlota latvieša vai kādas citas nācijas pārstāvja acīm. Šie joki ir triviāli, bet tieši tāpēc smieklīgi, piemēram, vesela valstu grupa tiek apzīmēta kā "Borats". Mēms ir ļoti vienkārši lietojams palīglīdzeklis, kuru cilvēks izmanto ikdienā, lai gūtu prieku bez seguma. Ieraudzīju – izsmējos – nošēroju – aizmirsu. Un tā katru dienu.

Populārākajās ģeogrāfiskajās kartēs "latvieša acīm" parādās aizkrāsots "WTF is there?" reģions no Balkānu valstīm virzienā uz dienvidiem. Negribētos ticēt, ka nezinām neko par Balkānu kariem vai vismaz kūrortiem Adrijas jūras piekrastē. Bet par Albāniju? Ātrumā nenāk prātā vispārzināmi fakti par šo valsti un tās iedzīvotājiem, tātad nekas svarīgs. Ko tik maznozīmīgu Albānija paveikusi, ja reiz neviens par to neko daudz nezina, bet attālums no Latvijas kilometros nemaz nav tik liels kā līdz, piemēram, Dubaijai utml.? It kā Eiropa, bet kas vainas?

Pirmās asociācijas ir saistītas ar ģeogrāfisko atrašanās vietu, kuras dēļ gribas vilkt paralēles ar kareivīgajiem vai varbūt mūžam neapmierinātajiem bijušās Dienvidslāvijas tautu iedzīvotājiem. Šiem stereotipiem ir un nav pamats, kaut vai tāpēc vien, ka Albānija nekad nav bijusi Dienvidslāvijas sastāvdaļa. Vēl kādam prātā var nākt kārtējais Eirovīzijas dziesmu konkurss, kurā uz skatuves jau 5. vai 6. gadu pēc kārtas iznāk kāda liela apmēra jaunkundze gariem, tumšiem matiem, platām uzacīm un uzbrūkošu vokālo sniegumu; par viņu nobalso visi: serbi, bosnieši, kosovieši, albāņi? Melnkalnieši? Albāņi? Kuri no viņiem tieši?

Vienīgā informācija, kas savā leģitimitātē pārsniedz asociāciju barjeru, ir fakts, ka Māte Terēze ir dzimusi Albānijā. Vēlāk tomēr izrādās, ka mūsdienu Skopjē, Maķedonijas galvaspilsētā, un tikai viņas ģimene ir albāņu izcelsmes.

Kā tas iespējams, ka Eiropas kartē atrodams ģeogrāfisks punkts, par kuru ir tik niecīgas zināšanas pat vispārizglītotu Latvijas pilsoņu vidū? Šis jautājums radies pēc šauras kvalitatīvās aptaujas vīnu mīlošu draugu vidū.

Gūglē latviešu valodā par Albāniju var izlasīt vikipēdijas aprakstu, pāris ceļojumu stāstu un dažus nepārliecinošus faktus, piemēram, ka tā ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm (vai pat nabadzīgākā: atkarībā no izmantotā avota). Man kā nezinātājai pat visu zinošā meklētājprogramma nesniedz skaidrāku priekšstatu par to, kas man būtu jāzina par Albāniju.

Tāpēc aizbraucu. Un patiesība ir tur, iekšā.

Atceramies Latviju pirms 25 gadiem jeb laikā, kad zēni treniņtērpos dragreisoja savos vācu autobūves šedevros ar melniem stikliem pa bijušo Ļeņina ielu, vilcienā Rīga–Šestoka–Varšava kupejās zem sēdvietām un tualetēs aiz podiem tika slēptas kontrabandas cigaretes, kuras pieturā apmainīja pret citām vērtslietām, bet, Rietumu kultūrai ienākot galvaspilsētā, tika atvērti pirmie ātrās ēdināšanas restorāni ar tādiem nedzirdētiem nosaukumiem kā "McDonald's"…

Tad, lūk, Albānijā "McDonald's" nav vēl šobaltdien un, iespējams, nekad arī nebūs. Bet, tā kā albāņi labi imitē, tad Albania’s Kolonat restorānu tīkls ir diezgan precīzs gan vizuālās identitātes ziņā, gan garšās. Viss pārējais Tirānā – Albānijas galvaspilsētā – ir diezgan līdzīgs kā mūsu atmiņās pirms 25 gadiem.

Tirānas daudzdzīvokļu blokmāju pirmajos stāvos var iepirkties rūpniecības preču veikaliņos, vietējo augļu pārdotavās vai iedzert kafiju kādā no ģimenes "mensēm" ("mensë": kafejnīca albāņu valodā). Cenas ir pārsteidzoši zemas, un arī mazāk turīgs latvietis šai valstī var justies gana bagāts. Tirānā ir ļoti daudz banku un citu finanšu institūciju, neredzēti liela bankomātu koncentrācija, bet norēķināties ar karti nav populāri. Vecas mazdas un jaunākie rendžroveri cits aiz cita: ļoti tipisks jebkuras noslogotas vai tukšākas centrālās ielas skats.

Pamazām, iepazīstot Albāniju, kuru caurvij vēstures līderu slavinājumi un vietējo ļaužu sirsnība, uzzinu, ka albāņi daudzās sfērās iedvesmojoties no Ziemeļkorejas (jā, Ziemeļu, nevis Dienvidu!). Izrādās, iemesli slēpjas dziļā diktatūras un protekcionisma pielūgsmē, kuru tautai iemācījis varenais Envers Hodža daudzu gadu desmitu laikā, valdot pēc Otrā pasaules kara līdz astoņdesmito gadu vidum. Kaut gan Hodža savu valdīšanas manieri attīstīja sociālistu (komunistu) pakļautībā, viņš pamazām sagrāva jebkāda veida diplomātiskās un ekonomiskās attiecības gan ar Padomju Savienību un Ķīnu, gan ar Dienvidslāvijas republikām. Tādējādi, pēc savas ēras beigām, kas iestājās vienlaikus ar paša nāvi 1985. gadā, Hodža Albāniju bija izolējis no pārējās pasaules pārākajā pakāpē. Tā nepazina ne komunistiskos Austrumus, ne kapitālistiskos Rietumus. Kaut gan 1991. gadā noritēja pirmās daudzpartiju vēlēšanas, iedzīvotāji kā inerces, tā baiļu dēļ savu balsi pārliecinoši atdeva Komunistiskajai partijai. Tikai vēlāk sāka veidoties koalīcijas no vairākām partijām.

Hodža bija slavens ne tikai ar savu protekcionisma politiku, bet arī spilgtiem uzskatiem, kas īstenojās dzīvē: piemēram, viņš nosauca Albāniju par pirmo ateisma valsti pasaulē. Šobrīd pēc oficiālajiem datiem zināms, ka lielākā iedzīvotāju daļa ir islāmticīgie, taču realitātē tikai apmēram 5% no šiem ticīgajiem piekopj savas reliģijas rituālus. Patiesībā Albānija Hodžas ietekmē mūsdienās ir kļuvusi par vienu no retajiem izņēmumiem pasaulē, kur dažādas reliģijas un misticisms miermīlīgi sadzīvo un pat atbalsta kaimiņa izvēli. Retumis redzēsiet musulmani Ziemassvētku dievkalpojumā pie pareizticīgajiem, bet Albānijā tā ir pavisam normāla prakse. Diktatūra var izdarīt arī kaut ko labu, un šis ir piemērs.
Ieguldot piramīdshēmās un zaudējot savus ietaupījumus, ejot cauri smagām ekonomiskajām problēmām, līdzīgām kā "toreiz" Latvijā, Albānija arī deviņdesmito beigās un jau pēc divtūkstošā gada dzīvo aiz sava veida "dzelzs priekškara". Viņiem ir daudzi satelīta kanāli TV, bet Hodžas "staļinisms" ir iezīdies katrā domāšanas šūnā un lietu izpratnē vēl šodien. Bailes no jaunā, kas netiek atzītas, vecās gvardes jeb 70+ senioru patriotisms paralēli jaunās paaudzes vēlmei "izsisties" šeit un tagad, tāpēc ātrāk prom uz ārzemēm, plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem, korupcija un dubultā grāmatvedība: nav saprotams, no kura gala būtu jāsāk, lai jebkad sakārtotu šo nevērībā pamesto sistēmu.

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Hodža cauri visai Albānijas teritorijai lika izbūvēt bunkurus: tam par iemeslu bija teritoriālie strīdi ar kaimiņiem un paranoiskas bailes no nepamatotiem draudiem. Bija plānoti 221,143 bunkuri, bet uzcēla "vien" 173,371… Bunkuru celtniecības laikā bojā aizgāja ļoti daudzi strādnieki, tāpēc bunkuros redzamas piemiņas plāksnes šo cilvēku piemiņai.

Droši vien Albānija tomēr varētu būt populāra, jo ir valsts ar visvairāk bunkuriem pasaulē. Ir vai nav? Bunkuri Albānijā ir visur. Pilsētās un ārpus tām. Lieli un mazi. Pilnīgi nepamanāmi un redzami.

Kādā no ievērojamākajiem bunkuriem Tirānā, kas paslēpies Dajti kalna pakājē, ierīkots muzejs "Bunk'Art". Tas ir gandrīz 3000 kvadrātmetru liels, vairākos stāvos zemē iebūvēts monstrs, kas toreiz, septiņdesmitajos, celts Albānijas elitei. Izstādes bunkura iekšienē atklāj Albānijas moderno vēsturi, izteiksmes formās variējot no padomju brutālisma līdz laikmetīgās mākslas performancēm.

Kā reiz teicis Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Ksi Džinpins: "Tiekties pēc protekcionisma ir kā ieslēgt sevi tumšā telpā: iespējams, vējš un lietus paliks ārpusē, taču arī gaisma un gaiss netiks klāt." Ar politiskas un ekonomiskas izolēšanās palīdzību, protams, ir iespējams izvairīties no kaut kādām "X" kataklizmām, kas varbūt kaut kad varētu apdraudēt sastingušo mieru, taču vienlaikus tiek izslēgtas jebkādas iespējas kļūdīties un mācīties no savām kļūdām, vairot pieredzi un augt.

Albānijas dzelzs priekškars mūsdienās ir kļuvis par vaskadrānu, kas netraucē pārvietoties un neierobežo rīcības brīvību, bet, runājot alegorijās, noslaucītais galds paliek ar trauku lupatas smaku. Protekcionisma politika piecdesmit gadu garumā valsts iedzīvotājus padarījusi inertus. Šodien albāņiem valsts augstāko amatpersonu līmenī nav vienkārši analizēt visiem zināmus faktus no pasaules valstu pieredzēm, kas raksturīgi 20–30 gadus senai pagātnei pēc Aukstā kara beigām. Ir pārāk daudz akūti risināmu problēmu, lai domātu par attīstību.

Gan valodas barjera, gan ekonomiskā atpalicība traucē nepieļaut jau citu valstu pieļautās kļūdas. Un tā jau ir: iemācīties var tikai no savējām.

Un te nu mēs esam nonākuši atpakaļ pie stāsta būtības – kas Albānijā ir tik neievērojams un nepopulārs? Tas, ka tur ir "Nothing special!". Tur nav transvestītu flešmobu vai zināmas teroristu brālības, pat neviens populārais kaķu video nav nācis no Tirānas. Tur ir skumji. Aizbraucot no Albānijas, ir vienkārši skumji. Bet tas nav interesanti.

Krista Teivāne

Krista Teivāne ir mārketinga/reklāmas darbone. Zina, ka iespējams pārdot visu. Netic teokrātijai. Studējusi starptautisko biznesu Zviedrijā, bet šobrīd kopā ar draugiem attīsta savu radošo aģentūru.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!