Blogs
03.04.2018

Par mākslām un dzīvēm. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Žurnālā "Time" rakstošā kritiķa Roberta Hjūza mājās reiz esot ieradies santehniķis. Jau pēcāk, 2001. gadā laikrakstā "The Guardian" publicētā intervijā komponists Filips Glāss atminējās: "Strādādams piepeši kaut ko padzirdēju, paraudzījos augšup un ieraudzīju žurnāla "Time" kritiķi Robertu Hjūzu, kas lūkojās manī ar neticības pilnu skatienu. "Bet jūs taču esat Filips Glāss! Ko gan jūs šeit darāt?" Bija acīmredzams, ka es nodarbojos ar viņa jaunās trauku mazgājamās mašīnas uzstādīšanu, tāpēc teicu, ka darbs drīz vien būs galā. "Bet jūs taču esat mākslinieks!" viņš iebilda. Es paskaidroju: lai arī esmu mākslinieks, laiku pa laikam mēdzu būt arī santehniķis un labāk būs, ja viņš atstās mani vienatnē pabeigt iesākto darbu."

Šī anekdote nesen jau kuro reizi tika pārstāstīta laikrakstā "The New York Times" publicētā rakstā "Vai peļņas darbs mākslinieku paveikto padara labāku?". Raksts mudināja uz šādām anekdotēm paraudzīties arī no cita, varbūt pat pretēja skatpunkta, proti, kāpēc bieži vien par smieklīgiem tiek uzskatīti pazīstamu aktieru centieni darboties rakstniecībā, populāru mūziķu vēlme atstāt kaut ko paliekošu glezniecībā, un vispār – vēlme darīt ne vien to, ar ko esi izpelnījies pazīšanu un slavu, bet arī vēl kaut ko citu. "Dažkārt māksliniekam ir nepieciešams atslēgties, norobežoties, pārstāt nemitīgi raizēties par to, kad viņu iztēles katliņš sāks vārīties, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tas nesāks vārīties, kamēr vien kāds uz to skatās."

Manuprāt, līdzība ar katliņu ar Lieldienu olām vai tējkannu, kad vārīšanos ar skatieniem mēģina pasteidzināt kāds vērotājs no malas, ir viens no trāpīgākajiem tā dēvētā (atvainojos par šāda vārda lietošanu) radošuma raksturojumiem. Jo atliek tikai uz īsu brīdi novērsties, un ūdens būs sācis vārīties it kā pats no sevis.

###

Mums ir pieejamas daudzas dažādas laika ritējuma vizualizācijas. Viena no mūsdienās biežāk sastopamām nav pat pulkstenis, bet lēnām slīdošais "progresa" stabiņš datoru ekrānos, kuru mums nākas vērot, kamēr notiek kādas programmas atjaunināšana vai faila lejupielāde. Cik nu gadījies lasīt, programmētāji šo slīdošo, kaitinošam termometra stabiņam līdzīgo attēlu esot ieviesuši ne jau kādam precīzam rādījumam, bet vien tāpēc, lai tas ar savu kustēšanos kliedētu datoru lietotāju garlaicību. Savā ziņā slīdošais stabiņš ir kā dzeltenās pogas pie gājēju luksoforiem – saskaņā ar populāru sazvērestības teoriju patiesībā tās nemaz nedarbojoties un esot ieviestas vien tāpēc, lai atvieglotu zaļās gaismas gaidīšanu.

Par laika vizualizācijām aizdomājos, kādudien izsaucis "Taxify" taksometru. Uz tālruņa ekrāna iznira paziņojums, ka auto ieradīsies pēc divām minūtēm. Kartē bija redzama arī šī auto atrašanās vieta, un pēc tās uzreiz varēja noprast, ka pievakares sastrēgumu laikā pāris minūtēs līdz manai atrašanās vietai tam nu nekādi neatbraukt. Mašīnīte pa karti virzījās lēnām kā gliemezis, un nu jau programma optimistiski ziņoja, ka būs klātpēc vienas minūtes. Tikmēr "reālajā laikā" jau bija aizritējušas vismaz kādas trīs. Tas bija vistīrākais acu apmāns, lai gan pašsaprotams apmāns jau ir arī mūsu laika iedalījums sekundēs, minūtēs un stundās.

Šķiet, pirmoreiz šai laika nomenklatūrai uzmanību pievērsu četru piecu gadu vecumā, kad vēl negāju bērnudārzā un vecāki reizēm mani ņēma līdzi uz darbu. Tēvs Siguldas "Lauktehnikā" strādāja par plaša profila speciālistu – remontēja kantora mēbeles, cirta ēdnīcā gaļu, kultūras namā iekārtoja izstādes un veica vēl citus ikdienā nepieciešamus darbus. Kādu laiku viņa darba "kabinets" jeb darbnīca bija daudzdzīvokļu ēkas pagrabā, un tur tad nu man ar viņu kopā bija jāpavada puse dienas. Atceros, šajās reizēs allaž pienāca brīdis, kad sāku garlaikoties un vaicāju, kad dosimies mājās. Un kaut kā sagadījās, ka ikreiz tēva atbilde bija: "Pēc divām stundām." Nezinu, varbūt tā darbojās mans "iekšējais pulkstenis". Vai varbūt tēvs mānījās un tā atbildēja tikai mīļā miera dēļ. Tomēr man šīs divas stundas kopš tā laika ir kļuvušas par sinonīmu vārdam "ilgi".

Laiks vislēnāk velkas, kļūst garš jeb garlaicīgs tieši tad, kad tam pievēršam uzmanību, un tādos brīžos mēs gluži instinktīvi meklējam kādu laika kavēkli. Laika kavēklis gan ir maldinošs apzīmējums, jo tā uzdevums ir nevis mūs vai mūsu laiku aizkavēt, bet gan gluži pretēji – pasteidzināt, padarīt laiku nemanāmu, palīdzēt par laiku aizmirst –, un tieši to arī cenšas mums pavēstīt datora ekrānā slīdošais stabiņš.

###

1983. gadā dzimusī amerikāņu rakstniece Leslija Džeimsone pirms trim gadiem žurnālā "The Believer" publicēja eseju "Empātijas eksāmeni jeb Medicīniskā aktrise savu lugu raksta pati". Tajā viņa apraksta savu pieredzi, studentes gados piepelnoties ar "standarta pacienta" tēlošanu medicīnas augstskolā. Tā, piemēram, viņai bijis jāguļ uz sāna un medicīnas studentu priekšā pacietīgi jāizliekas, ka viņai sākusies grūtniecības vēlīnā toksikoze. Vai arī jāauklē zīdaiņa lelle, stāstot topošajiem dakteriem, ka viņas "bērniņš" ir kļuvis aizdomīgi kluss.

Taču, kā nesen Džeimsonei veltītā esejā rakstīja Rūta Šeilita Bareta, patiesībā tā būtu bijusi jāuzskata par dubultu izlikšanos jeb tēlošanu. Džeimsone gan bija tēlojusi "standarta pacientu", taču šis pacients vienalga bija Pasifika Palisādēs uzaudzis, Hārvardā un Jeila universitātē skolojies viltnieks, kurš spēlē naudas grūtībās nonākušu studenti, kas ir spiesta savu iztikšanu nodrošināt ar šādu darbu. "Es viņiem vēlējos atklāt, ka esmu kaut kas vairāk nekā tikai neprecēta sieviete, kas par kabatas naudu simulē dažādas lēkmes. Es būtu vēlējusies viņiem izstāstīt, ka varbūt kādudien par to uzrakstīšu grāmatā!"

Domāju, šādas paralēlas domas kā savdabīgs profesionālais kretīnisms būs labi pazīstamas gandrīz ikvienam, kurš nodarbojas ar tādu vai citādu rakstīšanu, jo reizēm pat visnepiemērotākajos brīžos gadās nodomāt: "Par to kaut kad varētu uzrakstīt!" Vai pat vēl trakāk: "Lai notiek, kas notikdams, pēcāk vienalga par to varēs uzrakstīt." Kaut kādā ziņā šī attieksme vai noturīgais stāvoklis atgādina tos ļaudis, kas reizēm uz ielas mēdz skaļi sarunāties paši ar sevi, risinādami dialogu ar apkārtējiem neredzamiem sarunbiedriem. Rakstniekam šādu sarunbiedru reizēm var būt pilna galva, bet citkārt – pat ja visi iedomu sarunbiedri kaut kur aizklīduši – sarunu var turpināt pat ar galvā palikušo tukšumu.

###

Alise Zariņa uzrakstījusi ļoti precīzu un sāpīgu Latvijas "Zeitgeist" raksturojumu. Gan pēc kopdzīves likuma ierosmes iznākuma Saeimā, gan klausoties dažādus pārspriedumus par Stambulas konvenciju, esmu centies noformulēt savu viedokli par šiem notikumiem arī pats, un tā esmu nonācis pie vispārinājuma, kas, manuprāt, spilgti raksturo arī dažādu sabiedribā populāru personu raižpilnās intervijās sarunāto.

Visus šos gadījumus vieno vēlēšanās lemt vai varbūt pat tikai spriest par lietām, kas tiešā veidā itin nekā neiespaidos vai nespēs izmainīt pašu lēmēju vai spriedēju dzīvi, toties spēs iespaidot vai mainīt dzīves citiem. Par šī apgalvojuma patiesumu ikkatrs var pārliecināties pats, spriedēja vai lēmēja vietā ierakstot konkrētus vārdus un pavaicājot sev, vai bēgļu uzņemšana, kopdzīves likuma pieņemšana, Stambulas konvencijas ratificēšana kaut kā izpostīs viņa vai viņas dzīvi, vai, gluži pretēji, padarīs dzīvojamāku to kādam citam.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0