Šī gada vasarā, no 15. līdz 21. jūnijam, Rīgā notiks starptautiskais lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) pasākums "Europride", kas veselas nedēļas garumā piesaistīs ne tikai vietējo, bet arī starptautisko uzmanību LGBT situācijai Latvijā.
Kad pagājušā gada beigās Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tviterī nāca klajā ar savu paziņojumu [1], cilvēki reaģēja dažādi, bet viens no biežāk sastopamajiem komentāru veidiem sociālajos tīklos bija: man principā iebildumu pret homoseksuāļiem nav, vienīgi neizpratni rada tas, ka ministrs ir lepns par savu seksualitāti [2]. Iespējams, šeit pie vainas ir tas, ka latviešu valodā vārdam "lepnums" ir vairāk negatīvu konotāciju nekā angļu valodā, jo sevišķi, ja runa ir par lepošanos ar sevi, bet angļu valodā šī vārda nozīme ietver arī savas vērtības apzināšanos un pašcieņu. Protams, ne jau tikai tulkojumā ir problēma – šī neizpratne par "lepno" ministru padara acīmredzamu arī izpratnes trūkumu par vārda "pride" nozīmi LGBT tiesību kontekstā. Runājot par LGBT, "lepnums" būtu jāsaprot kā pretstats personiskajam kaunam un sabiedrības nosodījumam – kā stingra nostāja pret diskrimināciju un vardarbību. Tā arī būtu jāinterpretē ministra paziņojums – Rinkēviča kunga paziņojuma mērķis galvenokārt ir nevis informēt par to, ka viņš ir gejs, bet gan pateikt, ka viņš par to nekaunas, apzinās homoseksualitāti kā daļu no savas identitātes, ciena sevi, kā sevi cienīt vajadzētu jebkuram cilvēkam. Lepnums šādā izpratnē ir noteicošais skatījums, kas pastāv lielākajā daļā LGBT kustību. LGBT kustības mūsdienās nepakļaujas homofobijas naidam, bet arī necenšas aizstāvēt savas tiesības, atbildot ar naidu. Tā vietā viņi piedāvā lepnumu – kā pozitīvu nostāju, kas vairo seksuālo minoritāšu pašapziņu, cieņu, līdzvērtīgas tiesības, palielina sociālās grupas redzamību, veido kopienu un novērtē seksuālo un dzimumidentitātes daudzveidību kā normālu un vēlamu mūsdienu sabiedrības īpašību. LGBT kustības, organizāciju un to rīkoto pasākumu apzīmēšanai vārds "Pride" ir starptautiski lietots jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, kad ASV to pirmo reizi lietoja un popularizēja LGBT tiesību aktīviste Brenda Hauarda (Brenda Howard) un viņas līdzbiedri.
Praidu kustība, kādu to pazīstam mūsdienās, ir cēlusies ASV. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Amerikā, līdzīgi kā lielākajā daļā citu Rietumu valstu, kuras šobrīd pazīstam kā salīdzinoši iecietīgas pret seksuālajām minoritātēm, LGBT stāvoklis bija sarežģīts gan pastāvošo likumu, gan sabiedrības attieksmes ziņā. Līdz 1961. gadam, kad izmaiņas likumos veica Ilinoisas štats, viendzimuma attiecības bija krimināli sodāmas visos štatos. Nākamajos gadu desmitos līdz ar pakāpenisku sabiedrības attieksmes maiņu viendzimuma attiecības tika dekriminalizētas arī citos štatos. [3]
Lai arī ASV šajā laikā nebija progresīvākā valsts LGBT tiesību ziņā, sešdesmitajos gados sabiedrības noskaņojums bija auglīga augsne sociālajām kustībām un protestiem – šajā laikā aktuāla bija afroamerikāņu tiesību kustība, pretkara protesti un citas jauniešu kontrkultūras aktivitātes. Par pagrieziena punktu cīņā par LGBT tiesībām Amerikā (un izrietoši arī pasaulē) ir uzskatāmi spontānie nemieri 1969. gada vasarā, kas sekoja kā reakcija policijas reidam Ņujorkas seksuālo minoritāšu iecienītajā bārā "Stonewall Inn". Sešdesmitajos gados policijas reidi geju bāros nebija retums, toties šajā gadījumā policija strauji zaudēja kontroli pār situāciju, jo reids piesaistīja pūli, kas izrādīja agresīvu pretošanos. Šie notikumi izmainīja veidu, kā turpmāk LGBT kopiena centās informēt sabiedrību par sevi un savām interesēm. Tā laika aktīvisti atceras, ka piecdesmitajos un sešdesmitajos gados protesta akcijas pārsvarā izpaudās kā nelielu pieklājīgi ģērbtu cilvēku grupu protests un cenšanās pārliecināt heteroseksuālo sabiedrības daļu par to, ka seksuālās minoritātes neatšķiras no pārējiem cilvēkiem un līdz ar to ir pelnījušas līdzvērtīgu cieņu un tiesības pastāvēt. [4] Šīs akcijas nepiesaistīja ne preses, ne arī pilsoņu uzmanību – atšķirībā no nemieriem 1969. gada vasarā. Šie nemieri bija dzinulis, kas saliedēja LGBT kopienu, rosināja dibināt aktīvistu grupas ASV un citur pasaulē, kā arī būtiski palielināja seksuālo minoritāšu un to problēmu ievērību sabiedrībā. LGBT kopiena vairs necentās slēpties aiz "normalitātes" maskas, bet gan ar savu klātbūtni un skaļiem saukļiem apliecināja, ka seksuālās minoritātes ir daļa no sabiedrības un ka tās netaisās slēpties un klusēt. Jau nākamā gada vasarā, pieminot nemieru gadadienu, tika rīkotas pirmās LGBT parādes Ņujorkā, Losandželosā, Sanfrancisko un Čikāgā. Vēl pēc gada parādes notika Bostonā, Dalasā, Milvoki, Londonā, Parīzē, Berlīnē un Stokholmā.
Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados ikgadējie LGBT organizāciju gājieni kļuva labāk organizēti un apjomīgāki, bet vienlaikus tie zaudēja sākotnējo nemieru uzjundīto revolucionārismu un dumpinieciskumu. Tā vietā seksuālo minoritāšu parādes pieņēma krāšņa karnevāla un svētku formu.
Kopumā 20. gadsimta otrajā pusē Rietumu sabiedrība piedzīvoja būtiskas pārmaiņas saistībā ar LGBT tiesības ierobežojošajiem likumiem un vispārējo attieksmi. Cilvēki sāka atbrīvoties no aizspriedumiem, kas Rietumu kultūru bija nomākuši daudzus gadsimtus – tik ilgi, ka varētu šķist, ka tie pastāvējuši mūžam un ka Dievs tos radījis kopā ar pasauli. Lielā mērā par progresu šajā attieksmē ir jāpateicas cilvēktiesību idejām, kuras radās pēc Otrā pasaules kara, jeb pieejai uzlūkot visus cilvēkus kā līdzvērtīgus neatkarīgi no rases, dzimuma, tautības un arī seksualitātes. Tomēr tikpat lieli nopelni pienākas arī sociālajām kustībām un cilvēku aktīvai iesaistei sabiedriskās domas veidošanā.
Latvijas un pārējo padomju republiku iedzīvotāji šo laiku pavadīja aiz "dzelzs priekškara", un viņiem nebija iespējas pieredzēt cilvēktiesību ideju pielietošanu praksē. Lai gan PSRS pastāvēšanas pirmajā desmitgadē bija ieviesti tam laikam LGBT netipiski labvēlīgi likumi (laikā, kad Latvija vēl nebija iekļauta PSRS sastāvā), tam sekojošie 60 gadi, kad par abpusēji brīvprātīgām homoseksuālām attiecībām tika piespriests cietumsods, bija pietiekami ilgs laiks, lai nostiprinātu cilvēkos uzskatu, ka homoseksuāļu sodīšana un nosodīšana ir dabiskā lietu kārtība.
Mainīt sabiedrības uzskatus par to, kas ir pieņemams, nav viegli, un parasti tas prasa laiku. Rietumu sabiedrība ir gājusi savu grūto ceļu pretim seksuālo minoritāšu vienlīdzībai vairākus gadu desmitus, un tas joprojām nav galā. Latvijai un pārējām Baltijas valstīm, kas līdz ar Padomju Savienības beigām dedzīgi pieņēma "kapitālismu" un Rietumu kultūru, no kuras tās vairāk nekā pusgadsimtu bija sargājis "dzelzs priekškars", ekonomiskās un sociālās pārmaiņas bija straujas – daudzus cilvēkus tās pārsteidza nesagatavotus.
Latvijas iedzīvotāji gan toreiz, gan tagad ir gribējuši identificēties ar Eiropas kultūru, pieskaitīt sevi Ziemeļ- , nevis Austrumeiropai (kā to norāda arī ANO oficiālais sadalījums). Iespējams, lai tādā veidā distancētos no Krievijas lielvalsts, bet gribētos domāt, ka arī pēc savas vēstures, kultūras un būtības latvieši tomēr ir eiropeiska nācija. Pēc neatkarības atgūšanas noteicošais Latvijas ārpolitikas mērķis ir bijusi pievienošanās Eiropas Savienībai un integrācija tajā, kur viens no galvenajiem kritērijiem ir cilvēktiesību ievērošana. Rezultātā, neņemot vērā sabiedrības aizspriedumus, ko Latvija saņēma mantojumā no PSRS, Latvijas valdība, salīdzinot ar Krieviju, ir izrādījusi lielāku ieinteresētību seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvēšanā.
Pirmā LGBT tiesību organizācija Latvijā tika dibināta jau 1990. gadā, bet 1992. gadā tika atcelts likums, kas paredzēja cietumsodu par abpusēji brīvprātīgām homoseksuālām attiecībām starp vīriešiem. Līdztekus dažādām konferencēm un diskusijām tika rīkots arī publisks pasākums, kas, līdzīgi kā praidi vēlākos gados, toreiz satrauca sabiedrību un presi, – neoficiāla divu sieviešu salaulāšana pie Brīvības pieminekļa. LGBT tiesību organizācijas Latvijā nodarbojās ar dažādiem pasākumiem LGBT kopienas saliedēšanai, tika rīkotas nometnes, izveidota tīmekļa vietne, tāpat arī notika sadarbība ar cilvēktiesību organizācijām, un 1999. gadā Saeimā tika iesniegts viena dzimuma personu partnerattiecību reģistrācijas likumprojekts, kas, protams, tika noraidīts. Neņemot vērā augsto LGBT organizāciju aktivitāti, praktiski nebija publisku pasākumu, kas būtiski veicinātu LGBT kopienas redzamību Latvijā. Rezultātā sabiedrība it kā pierada pie apziņas, ka seksuālās minoritātes Latvijā pastāv un ka tās rīko savas konferences un pasākumus un par to netiek sodītas, bet tālākie notikumi parādīja, ka šī sabiedrības tolerance ir tikai šķietama un kā ilūzija var pastāvēt tikai ar nosacījumu, ka LGBT kopiena paliek "pazemē" un neprasa sev pilnvērtīgas tiesības, piemēram, iespēju tikt uzskatītiem par ģimeni vai reģistrēt attiecības.
Ideja par Rīgas praida rīkošanu pamazām nobrieda divtūkstošo gadu sākumā. Visbeidzot 2005. gadā galveno iniciatīvu uzņēmās LGBT organizācija "ILGA Latvija". Līdzīgi kā nākamajos gados, Rīgas dome nevēlējās atļaut gājienu, apgalvojot, ka šādam pasākumam neesot iespējams nodrošināt kārtību. 2005. gadā domes lēmums tika pārsūdzēts un tika sniegta atļauja gājienam. Gājienu sagaidīja protestētāji, tomēr tie nebija sevišķi organizēti un pulcējās nelielās grupās. Situācija bija atšķirīga nākamajā gadā, kad gājiena pretinieki savas aktivitātes sāka vēl pirms gājiena. Pret gājienu iestājās politiskās partijas (Nacionālā spēka savienība un Latvijas Pirmā partija), kā arī tika vākti iedzīvotāju paraksti gājiena aizliegšanai. Rīgas dome atkal atteicās atļaut gājiena rīkošanu, aizbildinoties ar nespēju nodrošināt kārtību. Pēc mēģinājumiem lēmumu pārsūdzēt gājiena norise tomēr netika atļauta. Plānotais gājiens nenotika, bet tā dalībnieki pulcējās uz pasākumu viesnīcas "Reval Hotel Latvia" telpās, kā arī piedalījās dievkalpojumā. Lai gan gājiens tika atcelts, bija sapulcējušies protestētāji, kas negaidīti agresīvi uzbruka pasākuma dalībniekiem pie viesnīcas. Pēc šiem nepatīkamajiem notikumiem LGBT organizācija "ILGA Latvija" vairs neuzņēmās praidu rīkošanu, un turpmākajos gados to galvenie organizētāji bija organizācija "Mozaīka". "ILGA Latvija" paziņoja, ka nevēlas turpmāk rīkot šādus pasākumus, jo tie neveicina iecietību, bet drīzāk izsauc agresiju un naidu pret seksuālajām minoritātēm [5]. Saskaņā ar "ILGA Latvija" viedokli praids bija izgāzies.
2005. un 2006. gadā Latvijā cilvēki mēģināja ieviest tradīciju, kura Rietumu valstīs bija veidojusies jau trīsdesmit gadu garumā, mainoties līdzi sabiedrībai un tās attieksmei pret seksuālajām minoritātēm. Pasākumu organizētāji centās ieviest šo tradīciju tās aktuālajā formā – kā svētkus, kā priecīgu gājienu un karnevālu. Saprotams, Latvijai nebija laika tik ilgam akceptēšanas un izpratnes veidošanas procesam, kāds bija iespējams "brīvajā" Eiropā divdesmitā gadsimta otrajā pusē, Latvija bija un joprojām ir atpalikusi iecietības ziņā – tā ir viena no homofobiskākajām ES dalībvalstīm.
Bez praida gājieniem ir grūti iedomāties labāku veidu, kā veicināt LGBT cilvēku redzamību. Kad kāda sociālā grupa ir redzama un kad to pārstāv zināmas un populāras personas, kā arī parasti paziņas un līdzpilsoņi, ir grūtāk to depersonalizēt un just homofobijai raksturīgo neracionālo naidu. Tajā pašā laikā ir redzams, ka bez vēsturiskā konteksta cilvēkiem ir grūti saprast, kādēļ šie pasākumi ir svarīgi un nepieciešami. Mūsdienu praidiem raksturīgā jautrība un svētku noformējums daudziem liedz ieraudzīt, ka pēc būtības tas ir protests un nepakļaušanās homofobiskās sabiedrības prasībai klusēt un kaunēties. Pretstatā atklāti uz vardarbību aicinošajai homofobijai salīdzinoši mērenākais un šķietami populārākais viedoklis ir tāds, ka pastāvošā situācija LGBT jautājumos Latvijā jau ir normāla un vēlama. Galu galā, LGBT cilvēki netiek krimināli sodīti, kā tas bija padomju laikā, un lielākā daļa sabiedrības ir spējusi samierināties ar faktu, ka starp mums ir arī seksuālās minoritātes, – vismaz tik ilgi, kamēr tās nav redzamas. Cilvēki nav izglītoti par LGBT tiesību jautājumiem un bieži jauc piederību seksuālajām minoritātēm un atbalstu seksuālo minoritāšu vienlīdzībai. Simptomātisks ir vārds "homoseksuālisms", kas liek homoseksualitātei izklausīties pēc ideoloģiskas pārliecības, kurai aicina pievienoties, to popularizējot. Populārs ir arī viltus nošķīrums, pēc kura sabiedrība sastāv no seksuālajām minoritātēm, kuras vēlas rīkot praida gājienus, un visiem pārējiem, kuri ir pret to. Šādi netiek ņemts vērā, ka iespēja rīkot LGBT gājienus un demonstrācijas var interesēt ne tikai seksuālās minoritātes, bet jebkuru cilvēku, kurš vēlas dzīvot veselīgā un līdztiesīgā sabiedrībā.
Pēc 2006. gada neveiksmes nākamie gājieni 2007., 2008. un 2009. gadā noritēja daudz mierīgāk, lielā mērā pateicoties pamatīgajai policijas klātbūtnei, bet arī jāatzīst, ka nebija jāsaskaras ar tik dedzīgiem protestētājiem. Vienlaikus šo pasākumu apmēru un sabiedrības atbalstu nevar salīdzināt ar praidiem, kas tajā pašā laikā notika citās Eiropas valstīs. 2008. gadā Amsterdamas praidā piedalījās trīs ministri un Amsterdamas mērs. Austrijas praidā 2008. gadā bija 120 000 dalībnieku. Zviedrijā šajā pašā gadā ES lietu ministrs atklāja gada Stokholmas "Eiropraidu", kurā kopumā bija 80 000 dalībnieku, tostarp luterāņu baznīcas pārstāvji. 2008. gada Madrides praidā piedalījās līdztiesības lietu ministrs un simtiem tūkstošu cilvēku. Parīzes praidā 2008. gadā piedalījās vairāk nekā pusmiljons dalībnieku, tostarp arī Parīzes mērs. [6]
Cerību par to, ka Latvijas sabiedrība tomēr ir ceļā uz visu pilsoņu līdztiesību, vieš pēdējais praids, kas notika 2012. gadā. Pasākums noritēja bez starpgadījumiem, bija tikai neliels protestētāju bariņš (ap 50 cilvēku), un pirmo reizi pasākumā piedalījās kāds no Latvijas valdības pārstāvjiem – jau iepriekš pieminētais Edgars Rinkēvičs. Arī man bija izdevība piedalīties gājienā, un varu teikt, ka pasākums patiešām atgādināja svētkus, ja neņem vērā vieglo trauksmes sajūtu, gaidot kādu lidojošu olu (kas tā arī nelidoja).
Pavisam drīz Rīgā notiks līdz šim apjomīgākais praids. Uzskatīsim to par testu, kas parādīs, cik Latvijas sabiedrība ir gatava būt par daļu no mūsdienu Eiropas. Tā vietā, lai atkal un atkal apelētu pie neskaidrajām un izplūdušajām "tradicionālajām vērtībām", "ģimenes vērtībām" un "kristīgajām vērtībām" [7], aicinu pievērst uzmanību, kādas vēl vērtības ir uzskaitītas Satversmes preambulā: "Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene." Lai kā būtu kritizēta preambula un tās nepieciešamība, jāatzīst, ka šis vērtību uzskaitījums stipri atgādina vērtības, kas minētas Lisabonas līgumā, ko Latvija kopā ar pārējām ES dalībvalstīm parakstīja 2007. gadā: "Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība." Mēs esam vēl ceļā uz praktisku savu vērtību īstenošanu un apliecināšanu.
[1] Rinkēvičs, Edgars. I proudly announce I'am gay... Good luck all of you... 2014. gada 6. novembris. Pieejams: https://twitter.com/edgarsrinkevics/status/530450808132108288.
[2] Delfi.lv. Biologs par homoseksuālismu: 'Dažiem daba ir nodarījusi pāri'. 2014. gada 11. decembris. Pieejams: http://ejuz.lv/3bc. Līdzīgi, piemēram, šī raksta autors Jēkabs Raipulis izsmējīgi norāda uz lepnumu ministra paziņojumā un norāda, ka lieta, par kuru viņš lepojas, neattiecas uz tiešajiem darba pienākumiem.
[3] Šis process ne visur noritēja gana vienlīdz raiti – 2003. gadā, pirms ASV federālā tiesa beidzot atcēla atlikušos "anti-sodomijas" likumus visā valstī, viendzimuma attiecības bija sodāmas vēl 14 štatos.
[4] Cain, Paul. Leading the Parade: Conversations with America's Most Influential Lesbians and Gay Men. Lanham, Md.: Scarecrow Press, 2007, pp. 91–92.
[5] Apollo.lv. Seksuālo minoritāšu organizācija "ILGA Latvija" praidā nepiedalīsies. 2007. gada 30. maijs. Pieejams: http://apollo.tvnet.lv/zinas/seksualo-minoritasu-organizacija-ilga-latvija-praida-nepiedalisies/356872.
[6] Homofobija un diskriminācija ES dalībvalstīs dzimumorientācijas un dzimumidentitātes dēļ. II daļa. Sociālā situācija. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, 2009. Pieejams: https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra-hdgso-report-part2_lv.pdf.
[7] "Kristīgajām vērtībām" būtu jābūt tam, kas ir rakstīts kristiešu svētajos tekstos un tam, kam tic kristieši. Bībele kā neviendabīgs teksts ir atvērta dažādām interpretācijām. Pateicoties šīm interpretācijām, par kristiešiem sevi var dēvēt cilvēki ar diezgan atšķirīgiem pasaules uzskatiem. Šie uzskati var variēties no draudzes uz draudzi, kur Bībeles interpretāciju veic mācītājs, kā arī individuāli. Atkarībā no tā, kādi ir sabiedrībā esošie strāvojumi, populāras var kļūt gan draudzes, kuras kā savu galveno īpašību min iecietību pret seksuālajām minoritātēm, gan draudzes, kuru identitātes pamatā ir par tradicionālu un kristīgu dēvēta neiecietība. Homofobiska persona, kura izvēlas iepazīties ar Bībeles tekstu, tajā var atrast vietas, kas aicina nogalināt homoseksuāļus, turpretī liberāls ticīgais lielāku nozīmi visdrīzāk pievērsīs svētajos tekstos atrodamajiem aicinājumiem mīlēt tuvāko un nemest pirmo akmeni un nonāks pie secinājuma, ka vietas, kuras aicina uz vardarbību, nav tik svarīgas.
5