Jāzeps Grosvalds, "Bēgļi", 1917
 
Šajā dienā pirms 100 gadiem
12.06.2018

Par latviešu audzināšanu

Komentē
2

Bērnu audzināšanas un izglītošanas tendences mūsdienās mainās ātri, un izvēles iespējas vēršas plašumā: ar vecāko dēlu populāras bija japāņu "Yamaha" mūzikas skolas mazuļiem, šobrīd, kad audzinu jaunāko, bēbīšu izglītības iestādes visbiežāk piedāvā pašattīstības sistēmu pēc itāļu pedagoģes Marijas Montesori (1870–1952) metodes vai aicina attīstīt mazuļus pēc ungārietes Emijas Pikleres (1902–1984) aprūpes ieteikumiem, izvairoties no bērna pārstimulēšanas. Jaunajiem vecākiem viegli pieejami neskaitāmi izglītojoši raksti, grāmatas un palīgmateriāli dažāda stila audzināšanai: var pamēģināt to vai citu, izvēlēties piemērotāko savam ģimenes modelim. Kurš gan nezina "franču audzināšanu", kas māca pacietību un cieņpilnas vecāku un bērnu attiecības, kurās bērni vienmēr izēd tukšu šķīvi, noguļ visu nakti un netraucē vecākiem "bezbērnu" laikā un teritorijā? Man savulaik tuvākais šķita "zviedru mātes" ideāls: nekādu noslēpumu no bērniem, bet arī nekādu kompromisu attiecībā uz laikapstākļiem: velc kājās termiskās "galonbyxor" un staigā stundām pa parku mīnusos. Zviedru māte strādā, vingro, ar riteni izvadā bērnus uz pulciņiem, nēsā praktiskas melnas drēbes un vienmēr pati cep svētku kūku. Realitātē man neizdevās ilgi noturēties šajos rāmjos, es biju daudz pielaidīgāka un slinkāka, turklāt Rīgas pašvaldības "dagis" jeb bērnudārzs ļoti ilgi neizrādījās pieejams, un mani bērni daudz dzīvo pa māju – ar otro bērnu es jau vairāk līdzinos tradicionālajai japāņu vai klejotājtautu mammai, kas sēž ar bērnu gandrīz līdz skolai. Amerikāņu vecākiem šādas iespējas nav: nav apmaksātu bērnkopības atvaļinājumu, nav iespējas pēc pārtraukuma turpināt karjeru un atļauties bezgalīgi garu krūtsbarošanas periodu, taču viņi intensīvi izrāda interesi par citu tautu efektīvajām audzināšanas metodēm. Nesen lasīju par amerikāņu ģimeni, kas pārgājusi uz audzināšanu krievu stilā, kas nozīmējot – katru dienu pildīt mājas darbus, ēst zupu, mācīties mūziku, dejot baletu un iet gulēt, cik vēlu gribas. Starptautiski augstu tiek vērtēta arī vāciešu vecāku attieksme, kas ļauj bērniem spēlēties ar sērkociņiem (burtiskā nozīmē) un arī sasisties.

Es zinu diezgan daudz par populārajām "vecākošanās" tendencēm, bet man nekad šajā kultūru mudžeklī nebija ienācis prātā – acīmredzot bija trūcis pašapziņas – definēt, kāda ir audzināšana latviešu stilā. Es saprotu, ka runāju par ļoti virspusēju un, iespējams, muļķīgu paradumu dalīt audzināšanu pēc kultūru stereotipiem un ģeogrāfiskās piederības, taču man kā iezemietei ir patiešām grūti raksturot latviešu audzināšanu tādā veidā, kā to izsaka franču galantums vai krievu dresūra ar zupu. Tautasdziesmas un seno latviešu dzīvesziņa vienmēr šķitušas kā tālas romantiskas atskaņas, toties es vienmēr esmu zinājusi, kā nevajag: nevajag tā, kā bija padomju laikos, kad jaundzimušos mātēm nedeva, bija jābaro pēc grafika, pēc tam jāliek silītē un vispār pēc iespējas ātrāk jānodod bērns sistēmai, kura, kā zināms, līdz galam nedarbojās un cilvēkus par jaunu tā arī nepārradīja.

No personīgajiem novērojumiem zinu, ka mūsdienu latviešu mammas bērnu prioritātes visbiežāk liek daudz augstāk par savējām, cenšas bērnu vispusīgi attīstīt pulciņos, ļoti cieši vēro viņu attīstību, labprāt uzklausa modernos psihologu padomus, kas aicina turēties pie "dabiskuma" principa, un negribīgi atgriežas darbā pat pēc ļoti gara bērnkopības atvaļinājuma. Iemeslus šādai tendencei skaidroju (savām dažkārt izbrīnītajām ārzemju draudzenēm) ar sociālo pabalstu, algu, mājokļa cenu situāciju, kas nosaka atšķirīgas prioritātes nekā citās Rietumu valstīs, jaunas valsts īpatnību, tradīcijas trūkumu... Taču iepazīšanās ar laikrakstā "Dzimtenes Ziņas" pirms 100 gadiem publicētajiem bērnkopības un audzināšanas padomiem man lika aizdomāties, ka runa ir nevis par tradīcijas trūkumu, bet gan tieši par tradīcijas esamību un latviešu mentalitāti. Katrā ziņā mani pamatīgi izbrīnīja arī tas, cik Latvijas dibināšanas gadā publicētie padomi jaunajiem vecākiem šķita... normāli.

Tātad 1918. gadā, kara laikā, kad daudzi latvieši ir izklīduši bēgļu gaitās, avīzē starp daudzām drūmām, sadzīviskām un pelēkām slejām parādās naiva un sirsnīga sadaļa "Par bērnu audzināšanu. No vecā krusttēva", kurā smalki aprakstīti mazuļu attīstības posmi un "smalkjūtīgā dvēseles darbība" jeb psiholoģija. Laikā, kad skolu trūkums, dzīves grūtības un bēgļu apstākļi svešumā bija padarījuši bērnu audzināšanu teju neiespējamu, "krusttēvs" no avīzes (aiz kura slēpjas kāda pedagoga pirms kara sarakstītie ieteikumi) aicina sabiedrību visupirms domāt nevis par jaunu ēku celšanu, bet gan jaunās paaudzes garīgās un fiziskās veselības attīstīšanu. Viņš uzskata, ka ikviena bērna dvēselē "mīt cilvēces ideāla iedīgļi" un audzināšanas māksla no tiem var veidot nākotnes pamatu. Audzināšanu viņš dēvē tieši par "mākslu", nevis amatu, uzsverot, ka to "neviens mirstīgais vēl nav pilnīgi piesavinājies un nekad arī nepiesavināsies".

Pirmais krusttēva salīdzinājums, kas notvēra manu uzmanību, bija alegorija ar koku un dārznieka darbu: bērnam vajag daudz gaisa un gaismas, mazliet lietus un retu reizi zibeni. Kā kociņam sākumā aplauž sausos zarus, tā bērnam arī netikumus apcirpt vajagot pēc iespējas agri, īsi un stingri, bet bez gariem sprediķiem, kas bērnu sarūgtina un rosina viņā spītu. Līdzīgi kā dārznieka darbā, arī bērnu audzināšanā jāspēj apvienot dabas un kultūras prasības – "dabu pārgrozīt nevar", bet tikai pilnveidot un attīstīt. Krusttēvs uzskata: lai vispusīgi attīstītu savu potenciālu, bērnam ir jāmācās gan telpās, gan laukā, gan laukos, gan pilsētā.

Viņš aicina neierobežot mazuļa dabisko kustīgumu un liek lielu uzsvaru uz brīvību (svabadību), kas ir būtisks priekšnosacījums, lai līdzsvarā varētu attīstīties miesas un gara spēki. Bērnam jāļauj skraidīt un pētīt apkārtējo vidi, kā arī reizēm pakrist vai sasities, par ko viņš ir sirsnīgi jāpažēlo, taču jāliek pašam uzņemties sava vaina ("peļama neprātība" ir uzgrūst vainu priekšmetam). "Bērna locekļi grib neapnīkoši kustēties. (..) Kad kustās, tad attīstās muskuļi un garšo arī māmiņas pasniegtā sviestmaize un labs miegs. Visiem jauniem cilvēkiem dabā, ka viņi mierīgi nestāv, viņos mājo jautrība un mundrums," šis apgalvojums jau stipri sašķobīja manu spekulatīvo priekšstatu par seno laiku dzelžaino disciplīnu. Krusttēvs mudina pēc katras rāšanās arī ātri izlīgt, jo "bērna laime ir iekš tā, ka vecāki ir ar viņu mierā" un stingrībai vienmēr jāiet rokrokā ar mīlestības apliecinājumu.

Līdzīgi kā visi mūsdienu vadošie psihologi, krusttēvs brīdina, ka visvairāk bērni mācās no mūsu pašu piemēra – pacietību un citas labas īpašības varam viņiem iemācīt tikai tad, ja paši tās esam sevī izkopuši. Viņš aicina vecākus – lielākoties māti, bet arī tēvu – būt atsaucīgiem, neignorēt bērnu jautājumus, taču arī neatdarināt viņu bērnišķīgo valodu un neslavēt par katru nieku. Ja vecāki pirmos sešus gadus bērnam atbild ieinteresēti un sniedz paskaidrojošas atbildes, tas esot garantēts pamats turpmākai patstāvīgai mācību vielas apgūšanai skolā, un vecāku pūles "simtkārši" atmaksāšoties.

Kāds ir šo padomu mērķis? "Izaudzināt cilvēku ar stipriem un veseliem miesas orgāniem, apbalvotu ar cēlu tikumību un izpušķotu jo bagātām, mūsu kultūras vajadzībām piemērotām garaspējām (..) Laiki grozās, parādības mainās, bet lielais augstais mērķis paliek tas pats."

Es šobrīd pārlasu arī mūsdienu amerikāņu smadzeņu pētnieka un molekulārā biologa Džona Medinas (John Medina) sarakstīto grāmatu "Brain Rules for Baby: How to Raise a Smart and Happy Child from Zero to Five" (2010), kuras nosaukumā ietverts visu laiku centrālais jautājums, kas savulaik nodarbināja arī vecā krusttēva prātu: kā izaudzināt gudru un laimīgu bērnu?

Medina šajā grāmatā paralēli nervu darbības un gēnu regulējošās funkcijas skaidrojumiem cenšas vienkārši atbildēt uz amerikāņu vecāku jautājumiem: "Vai es varu attīstīt sava bērna prātu no pirmajām dienām?" – "Kā panākt, lai mans bērns pieaugot tiktu uzņemts Harvardā?" – "Vai [ar audzināšanu] var nodrošināt to, ka mans bērns izaugs laimīgs?" un tml. Autors izskaidro cilvēku dabas evolucionāros priekšnoteikumus, kādēļ cilvēks ticis pie tik lielām smadzenēm, pateicoties kurām var valdīt pār planētu, bet kuru dēļ bērni dzimst tik negatavi dzīvei, ka vecākiem viņiem jāmāca pilnīgi viss: pat barības vielu uzņemšana un izvadīšana, nerunājot nemaz par pārvietošanos un socializēšanos. Viņš izmanto to pašu koka un dārznieka vai stāda un augsnes analoģiju, lai paskaidrotu, ka 50% bērna laimes un gudrības potenciāla ir gēnos, bet 50% audzināšanā. Medina nebeidz uzsvērt, ka mēs esam sociāli dzīvnieki un ka mūsu mazuļi piedzimst ar intenci komunicēt un veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, no kuriem gūt palīdzību un mācīties prasmes dzīvei. Mēs esam viens no retajiem dzīvnieku bariem, kurš spēj izdzīvot, tikai pateicoties sadarbībai gan ēdiena gādāšanā, gan bērnu pieskatīšanā. Jaundzimušā lielo smadzeņu dēļ cilvēku mātītēm ir smagas dzemdības, kurās tās var iet bojā vai pēc kurām vajadzīgs atkopšanās posms, tādēļ bērnu audzināšanā no pirmajām dienām iesaistās citi bara locekļi: "Ja jums kā vecākam šķiet, ka netiekat galā viens, tas ir tāpēc, ka dabā nav paredzēts šo darbu darīt vienam".

Lai sasniegtu vienkāršā lasītāja apziņu, Medina ne tikai poētiski apraksta nervu un smadzeņu augšanas procesus, kas mātes dzemdē pirmajās nedēļās attīstās ar ātrumu 8000 šūnu sekundē, bet arī atsevišķi izdala pašus pamatprincipus jeb "smadzeņu likumus", kas jāievēro, ja vēlamies nodrošināt labākos apstākļus jaunā cilvēka attīstībai, un tie ir: mātes fiziskās un garīgās veselības kvalitāte un laimīgums, empātisku attiecību veidošana, bērna drošības sajūta, kas ir pamatā brīvai rīcībai, draudzības saišu veidošana, savu emociju nosaukšana, stingra disciplīna, kas nāk no siltas sirds un laiks, ko pavadām "skatoties sejā, nevis ekrānā". Būtībā viņa tekstā tiek zinātniski pamatotas audzināšanas pamatvērtības, kas uzskaitītas arī 1918. gada "Dzimtenes Ziņās", tikai neirozinātnieks smadzenes sauc par "pasaules smalkāko domāšanas mašīnu", kamēr vecais krusttēvs smadzeņu darbību skaidro pēc analoģijas ar telefona centrāli, kurā kā pa drātīm saplūst maņu signāli par apkārtējo vidi. Turklāt krusttēvs bez nervu "dabiskajām" darbībām izvirza vēl arī "garīgo" darbību, caur kuru rodas "nojauta". "Nojauta ir pašapziņa, ka manā garā, manī mīt spēja domāt, prātot, pārlikt, ievērot utt., to vienkārši apzīmējam ar nosaukumu "dvēsele"." Audzinātājiem, kas darbojas ar bērnu, krusttēvs piedēvē atbildīgo dvēseles skolotāju lomu. "Katrs ārīgs atgadījums rada iekšēju nojautu. Caur ārīgiem atgadījumiem bērns, kā arī liels cilvēks rada iekšīgi savā dvēselē ārīgās pasaules tēlus. (..) Bērns redz personu, tās seju, mīlīgās acis, dzird laipno vārdu, mana mīksto roku, kas pasniedz barību, redz drēbes apģērbam, viņa dvēselē ronas vesela ievērojumu grupa: māmiņas tēls." Dvēsele esot šādu tēlu vai gleznu "telpa", un audzinātāju uzdevums ir palīdzēt bērnam rūpēties par tās saturu un gūt ieskatu par katru priekšmetu.

Neraugoties uz novecojušās valodas reizēm komisko skanējumu un dažādiem pārprastiem un neizpētītiem prāta darbības mehānismiem, vecā krusttēva brīnišķīgi poētiskais aicinājums veicina vispusīgi izglītotas, neatkarīgas, harmoniskas un līdzcietīgas personības veidošanos, savukārt dvēseles definīcija ("nojauta, ka manī ir spēja domāt"), manuprāt, ir viens no trāpīgākajiem apziņas raksturojumiem, ko nācies dzirdēt. "Dzimtenes ziņas" sleja man radīja pārsteidzoši reālistisku atskārsmi par ļoti augstiem ētiskiem ideāliem un humānistiskajām vērtībām, kuras bija svarīgas pagājušā gadsimta sākuma latviešu sabiedrībai arī sadzīviskajā ikdienā, nevis tikai kultūrā. Un kāpēc gan es biju iedomājusies citādāk vai, precīzāk, daudz nedomājot, pieļāvusi daudz zemākus audzināšanas standartus pagātnē, kurā dzīvoja Rainis, Brigadere, Skalbe? Mana vecvecmamma, kura, visticamāk, bija šīs avīzes mērķauditorija, taču lasīja saviem bērniem priekšā arī "Kaķīša dzirnavas" ar visiem tās "smalkjūtīgajiem" iekšējās pasaules līkločiem.

Es, protams, nezinu, kas ir šis "vecais krusttēvs", kā arī pieļauju, ka viņa pamācības ietekmēja tā laika populārās psiholoģijas teorijas, katrā ziņā tās daudzviet sasaucas ar tās pašas paaudzes pārstāves Marijas Montesori un arī Emijas Pikleres atziņām par bērnu vajadzībām. Taču krusttēva teorijai ir kāda arī lokāli specifiska īpatnība, kas viņa ieteikumus pietuvina animismam un īpaši izceļ mātes kā audzinātājas un sargātās lomu. Gandrīz katru rakstu viņš iesāk un bieži vien arī pa vidu papildina ar ilustrējošu tautasdziesmu ("Es iesāku mazs puisīt's/Tumšā naktī ceļu iet", "Saulīt silta, māmiņ' jauka/Abas vienu labumiņu'", "Lēni, lēni bērziņš auga/Lēni lapas darināja" u.c.), kas ideālistiskajam vēstījumam piešķir it kā pragmatisku dabā, dzīvē, vēsturē atrodamu formu. Tautasdziesmas viņa tekstā kalpo kā atsauces uz lasītājiem zināmo un pašsaprotamo, un arī pārējais teorētiskais izvērsums drīzāk pilda zināmā atkārtošanas un analizēšanas, nevis informatīvu funkciju.

Cik man ir nācies arī mūsdienās saskarties ar bērnkopības un audzināšanas jeb vecāku pašpalīdzības grāmatām, tās visbiežāk nenāk klajā ar radikāliem jaunumiem, bet gan mudina ieraudzīt atbildes pazīstamajā un vēlamajā. Tas gan neizslēdz dažādu un savstarpēji pretrunīgu metožu līdzpastāvēšanu un atsaukšanos uz apšaubāmiem avotiem (it sevišķi attiecībā uz jautājumiem, kas skar bērna miega "treniņu" vai ēdināšanu): mēs izvēlamies ieklausīties tajā, kas apstiprina jau mūsu esošos pieņēmumus. Galu galā, jau Aristotelis uzskatīja, ka lasīšanas procesam piemīt dziedinošas īpašības pašam par sevi, neatkarīgi no satura un sniegtajām atbildēm.

Padomu literatūra nemāca un nemaina sabiedrību, vērtību audzināšana un maiņa vai nemainīgums sakņojas daudz dziļāk sabiedrības kultūrā. Kā nesen Kalifornijas Universitātes profesors Jurijs Slezkins rakstīja "New York Times" par audzināšanu boļševiku stilā: "Revolūcijas neapēd savus bērnus; revolūcijas kā visi citi tūkstošgades eksperimenti pašas tiek apēstas, un tās apēd revolucionāru bērni. Boļševiki, kas nebaidījās no pagātnes un ļāva savus bērnus uzaudzināt dievticīgajām zemnieku auklītēm, sevišķi lietpratīgi paši radīja savu kapu racējus." Viņš uzskata, ka boļševismam (un marksismam kopumā) bija plakana izpratne par cilvēka dabu, viņi pieņēma, ka īpašumtiesību revolūcija ir vienīgais priekšnosacījums revolūcijai cilvēku sirdī un proletariāta diktatūra iznīcinās visu, kas stājas ceļā komunismam gan valsts, gan ģimenes mērogā. Boļševiki neuztraucās par ģimenes paražām un nepietiekami kontrolēja to, kas notiek cilvēku mājās, un nesaistīja politisko ekonomiku un socioloģiju ar individuāliem ģimenes rituāliem. Neviens precīzi nezināja, kādam jābūt komunistu ģimenes modelim, tāpat kā neviens nekad nespēja izkontrolēt, vai bērni mājās vairāk lasa Marksu un Engelsu vai tomēr Gēti, Tolstoju un Heini.

Tomēr vecāku pašpalīdzības žanrā es vecā krusttēva padomus "Dzimtenes Ziņās" uzskatu par daudzējādā ziņā labu paraugu: galvenokārt tāpēc, ka viņš runā par ideāliem un audzināšanas mākslas izkopšanu, neuzliekot vecākiem visu vainas svaru par savu neizdošanos. Un pēc to izlasīšanas manī ir noformulējusies atbilde, ar kuru vienu dienu varbūt varēšu paspīdēt kādā no starptautiskajiem māmiņu forumiem, kad runa būs par attapīgajiem franču vai iejūtīgajiem taju audzināšanas principiem. Es nākšu klajā ar latviešu padomu literatūrā argumentētu tautas dzīvesziņu, par kuras ierādīšanu esmu ļoti pateicīga savai mammai:

"Mana mīļa māmuliņa.

Mani mīļi audzināja:

Pati māte dubļus brida,

Mani nesa rociņā."



Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2