Blogs
06.08.2018

Par laiku. No dienasgrāmatām

Komentē
0

Pirms dažām dienām tika ziņots, ka mūžībā aizgājusi pasaulē vecākā persona – 117 gadus vecā japāniete Mijako Čio. 1901. gadā dzimusī dāma bija pārņēmusi pasaulē vecākā cilvēka statusu pēc tam, kad 2015. gada aprīlī arī 117 gadu vecumā bija nomirusi par viņu tikai vienu mēnesi jaunākā Miaso Okava. Pasaules vecākā iedzīvotāja statusu rūpīgi uzmana Ginesa rekordu grāmatas veidotāji, un pagaidām jauna vecākā iedzīvotāja vēl nav nosaukta. Šobrīd vecākais Japānā dzīvojošais vīrietis esot Masazo Nonaka, kuram ir 113 gadu. Pasaules vecākajiem iedzīvotājiem veltītajās ziņas tika arī atgādināts, ka Japāna jau labu laiku tiek uzskatīta par "īpaši novecojušu" valsti, jo dzimstības līmenis ir ārkārtīgi zems, bet dzīves ilgums – ievērojams. Šā gada februārī tur bijis 69 000 iedzīvotāju, kuru vecums jau sniedzies pāri 100 gadiem, un 60 000 no tiem bijušas sievietes. Augstākais simtgadnieku skaits esot Okinavā, kur gadsimta vecumu esot sasnieguši 50 iedzīvotāji no 100 000. Iedzīvotājiem kļūstot arvien vecākiem, tiek prognozēts, ka jau ap 2020. gadu pasaulē būšot vismaz 13 "supernovecojušas valstis". Pēc Starptautiskā valūtas fonda aplēsēm, laika posmā no 2015. līdz 2055. gadam daudzās rietumvalstīs darbspējīgo iedzīvotāju skaits varētu samazināties par vairāk nekā 20 procentiem un līdz ar to samazināšoties arī šo valstu iekšzemes kopprodukta apjoms.

Par to, ka laika ritējums tomēr var būt relatīvs, pagājušajā nedēļā atgādināja laba ziņa no Jēkabpils. Pilsētas bibliotēkai pa pastu piesūtīta grāmata, kas paņemta lasīšanai pirms 55 gadiem, – tā bijusi 1951. gadā izdota "Mazā svešvārdu vārdnīca". Sūtījums pienācis no Ogres, un tam bijusi pievienota zīmīte: "Atvainojos, ka savlaicīgi nenodevu grāmatu!"

###

Pavērojot jau sākušās priekšvēlēšanu aktivitātes, atcerējos reiz dzirdētu anekdotisku gadījumu, kas varētu būt līdz mums nonācis no amatnieku brālību, meistaru un zeļļu laikiem. Cunftes galdniekmeistars, aplūkodams sava mācekļa darbu, smalkiem kokgriezumiem rotātu krēslu, bija apgāzis to kājām gaisā un pievērsis uzmanību tai kājiņu daļai, kas visu atlikušo mūžu strīķēsies gar grīdu. Arī tur koks bijis gludi nopulēts un glīti nolakots. "Tu pārāk centies," skolotājs esot māceklim teicis. "Un tāpēc par meistaru nekad nekļūsi." Cerams, ka māceklis šai pašā brīdī tapa apskaidrots.

###

Savās ikdienas gaitās Rīgā mēdzu iet garām dažādiem pieminekļiem. Visbiežāk iznāk sastapties ar objektu, kas uzstādīts reiz Brīvības (Ļeņina) un Elizabetes (Kirova) ielas krustojumā bijušā Ļeņina pieminekļa vietā. Videoprojekcijās dienu un nakti mirdzošā Latvijas simtgades arka esot jau iemantojusi tautas nosaukumu, to dēvējot par "Ļeņina biksēm". Turpat netālu Esplanādes stūrī uz oriģinālā granīta postamenta domīga stāv jaunāko laiku alumīnijā atlietā maršala Mihaela Andreasa Barklaja de Tolli (1761–1818) figūra. Viņam aiz muguras ieslīpi uz Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju lūkojas spīdīgā un nerūsējošā metālā izslīpēts pulkvedis Oskars Kalpaks (1882–1919). Parka otrā pusē, tuvāk Mākslas akadēmijai, uz mūžīgiem laikiem ir apsēdies granīta Rainis (jūs taču zinājāt, ka, no Kalpaka bulvāra puses raugoties, izskatās, ka Rainim kājās ir gumijas zābaki, vai ne?). Turpat Rainim aiz muguras ir aleja, gar kuras malu padomju laikos bija izlikti "komunāru" krūšutēli, citstarp, arī piemineklis latviešu čekistam Jēkabam Petersam. Līdz kanālmalas apstādījumos iepretī Ārlietu ministrijai uzstādītajam neveiklajam Kārļa Ulmaņa tēlam es parasti tieku vien tad, kad dodos uz kādu izrādi Nacionālajā teātrī. Daudz biežāk iznāk nostaigāt garām Pārslas Zaļkalnes skulptūrālajai grupai "Miera deja" (1970), 1991. gada janvārī nošauto piemiņas akmeņiem un kanāla tiltiņa galā apsēdušajam Rūdolfam Blaumanim.

Par pieminekļiem, piemiņas vietām un plāksnēm aizdomājos pirms dažām dienām, kopā ar angļu vēsturnieku Filipu Rufu (latviski izdota viņa grāmata par latviešu anarhistiem "Pa stāvu liesmu debesīs") apstaigājot ar 1905. gada revolūciju saistītas vietas Rīgā. Rufs atminējās, ka pie Dzirnavu ielas 5. nama vēl pavisam nesen esot bijusi piemiņas plāksne Ferdinandam Grīniņam (1884–1906) – latviešu revolucionārajam kaujiniekam, kuru pēc notiesāšanas uz 15 gadiem it kā bēgšanas laikā nošāvuši netālu no Kokneses. Tagad plāksnes vietā apmetumā palikušas vien pāris skrūves, tomēr atmiņu par liepājnieka Grīniņa piemiņu vēl glabā viņa vārdā nosaukta iela Liepājā – to jāmeklē starp Drāšu un Dzelzceļnieku ielām.

###

Japāņu eksperimentālā roka grupa "Boris" savā instagrama kontā nesen bija publicējusi angļu dziedātāja Deivida Silviana portretu un viņa grupas "Japan" 1981. gada albuma "Tin Drum" ("Skārda bungas") vāciņa attēlu. Fotogrāfijā Silvians redzams, ģērbies "Boris" albumam "Dear" (2017) veltītā kreklā, taču simpātijas, kā noprotams, ir abpusējas, jo "Boris" dalībnieki raksta, ka "Tin Drum" esot viņu mīļākais "Japan" albums un singls "Cantonese Boy" – viens no iecienītākajiem grupas gabaliem.

Atsauce uz skārda bungām (un laikam arī uz Gintera Grāsa romānu "Skārda bungas"?) ir arī mūsu pašu "Prāta vētras" jaunākajā albumā un tā tituldziesmā "Par to zēnu, kas sit skārda bungas" – tas, iespējams, ir viens no neveiklākajiem, piņķerīgākajiem, gramatiski neveiklākajam un grūtāk iegaumējamiem ierakstu nosaukumiem Latvijas popmūzikas vēsturē.

###

"Vai kāds jums ir teicis, ka jums jāuzraksta grāmata?" esejā "Nē, visticamāk, jūsos grāmatas nav" raksta literārā aģente un rakstniece Keita Makīna. "Varbūt ar jums atgadījies kaut kas ārkārtējs un jums būtu jāraksta memuāri. Vai arī jums ir īpaši dzīva iztēle un viņi jums saka, ka vajadzētu rakstīt romānu. Varbūt jums lieliski izdodas nodarbināt savus bērnus pirms aizmigšanas un viņi jums saka, ka jāsaraksta bērnu grāmata. Vai, iespējams, jūs zināt, kā visam jābūt, tāpēc jūs jau gara acīm redzat, kā pasaulē kārtību ieviesīs jūsu eseju krājums,

Ikvienā no mums ir pa grāmatai, vai ne?

Man ļoti žēl jums to atklāt, bet patiesībā katrā nebūt nav pa grāmatai."

Makīna šajā rakstā pieskaras kādai lielai patiesībai – pat ja mēs ikdienā nenodarbojamies ar rakstniecību, mēs pilnīgi noteikti zinām, "kā ir jāraksta", un pat ja mūsos nesēž pārliecība, ka mēs šo savu grāmatu reiz varētu uzrakstīt, mēs esam gatavi laiku pa laikam fantazēt, kā būtu, ja to paveiktu kāds cits. Grāmata, šajā gadījumā grāmata par mums, ir tāds kā mūsu eksistences pierādījumu paplašinājums, līdzīgs iestādītam kokam, piedzemdinātam dēlam vai nosistai čūskai. Šī grāmata nav nekas konkrēts, bet abstrakts un mūžībā atstāts pēdu nospiedums.

###

Divas dienas Islandē. Pretēji draugu dotajiem padomiem un laikapstākļu prognozēm arī šī diena bija pārsvarā saulaina, vulkāniskās ainavas uzmirdzēja spilgtas un kontrastainas. Mākoņu priekškari krita, laiku pa laikam atsedzot kalnu virsotnēs neizkusušos sniegus, un pāri akmeņainajām nogāzēm lidinājās spurslainas ēnas. Islandiešu ir maz, vēl mazāk nekā latviešu, tikai drusku mazāk par 350 000, un tas šo zemi padarot par retāk apdzīvoto Eiropā. Lielākajai daļai pārējo pasaules iedzīvotāju vēl arvien varētu būt noslēpums, kāpēc ļaudis šajos Marsam līdzīgajos tundras plašumos vispār nonākuši un izdomājuši apmesties, taču simti un tūkstoši visās pasaules malās spītē šādai iedomai, neatlaidīgi apvelk ūdens un vēja drošus apģērbus un dotas iepazīt Islandes skarbo realitāti. Tikmēr Latvijā jau esot sācies karstuma viļņa atnests pagurums. Tiesa jau tiesa, mēs vienkārši nespējam novērtēt to, kas mums ir dots un jau pieder, un kā apliecinājums tam pienāk trešā diena ar pelēki mākoņainām debesīm, vienmuļu lietu un +9 grādiem pēc Celsija.

###

Arī Džeikobs Malinovskis britu laikrakstā "The Guardian" publicētā rakstā raizējas par grāmatām. Viņš atceras, ka tulkotājs un arī Latvijā pazīstamais rakstnieks Tims Pārkss reiz aizrādījis – daudzu Eiropas valstīs tapušu romānu autori necenšas baudīt savas dzimtās valodas bagātību un burvību, bet izvēlas rakstīt sava veida "vieglajā valodā", kuru pēc iespējas ērti un nesāpīgi būtu pārcelt angļu mēlē. Pēc viņa domām, šādā literatūrā vairs nav nekādas nozīmes, vai tā rakstīta itāliešu vai Šveices vāciešu valodā, jo galvenais esot tās "konvertējamība", ar to saprotot vienkāršotu un nesāpīgu pārcelšanu angļu mēlē.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0