Blogs
27.11.2017

Par ko tu nobalsoji

Komentē
1

Politoloģiskais "Belkovska princips", kā zināms, saka – vienmēr notiek tas, kam jānotiek. Tā patiesums tiks apliecināts, kad Saeima pieņems Satversmes grozījumus par atklātām Valsts prezidenta vēlēšanām. Kā ziņo mediji, pašlaik šādam lēmumam gan varētu nebūt 2/3 Saeimas deputātu atbalsta, kas nepieciešams Satversmes grozīšanai. Redzēsim, kādā toņkārtā notiks debates Saeimas juridiskajā komisijā. Taču mana iekšējā balss saka – šādi grozījumi agri vai vēlu tiks pieņemti. Tie gluži vienkārši iekļaujas plašākā demokrātijas attīstības tendencē, kura noteikti nav skārusi tikai Latviju. Runa ir par pārstāvnieciskās demokrātijas reputācijas krīzi, kura ir skaidri pamanāma ļoti daudzveidīgās izpausmēs. Pārstāvim nevar uzticēties, viņu vajag turēt īsā pavadā, minimizējot diskrētas lēmumu pieņemšanas iespējas. Tādējādi klasiskais parlamentārisma ideāltips pakāpeniski aiziet nebūtībā. Par to var priecāties, par to var arī dziļi noskumt – tas ir atkarīgs no paša vērtībām. Es, piemēram, drīzāk to nožēloju – kaut vai tādēļ, ka Eiropas modernās demokrātijas ziedu laiki ir bijuši saistīti tieši ar parlamentārismu. Taču vienlaikus daži procesi ir neizbēgami, arī aizklāto balsojumu atcelšana. Cita starpā – par šo jautājumu jau ir savākti vairāk nekā 11 tūkstošu parakstu portālā "manabalss.lv", un šīs tēmas politiskie proponenti dzīs vilni arī priekšvēlēšanu apstākļos – skaļi piebalsojot dažādiem "nevalstiskajiem", protams.

Vairums politiski ietekmīgāko mediju, protams, būs atklātas prezidenta ievēlēšanas pusē. Tas ir tikai loģiski un pašsaprotami. Galu galā, atklātas vēlēšanas dod šiem pašiem medijiem ievērojamu ietekmi uz prezidenta ievēlēšanas procesu. Tie var nodarboties gan ar kandidātu cildināšanu, gan defamāciju – un deputātam var notrīcēt roka, kad viņam būs atklāti jābalso par mediju nemīlētu kandidātu vai pret kādu publikas mīluli. Tas nozīmē, ka spiediens padarīt prezidenta ievēlēšanu atklātu būs gana liels, un, ņemot vērā, ka parlamentārieši bieži cieš no leģitimitātes trūkuma un nespēj paskaidrot sabiedrībai nepopulāras pozīcijas, viņi agri vai vēlu šādus grozījumus pieņems. Tieši kad un ar kādām balsīm, jau ir sekundārs jautājums.

Vienlaikus, ja vēlamies būt bezkaislīgi un analītiski, ir vērts kritiski padomāt, vai tiešām atteikšanos no aizklātajiem balsojumiem ir vērts uzskatīt par tādu demokrātijas triumfu, par kādu to izstāda šīs idejas aizstāvji. Vispirms, galvenais arguments šeit ir sava veida pedagoģiska kompensācija: pagātnē aizklātie balsojumi ir izmantoti tik bezatbildīgi (uzvārdi Vīgants, Judins, Maizītis to mums vienmēr atgādinās), ka, atņemot deputātiem šo instrumentu, viņus varētu vest pie kārtības. Tas ir apmēram tāpat kā likt bērniem turēt rokas virs segas. Turklāt aiz šīs iniciatīvas stāv arī elites daļas slēpta neapmierinātība ar pēdējo divu prezidentu ievēlēšanas procesu, kad šie prezidenti ar diezgan augstu varbūtību ir ievēlēti ar "Saskaņas" balsīm. Es uzdrošinos domāt, ka viens no atklātas ievēlēšanas galvenajiem politiskajiem uzdevumiem ir neitralizēt "Saskaņas" ietekmi uz prezidenta ievēlēšanu. Atklātu vēlēšanu gadījumā neviens no "latvisko" partiju deputātiem vienkārši neuzdrošināsies balsot kopā ar "Saskaņu", kā tas notika pēdējās prezidenta vēlēšanās. Arī kandidātam, kuru balstīs "Saskaņa", nebūs izredžu tikt ievēlētam, šādi palielinot valdošās koalīcijas izredzes. Tā tad arī notiekošā jēga. Es pilnīgi pieņemu, ka šāds politisks solis ir leģitīms. Vienlaikus gribētos cerēt, ka koalīcijas politiķi ir padomājuši arī par to, kā šāda norma varētu nākotnes punktā x ietekmēt arī viņus pašus. Citādi mums dažādas procedūras bieži tiek mainītas, lai šādi risinātu īstermiņa uzdevumus, – un jau pēc dažiem gadiem tiem pašiem lēmumu pieņēmējiem ir jābrīnās, kā viņi ir varējuši būt tik tuvredzīgi. Tas, ka šodien atklāta balsošana prezidenta vēlēšanās dažiem šķiet politiski izdevīga cīņā pret "Saskaņu", nenozīmē, ka tas tā būs vienmēr. Atcerēsimies, ka atjaunotās Latvijas populārākā un ietekmīgākā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tika nonākusi šajā amatā, tieši pateicoties aizklātām vēlēšanām (un tolaik pastāvošajai iespējai Saeimai balsot par jauniem kandidātiem uzreiz pēc pirmās vēlēšanu kārtas, kura šodien vairs nepastāv). Tas pavisam droši varētu nebūt pietiekams arguments, lai paliktu pie aizklātas Valsts prezidenta ievēlēšanas. Taču gudri nerīkosies arī tie, kas pilnībā ignorēs un noliegs aizklātu vēlēšanu praktiskās priekšrocības.

Aizklātie balsojumi var pamatoti nepatikt. Taču, ja normatīvus argumentus tiešām uztveram nopietni, ne tikai kā ieroci īstermiņa politiskajā cīņā, būtu jāizvairās no vienpusības un tendenciozitātes. Pateicoties dažiem viedokļu līderiem, sabiedriskajā domā ir nostiprinājusies pārliecība, ka aizklātie balsojumi ir kaut kāds ļaunums per se, kaut kāda oligarhāta slepena sazvērestība pret tautu. Un tās, lūk, ir pilnīgas blēņas. Nerunāsim nemaz par to, ka aizklātie balsojumi reizēm ļauj politiķiem pieņemt sabiedrības ilgtermiņa interesēm atbilstošus lēmumus, nebaidoties no tūlītējām sabiedriskās domas sankcijām. Valsts prezidenta gadījums ir īpašs. Reizēm mēs iedomājamies, ka atklāts balsojums varētu pakļaut balsotājus kādām sankcijām no ievēlētā prezidenta puses – sak, viņš izrēķināsies ar tiem, kas ir balsojuši pret viņu. Es nedomāju, ka tiesiskā valstī šāds iebildums būtu ņemams nopietni. Tomēr fakts, ka prezidents šodien nezina konkrētu cilvēku balsojumus, ir svarīgs cita iemesla dēļ. Proti, viņam hipotētiski ir jārēķinās, ka par viņu varētu būt balsojuši visi, tādēļ viņam jāņem vērā visu partiju un deputātu intereses – nevis tikai par sevi balsojušo. Caur to šis postenis saucas Valsts prezidents. Atklātas vēlēšanas, valdības frakcijām konsolidēti balsojot par un opozīcijas – pret, turpretī var radīt kaut ko līdzīgu "koalīcijas prezidentam", kurš būtu ievērojami politiskāka figūra, nevis neitrāls arbitrs un valsts galva. Īsi sakot, Satversmes grozīšana reizēm ir ļoti vajadzīga, jo pamatlikums ir dinamisks dokuments, kurš attīstās laika gaitā. Tomēr ir daudz labu argumentu, lai Satversmes grozīšanā izvairītos no populisma – tā paša, kuru tik ļoti cenšamies izskaust citās dzīves jomās.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!