Viens no spēcīgākajiem un aplamākajiem ikdienā sastopamajiem dzinējspēkiem droši vien ir priekšstats, ka visu laiku un tūliņ, tūliņ kaut kam ir jānotiek. Gan pienāks arī tava kārta rindā pie lielveikala kases, pieturā apstāsies satiksmes autobuss, vienām ziņām sekos nākamās, elektroniskajā pastkastē iekritīs atbilde, darbam pienāks pabeigšanas vai nodošanas termiņš, bet kādā lidostā tiks izziņota iekāpšana uz nākamo reisu, kas tevi aizvedīs… Kaut kam ir jānotiek ne vien pēc brīža, kad šis brīdis būs pagājis, un pienāks īstais laiks, bet arī tagad, šepat, uz līdzenas vietas, nekavējoties, uz karstām pēdām, uz sitiena. Visu laiku kaut kam ir jānotiek, jo pretējā gadījumā – kā tad tā, bez jebkādiem vērā ņemamiem un pamanāmiem notikumiem? Šķiet, par šī priekšstata mānīgumu reiz kaut kur rakstīja vai intervijā stāstīja arī kanādiešu rakstnieks un mākslinieks Duglass Koplends. Ja nekas jauns jau nākamajā acumirklī nenotiek, nospiediet komandu "Refresh"!
Pagājušās nedēļas nogalē laukos pļāvu zāli un gluži pretēji – priecājos, ka nekas īpašs tajā pašā laikā man visapkārt, ar mani un arī manī iekšā nenotiek. Nē, nu, protams, nevar sacīt, ka nebūtu noticis pilnīgi nekas. Pļavā sastapu vairākus dažāda vecuma krupjus, ķirzakas un pat vienu glodeni, apturēju zāles pļāvēju un ļāvu viņiem netraucēti doties savās gaitās. Virs galvas debesīs paralēlas svītras aiz sevis atstāja pāris lidmašīnu, bet tajās kaut kur ceļoja kāds cits – ne es. Vējš bija iegriezies no ziemeļiem un laiku pa laikam sparīgi locīja bērzu galotnes. Varbūt turpat līdzās norisinājās vēl kaut kas, kam nepievērsu uzmanību, jo tam ar mani bija tieši tikpat mazs sakars kā visam iepriekš uzskaitītajam.
Atskārst, ka laiku ir iespējams pavadīt, to nemitīgi neuztverot kā kaut ko tieši ar tevi nepārtraukti notiekošu, ir gandrīz tikpat grūti kā pretoties kārdinājumam ieskatīties pulkstenī, kad esi nolēmis noteiktā mīkstumā vai cietumā uzvārīt olu. Tomēr reizēm tas izdodas, un tādi brīži dāvā savādu gandarījumu, jo tu aptver it kā pašsaprotamo – pasaule nebūt negriežas ap tevi, tu neesi tās centrs, lai arī cik ļoti ikdienā gribētos tā domāt. Kamēr kaut kas neatgadās, protams.
###
Izlasīju, ka "mirušo salā" – Sanmišela kapsētā Venēcijā – nu jau esot vairāk nekā 85 000 gulošo, kas ievērojami pārsniedzot Venēcijas dzīvo iedzīvotāju skaitu: tas no 175 000 1951. gadā tagad sarucis līdz 56 000. Nesen notikusi izsole, kurā bijusi iespēja tikt pie mūža mājas Senmišelā – tikušas izsolītas četras neliela izmēra un restaurējamas kapavietas, katras sākumcena bijusi ap 300 000 eiro. Apzinoties, ka par šo naudu uz 99 gadiem (ar pakaļpalicējiem dotu iespēju termiņu pagarināt) var iedzīvoties, ja tā drīkst sacīt, tādos kaimiņos kā Igors Stravinskis, Josifs Brodskis un citi, tā varbūt nemaz nav tik astronomiska summa.
###
Nepilnu nedēļu pēc ziņām par amerikāņu "jaunās žurnālistikas" celmlauža un rakstnieka Toma Vulfa nāvi, tika ziņots par vēl divu, atvainojos par pompozitāti, laikmetu beigām. 85 gadu vecumā mūžībā bija aizgājis "viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta rakstniekiem" Filips Rots, un gandrīz tajā pašā laikā nebūtība sāka aprīt arī 1969. gadā Endija Vorhola dibināto žurnālu "Interview". Diemžēl latviešu lasītājiem Toma Vulfa un Filipa Rota rakstītais pazīstams vien fragmentāri – 2003. gadā iznāca Vulfa "Godkāres malduguns" ("The Bonfire of the Vanities"), no Rota tulkots un 2007. gadā izdots ir vienīgi jau viņa vēlīno gadu darbs "Ikviens". Taču žurnāla "Interview" ietekme uz mūsu kultūrtelpu, lai arī pastarpināta, tomēr varbūt ir krietni vien lielāka, jo tieši Vorhola žurnāls sākotnēji izpelnījās ievērību ar šķietami nerediģētu, tikai atšifrētu sarunu jeb interviju publikācijām.
###
Viena no retajām grāmatām, kuru atceros kopš laikiem, kad tā man bērnībā tika lasīta priekšā, ir vācu rakstnieka Hansa Falladas (1893–1947) "Bezkaunīgais āpsis Fridolīns" (1944, latviski 1979. gadā). Atmiņas nav sižetiskas, drīzāk fizioloģiskas. Tie ir spilgti aprakstītu maņu piedzīvojumu nosēdumi – āpšu ēstās kukurūzas saldā sula, smaka, ko aiz sevis atstājusi āpša alu okupējusi lapsa, vai bailes, ko izraisa tev pa pēdām palaistu medību suņu rejas.
###
Dažādu balsu dzirdēšana savā galvā neesot nekas neparasts. Rau, 1894. gadā filozofs Henrijs Sidžviks (1838–1900) no Kembridžas Universitātes esot veicis 17 000 Lielbritānijas iedzīvotāju aptauju un noskaidrojis, ka aptuveni 10 procenti no viņiem ir redzējuši, dzirdējuši vai citādi sajutuši kaut ko, "kā cēlonis, cik nu iespējams izdibināt, nav bijis kādā ārēja fiziska ierosa". Daudz jaunāki pētījumi šo novērojumu esot apstiprinājuši, un 1983. gadā divi psihologi – Tomass Pozijs un Mērija Loša – pat esot atklājuši, ka 71 procents aptaujāto dzirdējuši kādas balsis, par kurām labi zinājuši, ka tās neskan realitātē. Starp tiem, kas nesenā pagātnē pazaudējuši kādu tuvinieku, šis skaitlis esot sasniedzis pat 80 procentus.
###
Tagad, pasaulē ar gandrīz 8 miljardiem iedzīvotāju, to iztēloties pagrūti, taču, iespējams, reiz ir bijuši laiki, kad vienai konkrētai un erudītai personai ir bijis pa spēkam pārvaldīt visas tobrīd civilizācijai pieejamās zināšanas. Un ne tikai pārvaldīt, bet arī savas dzīves laikā tās tiražēt, citu pakaļ citai laižot klajā visām šīm zinātņu jomām veltītas grāmatas, traktātus vai vismaz pamfletus. To, ko šāds gudrinieks nespēja izdibināt no jau izdotām grāmatām vai rakstiem, viņš (jo parasti tas bija viņš, nevis viņa) metās noskaidrot eksperimentālā ceļā: sers Tomass Brauns (1605–1682) šādi izdibināja, ka krupis vai čūska no vistas olas nespēj izperēt bazilisku, savukārt cits zinīgs anglis – Frānsiss Bēkons (1561–1626) –, eksperimentējot ar sniegā atdzesētām vistām, sevi iedzina pat plaušu karsonī un kapā. Ar tādiem mācītiem vīriem kā Olivers Goldsmits (1728–1774), kas bija gatavs izrakstīties par visu kaut ko, sākot ar ķīniešu filozofiju un beidzot ar anatomiju, ražības un centības ziņā nespēj sacensties pat Malkolms Gledvels. Žurnālists un rakstnieks Metjū Volters nesen publicētā esejā "Pēdējais vīrs, kurš zināja visu" sakās noskaidrojis, kurš tad nu ir bijis pats pēdējais šāds viszinis. Pēc viņa domām, tas bijis anglikāņu mācītājs, rakstnieks un pētnieks Sebains Beirins Gulds (Sabine Baring-Gould, 1834–1924). Viņš interesējies par filoloģiju, antropoloģiju, folkloru, himnoloģiju, ģeoloģiju, topogrāfiju, glezniecību, optiku, metalurģiju, tuvāku un tālāku laiku vēsturi, mūziku un tās teoriju, Bībeles arheoloģiju, brīnumiem, sāls ieguvi, teātri, svēto dzīvēm, un vēl daudzām citām jomām, un tām visām viņš paguvis veltīt pa kādai grāmatai vai rakstam. Turklāt viņš sarakstījis dučiem romānu, simtiem stāstu, eseju un pantu, nemaz nerunājot par tūkstošiem lappušu biezām dienasgrāmatām, pat diviem memuāriem un neaptverami plašu korespondenci. Nudien, notikumiem bagāts mūžs.
2