Par Poļinas Žerebcovas grāmatu "Smalkais sudraba pavediens", no krievu valodas tulkojusi Ineta Strazdiņa, apgāds "Jumava", 2017
Izlasot vāka tekstā, ka krievu rakstnieces Poļinas Žerebcovas stāstu krājums "Smalkais sudraba pavediens" vēsta par vienu no mums "tuvajiem" bruņotajiem konfliktiem pēdējo gadu desmitu laikā – karu Čečenijā –, vispirms šķiet paradoksāli, ka interneta vietnēs šī tiek apzīmēta kā bērnu grāmata (kaut gan tam nevajadzētu pārsteigt vismaz tās paaudzes, kas uzaugušas, lasot, piemēram, "Annas Frankas dienasgrāmatu"). Lai arī šajā, tāpat kā daudzos citos gadījumos, ir jāpārdomā nošķīrums starp "grāmatu bērniem" un "grāmatu par bērniem", tomēr aina nav gluži viennozīmīga, jo "stāsts par karu bērniem" nebūt nav tikai nelaikmetīgs oksimorons. Tiesa, šķiet, ka pašreizējo četrdesmitgadnieku un vecākas paaudzes, kuras jau kopš bērnības tika piebarotas ar stāstiņiem par "Lielo Tēvijas karu", "mūsējo" varonību un "pretinieku" zvērībām un kurām nebija rupjāka lamuvārda kā "fašists", kļuvušas zināmā mērā imūnas pret bērniem adresēto kara stāstu žanru, labi apzinoties, ka šis ir viens no visvairāk ideoloģizētajiem propagandas instrumentiem, kādi pieejami literatūrā. Tomēr "Smalkais sudraba pavediens" – trīsdesmit trīs stāstos sakopotas autores atmiņas par Groznijā pavadīto bērnību – ir teksts ar bumbas sprādziena efektu, jo Čečenijas kara ainām trūkst tās maldīgu drošības ilūziju radošās laika distances, ar kādu nereti uztvērām savas bērnības obligāto kara mitoloģijas devu. Karš, kas risinās nevis kaut kad sen, pirms vairāk nekā pusgadsimta, bet tepat un tikko, liedz iespēju tekstu uzlūkot caur pasakas struktūras glābjošo distanci, tāpēc šos stāstus esam spiesti uztvert tieši tā, kā tie ir rakstīti: nesaudzīgi tuvu gadskaitļu – 1995., 1996., 2000. – ietvarā ierāmētus vēstījumus par bērna acīm skatītiem notikumiem, ko nevienam bērnam nekad, nekādos apstākļos nevajadzētu skatīt. Un arī pieaugušajam ne.
Grāmatas nosaukumā minētā smalkā sudraba pavediena tēls tekstā ir daudznozīmīgs – tas vienlaikus apzīmē mīnas detonatora vadiņu, kas caurvij Groznijas mīnētos namus un nogalina vēl ilgi pēc aktīvo kauju beigām, un to neizsakāmi trauslo pavedienu, kas nostiepts starp dzīvību un nāvi, miesu un dvēseli, šo pasauli un nākamo. Poļina Žerebcova savā grāmatā raksta par robežsituācijām, kad šis pavediens ir nospriegots līdz beidzamajai iespējai. Reizumis tas pārtrūkst, šad tad ne. Bet, ja to pārrauj, pasaule ap tevi sagrūst. Tāpēc ar pavedieniem jāapietas ļoti uzmanīgi.
Žerebcovas stāsti vēstīti īpatnējā stilistikā, kurā jaušama autores pieredze žurnālistikā un dokumentālajā prozā, – reizumis teksts ir pasauss, lietišķs, tik ļoti attīrīts no jebkādiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem, ka paviršāks lasītājs varētu to nodēvēt par autores neprasmi stāstīt. Tomēr, jo tālāk lasām, jo labāk apjaušams, ka šis izteiksmes veids izvēlēts ar nolūku, vienlaikus imitējot veidu, kādā – neizpušķojot un bieži vien ar asinis stindzinošu praktiskumu uzskaitot visbaisākos faktus – notikumus stāsta bērns, necenšoties traģisko dokumentalitāti aizēnot ne ar kādu vārdu savērpumu mežģīnēm. Kad nepilnus desmit gadus vecs meitēns vienā rindkopā vēsta par to, kā vērojis gliemezi tiesājam zāles stiebru, un jau nākamajā – par to, kā minūti pēc šīs pastorālās ainas uzlūkojis kūpošu, bumbas izrautu krāteri savas mājas vietā, ap kuru izmētātas pārogļojušās cilvēku ķermeņa daļas, tieši abu redzes gleznu kontrasts liek pār muguru notecēt ledus skudriņām, sākotnēji nespējot izprast, kas īsti ir baisāks – apziņa, ka autore, augot zem bumbu krusas pār Grozniju, tās ir redzējusi, vai literārā kontrasta paņēmiena izraisītais šoks. Uz avīžu ziņām mēs taču tā nereaģējam, vēl vairāk – bieži šķiet, ka kārtējo vēsti par pasaulē notikušu teroraktu uztveram progresējošā vienaldzībā. Pie visa taču var pierast. Taču pie bērna, kas vēro gliemezi un krāteri, laikam tomēr ne.
Katrs stāsts ir kā atmiņu uzplaiksnījums, kas izrauj no tumsas ainas – neiedomājami murgainas, aizkustinoši cilvēcīgas. Stāstā "Mēs esam teroristi" šķietamais vēstījums par sievieti šahīdi, kas savā krokodilādas rokassomiņā ienes publiskā pasākumā spridzekli, pāraug atvieglotā atklāsmē, ka faktiski tā ir bērnu rotaļa – bērnu, kuri "spēlē teroristos" tāpat kā mēs savukārt "kazakos un laupītājos". (Cik pamatota ir mūsu atvieglojuma nopūta par to, ka stāsts beidzas nevis ar asiņainu eksploziju, bet gan līksmu našķēšanos ar ievārījuma maizītēm?) Stāstā "Mazais eņģelis", par kuru autore saņēmusi Januša Korčaka balvu literatūrā, mazā Ļuba vienlīdz lietišķi stāsta par sapnī redzēto citplanētiešu kuģi un bumbu, kas iznīcinājusi visu viņas ģimeni, tā ka pāri palikušas tikai driskas no līgavas kleitas. Stāstā "Kad lidmašīnas guļ" visa nama iedzīvotāji – "krievi un čečeni, ebreji un armēņi, čigāni un kumiki" izbadējušos ļaužu sajūsmā vāra uz visiem vienu kopīgu vistu, un mazajai Ļenai tiek "brīnums" – pusīte kartupeļa. Kamēr politiķi un radikāļi kārto attiecības, bumbas krīt uz civiliedzīvotājiem, tomēr Žerebcovas grāmatā ne politiskā ainava, ne šī kara "lielie spēlētāji" nav pat pieminēti – galu galā īstā cīņa notiek nevis starp valstīm, bet gan cilvēcību un tās trūkumu katrā pašā. Kamēr abu pušu politiķi un prese dedzīgi rīda nācijas citu pret citu, parastie krievu, čečenu, ingušu cilvēki vairāk par visu grib atbrīvoties no kara, nāves un bada ēnas. Jā, kaimiņš nodod kaimiņu un dēls nonāvē tēvu – tomēr mazos gaišuma uzliesmojumus, vajātajiem un apdraudētajiem slēpjot, glābjot, adoptējot un mierinot citus tikpat vajātus un apdraudētus, autore šai tumšajā ainavā tur kā augsti virs galvas paceltu sveci – sīku punktiņu, ko uzlūkot ar cerību. Vairāki stāsti būvēti austrumnieciskas pasakas struktūrā (šeit stāstītāja intonācijas nereti kļūst eksaltētas), taču to fantasmagoriskā, pārpasaulīgā tēlainība vēl skaudrāk akcentē pārējo tekstu neizpušķoto reālismu. Visbeidzot – atbilstoši bērna pasaulsredzējumam – katrā stāstā slēpjas kaut kas, kas apstākļos, ko prāts atsakās pieņemt, savādi uzstājīgi pārdefinē brīnuma jēdzienu: kā redzam, par tādu zināmos apstākļos var kļūt arī puse kartupeļa. Vai pret debesīm izsliets rādītājpirksts. Vai dzīvība.
Par laimi, autore atsakās ne tikai izpušķot, bet arī tiesāt: pieredzētajās šausmās viņas vēstītājs nevaino un arī neattaisno kādu vienu tautību, ticību vai vēl kādu vispārinošu faktoru, bet drīzāk ar sāpināta bērna izbrīnu pūlas saprast: kā tas iespējams, ka līdz izmisumam novests cilvēks spēj izmēzt no savas dvēseles visu cilvēcību – un, vēl vairāk, kā iespējams, ka cits tieši tādā pašā izmisumā nonācis cilvēks to tomēr saglabā. Tikpat neieinteresēta kā kara cēloņos, autore ir arī tā iznākumā – neraugoties uz to, ko saka vēstures avoti, šajā, tāpat kā jebkurā karā, nav uzvarētāju. Tomēr tie, kas izdzīvojuši, gūst tiesības pastāstīt patiesību.
0