Šī gada 24. jūlijā jau 11. reizi tiks pasniegta Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā. Jau kādu brīdi ir zināmas arī balvai nominētās grāmatas – pavisam raiba kompānija. Man itin nemaz nav skaidrs, kā žūrija tiek galā ar skarbo uzdevumu no lielisku grāmatu plejādes izvēlēties to vienu vislabāko un īpašāko – man tas nu nekā neizdodas. Cik gan labi, ka es katru nomināciju varu mīlēt pa savam un parunāties par visām, bez būšanas spiestai izvēlēties vienu vienīgo.
Bērniem itin bieži tiek uzdots liktenīgais jautājums: "Kas tu gribi būt, kad izaugsi liels?" Atbildes mēdz būt dažnedažādas, bet tās bieži ir kādas grandiozas profesijas, kas saistītas ar lieliem panākumiem un vēlmi sasniegt kaut ko brīnišķīgu.
Tomēr reti kurš dzīvē kļūst par to, ko sapņojis bērnībā, un arī Aino Pervikas radītais mazās valstiņas prezidents ir tieši šāds gadījums – viņš jau nemaz neplānoja kļūt par prezidentu, tā vienkārši sanāca. Izrādās, ka būt par prezidentu ir pagalam grūti: uz pili neļauj līdzi ņemt iemīļoto, no vectēva mantoto šūpuļkrēslu, un arī prezidenta šunelis tāds sētas krancis vien ir – pilī lāga neiederas un tāpēc ir slēpjams. Un pat ar jaudīgo auto prezidents pats tā nemaz nevar braukt.
Tomēr šis ir ļoti cilvēcīgs prezidents, kas asprātīgi tiek ārā no ķibelēm un liek padomāt par to, vai tik mēs neesam par daudz aizrāvušies ar dažādām jocīgām idejām par reprezentācijas funkciju un to, kādam obligāti, obligāti ir jābūt valsts prezidentam. Varbūt nemaz nebūtu tik slikti par prezidentu ievēlēt tādu cilvēku, kurš kopā ar mazbērnu brauc ragaviņās un kura labākais draugs ir parasts sētas krancis, nevis smalks šķirnes suns. Jo, redziet, arī diplomātiskās problēmas šis prezidents risina tieši tikpat cilvēcīgi un iejūtīgi.
Aizrautīgs un rotaļīgs dzejoļu krājums, kas izraujams cauri vienā elpas vilcienā. Galvenajās lomās uzstājas tādi pazīstami tēli kā Oliņš Boliņš, Džimpiņa Rimpiņa, Kājiņš Vējiņš un Bums. Šī raibumraibā ģimene dodas dažnedažādos jautros piedzīvojumos, kuru tematika arī šķiet pazīstama – daudzos dzejoļos autore asprātīgi apspēlējusi klasiskās skaitāmpantu tēmas, iedvešot tiem jaunu elpu un nozīmi.
Šī ir grāmata, kas paredzēta baudīšanai kopā ar smiekliem un dauzīšanos, jo kompānijā ar Oliņu Boliņu nu gan nekad nav garlaicīgi.
"Pazudušais pērtiķis", Luīze Pastore ("Neputns")
Jaunajā "Mākslas detektīvu" sērijā autorei ir izdevies apbrīnojami gaumīgi sakausēt izklaidi ar mācīšanos, kas vien šo grāmatu padara atzinības vērtu. Pirmajā grāmatā "Pazudušais pērtiķis" lasītājs iepazīstas ar mūžam aktīvo Pogu, kurai vienmēr ir ko teikt, un kluso un apdomīgo Teo.
Autore saka, ka bērniem jāļauj garlaikoties, jo tikai tā viņi paši nonāks līdz idejām, kā sevi nodarbināt, un tieši to autore ļauj darīt arī saviem varoņiem – viņi garlaikoti sēž pie Rozentāla gleznas "Princese ar mērkaķi", līdz pavisam nemanot sākas piedzīvojumi. Un piedzīvojumi nāk komplektā ar jaunām zināšanām – šinī grāmatā tiek uzzināts, kā ļaudis ballējās 20. gadsimta pašā sākumā, kā top gleznas un vēl daudz kas cits.
Šī būs īstā grāmata, ja ir vēlme jaunajā lasītājā raisīt interesi par latviešu mākslu.
"Mākslas detektīvu" otrajā grāmatā notikumi krietni uzņem apgriezienus, un šoreiz mūsu detektīvu komanda Teo un Poga, kurai pievienojies resnais takšelis Komats, piedzīvojumus meklē pavisam mērķtiecīgi, ne vairs netīšām izkrītot cauri gleznai.
Šo grāmatu lasot, es kļuvu mēreni zaļa no skaudības, jo es arī labprāt caur gleznu nonāktu pirmajā Mākslas akadēmijas karnevālā. Šoreiz gan arī piedzīvojumi kļūst mazliet bailīgāki, jo, kā jau pie māksliniekiem un bohēmas, viss ir pagalam neprognozējami, un ej nu saproti, ar kādiem nolūkiem tie tukšie zābaki tev dzenas pakaļ! Viss tomēr atrisinās veiksmīgi, un mūsu jaunie detektīvi jau atkal ir veiksmīgi palīdzējuši latviešu mākslas tapšanā.
"Bulta, Zvaigzne un Laī", Ieva Melgalve ("Zvaigzne ABC")
Ieva Melgalve ar savu debiju bērnu literatūrā ir uzstādījusi augstu latiņu nākotnes bērnu romāniem fantāzijas žanrā, un atliek vien cerēt, ka viņai būs arī ne mazāk spējīgi sekotāji.
Grāmata pievēršas laikam, kad pasaulē valda vācēju mednieku dzīves modelis, bet dzīvi, kas jau tāpat nav vienkārša, vēl vairāk sarežģī nepieciešamība sadzīvot ar laumām. Šīs gan nav nekādas jaukās laumiņas, kas rātni ierodas izpildīt trīs vēlēšanās, bet nav arī pagalam riebīgas būtnes, kuru vienīgais nolūks būtu ļaunums. Laumas šeit ir neizprotamas būtnes ar neizprotamiem motīviem, mazliet biedējošas, mazliet valdzinošas.
Šī arī nav nekāda uķi-puķi mīļā bērnu grāmatiņa, kur viss ir skaisti un rožaini. Nebūt ne. Tieši tas arī ir Ievas lielākais trumpis – viņa neuzskata bērnus par trausliem, dumjiem radījumiem, kurus par katru cenu jāsargā pat no vissīkākajiem realitātes ērkšķiem; tā vietā viņa bērniem piedāvā iespēju izpētīt pasauli tādu, kāda tā ir, un savu spēju robežās pašiem tikt galā ar grūtībām.
Klasisks pusaudžu dēku romāns, kas būs izcili piemērots tiem, kas sper pirmos soļus fantastikas žanra apgūšanā.
Jundzem ir veiksmīgi izdevies vienā grāmatā iekļaut gan pieaugšanas stāstu, gan piedzīvojumu romānu, un tieši šī piedzīvojumu piesaiste mums visiem zināmajai ikdienai ir grāmatas lielākā veiksme.
Kristofers un Katrīna ir parasti klasesbiedri. Nu, vismaz viņiem tā šķiet, līdz brīdim, kad viņi tiek ierauti noslēpumainajā Ēnu ordenī, kas sargā senu un nezināmu civilizāciju noslēpumus. Kā jau īstenam piedzīvojumu romānam pienākas, ir arī ļaundari, kuru nelietīgie nodomi ir neapšaubāmi nelietīgi, savukārt Kristoferam un Katrīnai nākas visas problēmas risināt ar pusaudžiem raksturīgo apķērību un pārgalvību.
Par lielu plusu var nodēvēt autora centienus visu, kas pirmajā acu uzmetienā izskatās maģisks, skaidrot ar mūsdienu zinātnes palīdzību, turklāt atzīstot arī to, ka neba nu viss mums ir zināms.
Grāmatas vāks vēsta, ka šie ir dzejoļi, kas paredzēti visai ģimenei, un grāmatas saturs tieši to arī piedāvā. Visu vecumu ģimenes locekļi šeit atradīs kaut ko sev, un autorei ir neticami veiksmīgi izdevies tvert gan bērna, gan pieaugušā skatījumu uz dzīvi.
Ļoti cilvēcīgā veidā dzejoļi runā par to, kas ir ģimene un cik dažāda tā var būt; te sastopamas gan filozofiskas pārdomas, gan jautri piedzīvojumi, turklāt ilustratore atstājusi vietu arī pašu lasītāju radošajām izpausmēm, ļaujot piedalīties grāmatas veidošanā.
Inga Gaile savā dzejoļu krājumā nerada kādu mākslīgu, cukurotu realitāti, kurā visi ir pareizi, laimīgi un tikumīgi; tās vietā ir reālā dzīve kā vieta, kur iespējams skaisti dzīvot, – neapšaubāmi lieliska pieeja bērnu literatūrai.
Grāmata, kas bērniem līdzēs apgūt skaitļus, savukārt pieaugušo sejās ieviesīs platu jo platu smaidu.
Dabas zinātnieks Kārlis Darviņš mazliet vinnijpūkiskā manierē mēģina atklāt pēdu nospiedumu skaita augšanas noslēpumu un pa ceļam izvirza dažādas teorijas par mēnessērdzīgiem papagaiļiem un trim klibiem suņiem. Kā jau vēsta nosaukums, pats Kārlis pie atrisinājuma gan nenonāk – autors atklājēja prieku ir atstājis lasītājam.
Mārtiņš Zutis ir ne tikai teksta, bet arī ilustrāciju autors, un šī lomu apvienošana ir radījusi grāmatu, kurā teksts ar ilustrācijām sadzīvo roku rokā. Iepriecina arī autora spēja atkāpties no mūžam krāsainā bērnu grāmatas formāta, dodot vaļu ļoti gaumīgām un varbūt pat abstraktām ilustrācijām pelēkos toņos, kurās uzsvars ir likts uz vissvarīgāko – skaitīšanu. Pie kājām, kuru skaits aug galvu reibinošos ātrumos, sakabinātas dzeltenas zīmītes, kas kalpo kā skaitļu rādītājs. Ar šādu brīnišķīgu palīgu var ne tikai skaitļus apgūt, bet arī grāmatas iemīlēt.
0