Sokrats un viņa skolnieki, 13. gadsimta ilustrācija
 
Vēsture
17.04.2018

Par islāma civilizācijas norietu

Komentē
4

Kad imperators Justiniāns I (483–565) lika slēgt pēdējo filozofijas skolu Austrumromas impērijā, lielākā daļa domātāju pameta impēriju un devās uz dienvidaustrumiem, uz Sīriju, Irāku, Irānu un Ēģipti. Šīs zemes gan bija nonākušas arābu iekarotāju varā, taču intelektuālā dzīve turpinājās, hellēnisma filozofiskā un zinātnes tradīcija saglabājās neskarta, vietējās valodās tika tulkots gan Aristotelis, gan Platons, gan citi antīkie domātāji.

Taču īstu renesansi antīkās filozofijas mantojums piedzīvoja tad, kad arābu politiskā elite bija pārņēmusi iekaroto zemju kultūras mantojumu, t.i., kaut cik civilizējusies: Abāsīdu kalifu dinastijas laikā. It īpaši te izcēlās kalifs Abu Džafars Haruns ibn Muhamads, plašāk zināms kā Haruns ar-Rašids (763/766–809), kurš pats aizrāvās ar zinātni, aktīvi finansēja pātniekus, lika vākt pa visu pasauli antīkos manuskriptus, tulkot tos un apkopot bibliotēkās. Bibliotēkas (10.–11. gs. islāma pasaulē jau pastāvēja vairāki simti ievērojamu bibiliotēku) parasti tika veidotas zemes kungu rezidencēs vai pie mošejām pastāvošajās medresēs (skolās). Kalifs Abul-Abass Abdullahs ibn Haruns Al-Mamuns, plašāk zināms kā al-Mamuns (786–833), iedibināja "Gudrības namu" – šīs iestādes pamatuzdevums bija vākt, apkopot un absorbēt hellēniskās pasaules intelektuālo mantojumu. Turklāt islāma pasaules intelektuālās intereses bija vērstas arī otrā virzienā – pateicoties aktīvajiem pārrobežu tirdzniecības sakariem, aktīva ideju apmaiņa noritēja arī ar Indiju un Seno Ķīnu.

Tā 9. gs. beigās kalifāta galvaspilsēta Bagdāde kļuva par visas civilizētās pasaules intelektuālo centru. Tās bibliotēkā bija savākti vairāk nekā 100 000 seno manuskriptu (salīdzinājumam var pieminēt, ka vēl 14. gs. Parīzes Universitātes bibliotēkā un Vatikāna bibliotēkā katrā bija aptuveni 2000 manuskriptu). 10. gs. islāma pasaulē sāka lielos apmēros ražot papīru, kas izskauda līdz tam lietoto dārgo un maz pieejamo pergamentu: šis apstāklis ļāva ievērojami atvieglot manuskriptu pavairošanu. Uzplaukumu piedzīvoja filozofija, matemātika, astronomija, optika, medicīna u.c. zinātņu nozares. Civilizācijas un intelektuālās domas attīstības līmeņa ziņā jau esot tālu priekšā pārējai pasaulei, it sevišķi Eiropai, kas musulmaņu acīs bija nabadzīga un šmucīga barbaru apdzīvota nomale kaut kur tālu rietumos. Tādi vārdi kā Gondišapuras akadēmija, al-Kindī, Avicenna, Abubacers, ar-Rāzī, al-Bīrūnī, Idrīsi, Averoess u.c. ir devuši nenovērtējamu ieguldījumu civilizācijas attīstībā. Tā nu šajā ziņā atpalikušajiem eiropiešiem 10.–13. gs. antīkos traktātus, kas Eiropā jau bija zuduši, nācās tulkot no arābu un persiešu valodas uz latīņu valodu, uzzinot daudz ko jaunu.

Taču 11. gs. intelektuālā doma islāma pasaulē sāka stagnēt, bet 13.–14. gs. sākās visai izteikts pagrimums… Rezultātā mūsdienās islāma pasaule intelektuālisma un civilizētības ziņā no Rietumiem atpaliek par gadiem 300. Kāpēc? Skaidras atbildes nav, t.i., pagrimumu izraisīja apstākļu kopums, atsevišķi faktori nebija izšķirīgi.

Viens no apstākļiem, kas vājināja zinātniskās institūcijas, bija to atkarība. Kaut pastāvēja visai labi organizētas skolas, tām nebija tādas patstāvības un neatkarības, kādu baudīja universitātes Eiropā. Visi musulmaņu domātāji sev iztiku pelnīja valdnieku un zemes kungu galmos, strādādami par ārstiem, juristiem, arhivāriem vai pārvaldes ierēdņiem, bet medreses (skolas) bija valsts vai reliģisko institūciju struktūrvienības. Līdz ar to iepriekš minētie speciālisti savā darbībā bija atkarīgi no laicīgās varas untumiem un interesēm. Kamēr valdnieki interesējās par zinātni, tikmēr tā uzplauka, bet, tikko kā interese vājinājās, vājinājās arī intelektuāļu loma un pozīcijas.

Kaut viņi visi bija īstenticīgi musulmaņi, savos intelektuālajos meklējumus un antīkā mantojuma analīzē tiem izdevās diezgan veiksmīgi nošķirt ticību no prāta, necenšoties "islamizēt" pētījumu rezultātus un problēmas. Šo nošķirtību pieņēma kā varbūt ne ideālu, taču nepieciešamu. Tomēr 12.–13. gs. islāma pasaule piedzīvoja milzīgus satricinājumus.

Pirmkārt, šajā laikā to skāra tjurku nomadu iekarotāju viļņi, kas satricināja kalifāta pamatus un galu galā noveda pie Abāsīdu bojāejas 1258. gadā. Tjurki sakāva arābus un iekaroja teritorijas no Pamira augstienes un Indas upes līdz Ēģiptei un Grieķijai, izveidojot jaunas valstis, bet kalifu vara kļuva tikai nomināla. Nomadi, kā jau pusmežoņi, bija visnotaļ praktiski savā pasaules skatījumā un nekādi nebija tendēti uz pašrefleksiju. Tā nu politikas līmenī tika definētas "vajadzīgās" zinātnes nozares un "nevajadzīgās" (tādas, kuras nevar uzrādīt devumu ekonomikā). Tomēr vara nekādi nejaucās intelektuāļu darbā, nosakot, ar ko tiem nodarboties ārpus tiešajiem pienākumiem. Un, patiesi, tas deva strauju uzplaukumu: tieši Seldžuku, Gaznevīdu un horezmšahu laikā dzīvoja un darbojās al-Bīrūnī, Firdousī, Omārs Haijams, Saadi, Rūmī u.c. 13. gs. vidū visas šīs teritorijas līdz pat Vidusjūrai iekaroja Mongoļu impērija, bet tie savā pasaules uzskatā neko neatšķīrās no tiem radniecīgajiem tjurkiem, t.i., intelektuālos sasniegumus vērtēja tikai no to praktiskās pielietojamības skatpunkta.

Otrkārt, kā reakcija uz nestabilitāti ikdienā sāka pieaugt spiediens no, mūsdienīgi izsakoties, "tradicionālo vērtību, dzīvesziņas un tautas tikumības sargātāju" puses. Šeit milzīga loma bija ar visnotaļ asu prātu apveltītajam, taču savos uzskatos ultrakonservatīvajam al-Gazali (1058–1112), kura darbi "Reliģisko zinātņu atdzimšana" un "Filozofijas noliegums" lika pamatu ideoloģiskā konservatīvisma teorētisko pamatu dzimšanai. Konservatīvie teologi visnotaļ izmantoja konjunktūras maiņu, apelējot pie uzskata: ja lietišķās zinātnes (astronomija, medicīna, aritmētika un ģeometrija) ir lietderīgas, tad visas pārējās, it sevišķi sengrieķu pagānu domātāju darbu analīze, loģika un cēlonība, esot pretrunā ar Korānā pasniegto pasaules ainu un graujot pastāvošo kārtību. "Nevajadzīgās" zinātnes nozares pamazām tika izspiestas no izglītības sistēmas medresēm –, un visam, ko varēja traktēt kā teorētisko pētniecību, zuda varas atbalsts. Konjunktūrā sāka dominēt viedoklis: ja kāds grib prātuļot par dzīves jēgu, lai to dara mājās (pēc kāda laika pat tas tika nosodīts), bet grantus un pusdienu pārpalikumus no sultāna virtuves dabūs tikai tie zinātnieki, kas pētīs/atklās/izgudros kaut ko praksē izmantojamu. Tā teikt, nauda seko rezultātam. Intelektuālais plurālisms, kritiskā domāšana un vēlme teoriju apstiprinājumu rast eksperimentu ceļā pamazām pagaisa, to vietā nākot dogmatismam un reliģiskajai ortodoksijai. Formālā teoloģija un no tās atvasināta jurisprudence kļuva par islāma pasaules zinātnes pamatvirzienu.

Protams, reizumis bija īslaicīgi intelektuālisma uzplaiksnījumi, taču tie bija atkarīgi tikai un vienīgi no konkrēta valdnieka interesēm. Viszināmākais ir Maveranahras sultāns Uzbeks (13941449), kurš pats bija izcils matemātiķis, astronoms un dzejnieks un centās apgaismot savus pavalstniekus, savācot savā galmā zināmākos tā laika islāma pasaules domātājus un dažādi veicinot zinātņu renesansi. Taču tā bija īsa: Ulugbeku gāza no troņa un nogalināja, zinātniekus izdzenāja, bet Centrālāzijas lielākā pilsēta Samarkanda uz visiem laikiem zaudēja savu nozīmi civilizācijas attīstībā.

Rezultāts ir tāds, kā jau minēju: islāma pasaulē intelektuālisms savā attīstībā sastinga, no filozofijas atteicās pavisam, un sākās t.s. "domino kauliņu efekts", proti, bez filozofijas strauji pagrima teorētiskā doma, līdz ar to sāka stagnēt arī pārējo zinātņu, tai skaitā arī "lietišķo" nozaru, attīstība – praktisko izgudrojumu ar katru gadu desmitu kļuva aizvien mazāk. Pēc inerces vēl izgudroja kādus tur sekstantus un kompasus, arī medicīnas procedūras maķenīt pavirzījās uz priekšu, taču galu galā visa zinātne bez filozofijas iebuksēja kā vieglais auto tuksneša smiltīs un apstājās.

Kad zinātne savā attīstībā bija apstājusies, tai pa pēdām sāk stagnēt arī kultūra un civilizācija. Mūsdienās vienā pašā Izraēlā filozofu un zinātnieku ir vairāk, nekā visās islāma pasaules valstīs kopā ņemot. Līdz 14. gs. eiropiešu prāti bijīgi mācījās no musulmaņiem, savukārt mūsdienās tiem atliek vai nu mācīties no eiropiešiem, kas tagad attīstības ziņā tālu šiem priekšā, vai arī, mazvērtības kompleksa nomocītiem, nīst un, kā jau visām pusprimitīvām sabiedrībām pārmaiņu laikos, meklēt glābiņu un pašcieņu tajās pašās "tradicionālajās vērtībās", kas ir pie vainas pašu atpalicībai.

Manuprāt, islāma pasaules noslīdēšanu no civilizācijas flagmaņa uz atpalikušu nomali noteica nevis reliģija vai politika, bet gan pragmatisma un reliģijā balstīta politiskā konservatīvisma apvienošanās un nonākšana pie varas.

Pārresoru koordinācijas centra mājaslapā izlasu Nacionālo attīstības plānu 2014.2020. gadam [1], kurā attiecībā uz zinātnes attīstību Latvijā "NAP ir pausta apņemšanās atbalstīt zināšanu komercializēšanu un inovatīvu, starptautiski konkurētspējīgu produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanu un ieviešanu ražošanā". Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā vēstīts, ka valdības noteiktie prioritārie virzieni zinātnē līdz 2021. gadam [2] ir:

tehnoloģijas, materiāli un inženiersistēmas produktu un procesu pievienotās vērtības palielināšanai un kiberdrošībai;

energoapgādes drošuma stiprināšana, enerģētikas sektora attīstība, energoefektivitāte, ilgtspējīgs transports;

klimata pārmaiņas, dabas aizsardzība, vide;

vietējo dabas resursu izpēte un ilgtspējīga izmantošana uz zināšanām balstītas bioekonomikas attīstībai;

Latvijas valstiskums, valoda un vērtības, kultūra un māksla;

sabiedrības veselība;

zināšanu kultūra un inovācijas ekonomiskajai ilgtspējai;

demogrāfija, sports, atvērta, iekļaujoša sabiedrība, labklājība un sociālā drošumspēja;

valsts un sabiedrības drošība un aizsardzība;

Tāpat izlasu, ka "priekšroka būs iecerēm, kuras visprecīzāk saskanēs ar iedzīvotāju un valdības akceptētajiem prioritārajiem virzieniem", un man neviļus rodas jautājums: diezin kur es esmu manījis sadalījumu prioritārajās un neatbalstāmajās zinātnēs, bet filozofija un teorētiskā doma "iedzīvotāju un valdības" uzskatos tikušas svītrotas kā neracionālas un nepraktiskas?

 

[1] Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam. 18. lpp.

[2] Valdība akceptē prioritāros virzienus zinātnē 2018.–2021. gadam.

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!