2011. gadā, kad es tolaik tikko nodibināto "Zatlera Reformu partiju" publiski nosaucu par flešmobu, lielais vairums auditorijas uzskatīja to par apvainojumu. Daži smīnēja bārdā un sita uz pleca, savukārt citi ar putna ģīmjiem tēloja svētas dusmas. Taču patiesībā es tā nemaz nebiju domājis. "Flešmobs" ir vienkārši neitrāls apzīmējums noteiktam sabiedrības spontānas pašorganizācijas tipam, kurš ir zibenīgi savācams un, galvenais, neuzliek dalībniekiem nekādus ilgtermiņa pienākumus. Es domāju, ka Zatlera partijas tālākais liktenis labi ilustrē mana raksturojuma pareizību. Tomēr Dievs zina, ka man par to nav nekāda diža prieka nav – es būtu drīzāk priecājies par partiju, nevis flešmobu.
Ņemot vērā, ka tik tikko ir likts stingrs pamats kādam Zatlera partijas rimeikam, es šeit vēlētos mazliet paturpināt šo līdzību, lai nākotnē izvairītos no pieļautajām kļūdām. Tas ir jautājums, ko vispār sagaida cilvēki, kas savācas kopā partijas dibināšanai, un, no otras puses, ko šai dibinājamajai organizācijai ir tiesības sagaidīt no saviem biedriem. Ir maz lietu, par kurām vienisprātis būtu Iveta Kažoka un Mārcis Bendiks. Taču pavisam nesen viņi interneta vidē vienojās par to, ka partijas, kādas tās izsenis pazīst demokrātiskās valstis, kopumā atrodas atmiršanas stadijā. Ja tas tā tiešām ir, tad ko vispār var sagaidīt no "partijas dibināšanas" un vai pēc tās ir kāda plašāka nepieciešamība, kā vien tā, ko uzliek Latvijas likumdošana, saskaņā ar kuru visu līmeņu vēlēšanās, izņemot pašvaldībās līdz 5000 iedzīvotājiem, drīkst piedalīties tikai politiskās partijas. Ja nekādas vajadzības pēc organizācijas nav, tad politiskiem entuziastiem nevajadzētu slēpt, ka runa ir par flešmoba dibināšanu. Turklāt flešmobam nevajag programmu, un no flešmoba dalībniekiem nav pieļaujami prasīt kaut kādu lojalitāti. Nosaukumā iekļautā "flešmoba disciplīna" taču ir oksimorons: no ļaudīm, kas pēc svilpiena nejauši salasās vārtrūmē, nevar prasīt nekādu lojalitāti vārtrūmei, vai ne?
Būdami neglābjami atpalikuši cilvēki, mēs tradicionāli esam pieņēmuši sekojošo. Partijas ir vajadzīgas tādēļ, ka tām ir programmas, kuras parlamentā tiek pārstāvētas ar noteiktu mandātu skaitu – pozīcijā vai opozīcijā. Ja partija ir daudz maz konsolidēta, tā var iesaistīties politiskās spēlēs ar citām partijām nolūkā realizēt vismaz dažus no savas programmas punktiem (nu, aptuveni kā Nacionālā apvienība ar saviem demogrāfijas ultimātiem pašlaik). Tam ir vajadzīga bēdīgi slavenā "partijas disciplīna", saskaņā ar kuru partijas programma un valdes lēmumi ir saistoši tās deputātiem. Daudziem varbūt nepatīk zaļās un sarkanās kartītes Urbanoviča, Brigmaņa vai Smiltēna rokās, tomēr bez tām politiskā mašīna nestrādā. Protams, koalīcijas partiju starpā ir grūti panākt kompromisu par visiem jautājumiem: tādēļ arī "koalīcijas padomei" ir zināma reputācija. Tomēr tas ir labāk nekā situācija, kad par visiem lēmumiem būtu jāvienojas ar katru 51 deputātu atsevišķi. Starp citu, kaut kas līdzīgs notika starpkaru demokrātiskajā periodā, kad, pateicoties 5% barjeras neesamībai, Saeimā bija pārstāvētas ne tikai lielās partijas, bet arī "vieninieki" un "divnieki".
Šī koncepcija, cik noprotams, tagad ir bezcerīgi novecojusi. Partijas ir tikai platformas, lai ievēlētos, savukārt katrs sarakstā iekļautais indivīds atbild tikai par sevi. Acīmredzot nākotnes politisko flešmobu laikmetā būs bezjēdzīgi runāt par partiju "šķelšanos", jo šķelties var vienīgi kaut kas konsolidēts. Tagad, kad partiju programmas un valdes lēmumi biedriem vairs nebūs saistoši un lojalitātei nebūs nekādas nozīmes, parlamentam būtu jākļūst par amorfu deputātu masu, kurā veidosies tikai īstermiņa alianses un partnerības. Savukārt vēlētāji atdos savas balsis par tobrīd "seksīgāko" flešmobu, neprasot no tā nekādu programmatisku politiku.
Jaunie partiju stārtapi liecina, ka šādai politikai pie mums ir nākotne. Nesen diskusijā par jaundibinātās partijas "Kustība PAR" likteni iesaistījās politikas veterāns Dans Titavs. Man nezināmu iemeslu dēļ viņš ir ļoti kritisks pret šo jaunveidojumu, norādot, ka vairums šīs partijas "jauno seju" ir ar savu, diezgan raibu politisko biogrāfiju. Te ir grūti Titavam nepiekrist: ja mēs mazliet "patītu atpakaļ filmu", tad dažās biogrāfijās atrastu tik daudz "liberālu" un "progresīvu" momentu, ka vai bail. Taču es, atšķirībā no Titava, neredzu šeit neko dramatisku vai pārsteidzošu. Galu galā, ja jau stabila lojalitāte partijai jaunajā, skaistajā pasaulē vairs nav vērtība, tad arī grūti kādam pārmest, ka viņš maina partijas. Latvijas vēlētāju lojalitāte partijām ir ļoti vāja: vairumā gadījumu viņi ir pārliecināti, ka iepriekšēja pieredze politikā ir defekts, nevis resurss. Šķeltnieki vienmēr tiek uzņemti ar gavilēm, kā cīnītāji par taisnu lietu – nevis kā nodevēji, kas ignorē tās organizācijas statūtus un programmu, kurai viņi ir solījuši uzticību. Partiju nodibināt pie mums ir viegli, un "staigātāji" itin bieži tiek apbalvoti ar raženu plusu birumu. Tad kas te nodrošinās lojalitāti? Protams, jaunpartiju plānošanas horizonts ir ļoti šaurs, un stāstīt tām, kas notiks pēc vēlēšanām, ir tas pats, kas stāstīt par aizkapa dzīvi islāmā, – ja mēs tur vispār būsim, tad neizbēgami būsim svētlaimīgi. Taču viss šis jaukums ar kārtējiem sešiniekiem, septītniekiem un pieciniekiem neizbēgami nāks pār mūsu galvu, ak, dārgie tautieši!
Vienīgā nelaime, ka viss minētais attiecas tikai uz vienu daļu politiskā spektra, kur minētās flešmobizācijas (Lauža kungs, atvainojiet!) tendences plaukst un zeļ. Pārējos segmentos, kur darbojas ZZS, "Saskaņa" un pa daļai NA, postmodernais laikmets vēl nav pienācis: tur ir stingra varas vertikāle, šķeltnieki netiek uzskatīti par varoņiem un nelojalitātei ir sava cena. Par darbības efektivitāti nemaz nevaicāsim – tieši to pašu tendenču dēļ "Vienotība" zaudēja premjeru un pašlaik draudīgi tuvojas Latvijas Krievu savienības reitingiem. Tādi, redz, ir tie mūsu demokrātiskie spēki – kā vienmēr, priekšā visai planētai.
2