Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Ar bērniem
04.11.2016

Par dziļiem ūdeņiem un sēkļiem

Komentē
1

Par dzejas bilžu grāmatu sērijas "Bikibuks" jaunāko laidienu, "Liels un mazs", 2016

Šoreiz jaunos "Bikibukus" lasījām ilgi, Eižens lasīja visu pats. Reizēm ar ļoti garām pauzēm starp vārdiem un aizķeršanos kādā piedēklī. "Nē, tik garu teikumu es negribu," – viņš atšķir nākamo lapu, nobīstas no apjoma un noliek grāmatu malā. Tā mēs šausmīgi ilgi lasījām Ilmāra Šlāpina dzejoli "Es tiešām gribu sunīti" (Nr. 90), iespējams, gandrīz tikpat ilgi, cik autors to sunīti ir vēlējies, un varbūt pat ilgāk, nekā māksliniece Dārta Stafecka sīkiem dūrieniem ir izšuvusi tā ilustrācijas. Es saku "mēs lasījām", jo klausīties boksterēšanu un iedrošināt nepazaudēt teikuma un dzejoļa jēgu ir daudz smagāks darbs nekā priekšā lasīšana. Lai arī šis ir jau deviņdesmitais "Bikibuks" un dzejas formas Eiženam šķiet pazīstamas, viņš neuzticas nedz atkārtojumiem, nedz atskaņām, bet katru reizi burto "sunīti" par jaunu, uz beigām priecīgs atklājot, ka šoreiz viņam to izdevies jau daudz ātrāk izlasīt.

"Es tiešām gribu sunīti" ir ļoti piemērots pacietīgai garu rudens vakaru lāpīšanai. Autora sirsnīgā un asprātīgā atzīšanās bērnišķīgajās ilgās pēc sunīša, precīzi pieminot taustes un smaržas sajūtas, ar kurām cilvēks alkst zvēriņa vai otra cilvēka klātbūtnes, parāda, ka pieaugušie un bērni šajā ziņā nemaz neatšķiras. Lai arī prātam ir zināmi pretargumenti un šķēršļi – alerģija kā viens no tiem –, arī pieaugušais reizēm grib draudzēties un ļauties maigumam tik ļoti, ka ir gatavs "izlaist garu", lai tikai tiktu pie šī mērķa. Dārta Stafecka ilustrāciju izšuvumos siltuma un maiguma alkas ievij taustāmajās diedziņu, adījumu un spuraina kažociņa faktūrās, rudenīgos džemperos un segās, bet pretrunu asumus atstāj rugājiem un kaktusu dzelkšņiem. Untumainā sunīša lūdzēja tēlā redzam, šķiet, pašu dzejnieku – mazliet dervīšam līdzīgu pieaugušo, bārdainu astmatiķi apsārtušām acīm un sarkanu degunu, ģērbušos omulīgā mājas tērpā, turklāt ar vismuļķīgāko smaidu, kuru mēs atļaujamies rādīt tikai pašiem mīļākajiem un tuvākajiem.

Par mīlestību un kompromisiem zēnu un meiteņu attiecībās ir Ingas Gailes dzejolis "Emīli" (Nr. 89), kurā tik daudz reižu atkārtots skanīgais vārds "Emīli", ka tas pats uzprasās, lai to rīmē ar "mīli" un "nemīli". Bet ne Eiženam, kurš sarauktu pieri burto šīs izskaņas un mokās pie katra garā "ī". Tomēr dzejoļa jēgu viņš saprot, jo kopš iestāšanās bērnudārzā arī viņš ir tas zēns kreisajā lapas atvēruma pusē – zēnu pusē, kurā spēlē zēnu spēles un atsakās pucēties un precēties kopā ar meitenēm.

Māksliniece Anna Zvaigzne abus varoņus – zēnu un meiteni – tēlo kā divus ļoti līdzīgus sarkanmatainus bērnus, kas dzīvo katrs savā tipisko dzimumlomu pasaulītē, uzsverot, cik šīs pasaules patiesībā ir līdzīgas un gandrīz simetriskas – tās savietojas kā viena raksta divas puses. Māksliniece izmanto trīs tipogrāfijas pamatkrāsas – zilu (ciāna), sarkanīgo un dzeltenu –, no kurām iespējams uzjaukt visus pasaules niansētos toņus, taču viņa tās nejauc kopā (tikai reizēm kāda maliņa pārklājas). Bet tik un tā viņai sanāk parādīt, ka arī ar nemaisītiem toņiem pasaule sanāk vienmērīgi raiba, ne tikai zila vai sarkana. Tās savijas kopīgās spēlēs un vienotā pūlī. Vienkāršotās tipogrāfijas tehnikas izmantošana, kas pārklājas, it kā būtu uzspiestas ar zīmogu, un atgādina autoru un vecāku bērnības grāmatas, rada asociācijas arī ar aplikācijas tehniku un bērnu zīmējumiem. Anna Zvaigzne ilustrācijā cenšas nodot dzejoļa ritmiskumu, atkārtojuma elementus un pretstatus, it kā nemanāmi, bet precīzi akcentējot dzejolī ietverto jēgu.

Šajā "Bikibuku" laidienā ir daudz jauno mākslinieku – gan Dārtas Stafeckas, gan Annas Zvaigznes "Bikibuki" ir veidoti kā viņu maģistra studiju darbi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Grafikas kursā. Joprojām grafiku studē arī jau Baltvilka "Jaunaudzes" balvu ieguvusī Vivianna Maria Staņislavska, kura Andreja Baloža dzejoli "Es arī" (Nr. 86) pārnesusi meksikāņu cīkstoņu lučadoru pasaulē. Asprātīgais dzejoļa dialogs, kurā viens no runātājiem tiek iemānīts valodas slazdā, jo zaudē modrību, atgādina motīvu, kas atkārtojas dažādu tautu pasakās. Tiem, kuri nav pazīstami ar lučadoriem, abi cīkstoņi tikpat labi varētu šķist kā Austrumu pasaku džini vai eksotiski ķīniešu masku nēsātāji. Bet tiem, kuri pēc šī "Bikibuka" painteresēsies vairāk par Meksikas kultūru, atklāsies, ka lučadors zaudē cīņu, kad tiek norauta tā maska. Savā veidā tā notiek arī dzejolī – tu tiec atspēkots, kad tevi pieķer vājībā vai melos. "Bikibuka" vāciņš, kuru lasītājs pats sev var piemērīt kā masku, aicina uzspēlēt līdzīgu spēli arī mājās. Eižens bravūrīgā vieglumā lasa īsos vārdiņus, priecīgi saucot "es arī!", un saka, ka nu gan ir iemācījies lasīt bez aizķeršanās, līdz tiekam pie vārda "lučadors", kad nākas tomēr atzīt sakāvi.

Pie jaunajiem – ja ne pašiem jaunākajiem – "Bikibuku" ilustratoriem pieder arī LMA Glezniecības nodaļas studente Lote Vilma Vītiņa, kas brīvi ļaujas savām asociācijām, ko rada Laimas Līvenas dzejolī "Marta valodas" (Nr. 87) ierakstītās urdzošās, gurkstošās, kūstošās, pilošās tekošās pavasara skaņas. Pavasarim raksturīgo zemes krāsu vietā māksliniecei ir nekrāsota papīra foni: baltais, balinātais papīrs aiziet, un atnāk jaunais – dažādu toņu pelēkbrūnais. Ar smalku iejūtību viņai izdodas notvert irstošo un nekonkrēto "brīdi pirms" rašanās – sākuma neizteiksmīgo pelēcību, kurā slēpjas dzimšana un uzlādēts dzīvības potenciāls. Šis ir ļoti lirisks "Bikibuks", maigs kā pirmās izelpas, jaundzimušā matu pūkas un pirmās šķilšanās plaisas.

Jaunajiem (māksliniekiem, dzejniekiem, lasītājiem) piemīt jaunatklāšanas spēja un sajūsma. Viņiem ir raksturīgi pilnībā paļauties uz savām sajūtām un fiksēt tās tādā veidā, kā šīs sajūtas atklājušās, bez vērtējuma un atsauces uz citu līdzīgajiem atklājumiem. Viņi bieži iegulda daudz vairāk pūļu it kā rutīnas darbā – līdzīgi kā Eižens, kurš mācās lasīt, burtodams par jaunu katru vārdu, kaut vai tie desmit vienādi būtu rakstīti rindā. Līdz ar to jaunajiem māksliniekiem vienlaikus vienā plaknē skaistas un svarīgas var būt ļoti daudzas eklektiskas lietas, un, man šķiet, tā ir bērniem pazīstama pasaules uztvere. Asociācijas brīvi ienāk realitātē un ir ļoti svarīgas, jo atnākušas tieši pie VIŅA.

Vienu no iespaidīgākajiem "Bikibukiem" šajā laidienā ilustrējis mākslinieks, par kura darbiem mēdz teikt, ka tie noteikti nav rādāmi maziem bērniem (un, protams, tāpēc vien ierindojas starp Eižena mīļākajām grāmatām). Izrādās, vēl nesen par jauno mākslinieku dēvētais "provokators un huligāns" Kristians Brekte nu jau ir pasniedzējs Mākslas akadēmijā. Vienmēr uzticīgs paša izkoptajam specifiski makabrajam stilam, viņš arī uz Friča Bārdas dzejoļa "Vakars" (Nr. 85) vāka uzlicis klasiski atbaidošu lietuvēnu. Bet āķis ir tajā, ka Brektem tie šaušalīgie tēli ir kaut kas vairāk par šokēšanas elementu. Tā ir kā skatīšanās bailēm acīs. Piešķirot visiem vakara pustumsā saskatītajiem un iedomātajiem tēliem šausmonīgus ģīmjus – burtiski attēlojot neslēptas, izteiksmīgas šausmas –, Brekte tās patiesībā padara smieklīgas un nekaitīgas. Nu, varbūt ne pilnīgi nekaitīgas, bet pietuvināmas un kutelīgas gan. Pat sātanistu fontā uzrakstītais nosaukums "Vakars" kļūst tik dramatisks, ka izklausās ironisks.

Friča Bārdas dzejolis ar savu aizplīvuroto tēlainību izsauc daudz dziļākas un grūtāk noraidāmas bailes nekā Brektes kliedzošie zīmējumi. Aiz mākslinieka atbaidošo briesmoņu ainām jaušas kaut kas ārkārtīgi aizkustinošs un humāns. Varbūt tiešums, bērnišķīgais pārspīlējums. Katrā ziņā viņi abi – gan mākslinieks, gan dzejnieks – caur zemapziņas baiļu tēliem pietuvojas neaizsargātajam, bailēm un vājībām atklātajam, cilvēka esības kodolam.

Hardija Lediņa un Jura Boiko muzikāli ritmisko dzejoli jeb vārdus dziesmai "Ciku caku caurā tumba" (Nr. 88) būtu muļķīgi interpretēt kā konkrētu alegoriju. Racionāli skaidrojumi būtu pretrunā ar "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas" (NSRD) būtību. Tas ir tas, kas astoņdesmitajos gados tapušajai avangardistu mākslas grupai vienmēr ir izdevies – saglabāt saprašanos nekonkretizējamu sajūtu līmenī, kas balstās pārmaiņu laika realitātē. Lipīgo "ciku caku caurā tumba" ir gatavs vilkt līdzi gan bērns, gan jaunietis, gan vecmāmiņa, un dzejoļa jēga balansē kaut kur uz robežas starp absurdu un nopietnu īstenību. Dzejolis ir vienlaikus par sadzīvisko, politisko un par lielu neko, bet tam piemīt ritmiska pulsācija, kas padara šo "neko" jēgpilnu kā mantru, kā austrumniecisku meditāciju uz tukšumu.

Ar šī specifiskā dzejoļa ilustrēšanu izcili ticis galā NSRD mākslinieku laikabiedrs, askētiskais konceptuālists Andris Breže, brutāli izcērtot "Bikibukā" tik lielu caurumu, ka tas tikko vairs turas kopā – palikusi tikai sakniedēta "Bikibuka" miziņa. Un uz tās, imitējot NSRD pašizdoto kasešu vāciņu dizainus, pagrīdes kultūras šarmu, rakstāmmašīnas un koppapīra efektu, daži zīmīgi ķiņķēziņi ņemas ap tukšo vidu – danco, vingro, veļ perestroikas ceļarulli. Caurumā katrs lasītājs noteikti kaut ko iebāž – roku, krūzi, zirgasti, istabas perspektīvu, lielu jautājuma zīmi, laikmetu un dažas dzejoļa zilbes. Lai arī caurums liekas dramatisks, kā ar sprādzienu izrauts, tam vienmēr paliek kontūra, absurda maliņa neesošajam, uz kuras mēs visi dzīvojam.

Eiženam, kā jau teicu, lasāmais bieži pārtrūkst, aizmirstas sākums – liekas interesanti, bet tomēr vēl pārāk sarežģīti, un pazūd drosme turpināt. Bet tad es viņam saku: "Atceries, vasarā mēs bridām pa jūru, līdz tā kļuva dziļa gandrīz līdz zodam, un tev bija ļoti bail. Bet es teicu, lai turies pie rokas man vai tētim, kamēr mēs aiziesim līdz sēklim, kur atkal sajutīsi pamatu." Tā mēs pagaidām tiekam pāri grūtākajiem vārdiem un domām – turoties kopā, līdz nonākam pie pazīstamā.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1