Blogs
05.03.2018

Par cietumiem un ērtumiem. No dienasgrāmatām

Komentē
0

"Grāmata, kuru vēl neesmu sākusi rakstīt, būs tik nozīmīga, ka ļaudis, to raksturojot, lietos tādus vārdus kā "satriecoša" un "neapstrīdami izcila". Tā izraisīs "smieklu vētru". Tā būs "graujoša". Nē, tā būs "pārsteidzoša". Grāmata, kuru vēl neesmu sākusi rakstīt, būs tik izcila, ka apskatnieki teiksies tādu gaidījuši jau labi sen. Un, lai gan es vēl neesmu sākusi rakstīt grāmatu, kuru neesmu vēl sākusi rakstīt, es veicu rūpīgas piezīmes," nesen žurnāla "The New Yorker" ikdienas joku slejā rakstīja Anabella Gērviča, un, šķiet, viņas jokā ir tik daudz patiesības par cerībās liktu aplamību, ka tā būs pazīstama nebūt ne tikai rakstniekiem.

###

Tā vai citādi cilvēks esot cēlies no pērtiķa, un, jādomā, tam piekritīs pat liela tiesa to, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir Stambulas konvencijas pretinieki. Cilvēku senči sāka izmantot primitīvus rīkus, izlēma pārvietoties uz pakaļkājām, atklāja uguni, sāka sarunāties pašizdomātā valodā, izgudroja riteni, pēc tam tviteri – mēs visi šo stāstu labi zinām.

Taču dažiem pētniekiem ar to vēl nav bijis gana. Rau, piemēram, vācu patologs Makss Vestenhēfers (1871–1957) bija izdomājis, ka pēc daudzām pazīmēm (apmatojuma trūkums, ķermeņa izstieptā forma, taukaudu izvietojums, deguns kā miniatūrs "ūdenslīdēja zvans" u.tml.) cilvēks ir cēlies nevis vienkārši no cilvēkveidīgiem pērtiķiem, bet gan no tādiem primātiem, kas kaut kādā savā dzīves attīstības posmā pārvākušies dzīvot ūdenī, proti – mēs esam cēlušies no ūdens pērtiķiem. Ja arī Verstenhēfera hipotēze bija pretrunā gan ar arheoloģiskajiem atradumiem, gan Darvina teoriju, cits pētnieks – britu jūras biologs Alisters Hārdijs (1896–1985) – vecumdienās publiskoja darvinismam pietuvinātāku cilvēka peldošo senču teoriju. Pēc viņa ieskatiem, mūsu priekšteči uz ūdenstilpņu seklākajām vietām bija pārcēlušies izdzīvošanas nolūkā, tādējādi arī diētas ziņā izrādoties pārāki par tiem senčiem, kas mīlējuši dzīvot kokos un pārtikt no pārsvarā uz cietzemes atrodamiem pārtikas krājumiem.

Abu vīru teorijas var uzlūkot kā vēstures kuriozus, taču cilvēka veidols vai izcelšanās tāpēc vien nekļūst par mazāk mulsinošu stāstu. Mūsu smadzeņu apjoma un galvas proporcionālā izmēra pārākums iepretī visām citām sugām ir acīmredzams lielums, taču par šo lielumu cilvēks ir spiests maksāt ārkārtīgi augstu cenu. Lai cilvēka mazulis ar tik lielu galvu izkļūtu no mātes klēpja, tam jāpiedzimst faktiski neattīstītam un pašam par sevi parūpēties nespējīgam. Palūk, pat galvaskausa kauli tādam pintiķim vēl nav saauguši kopā, bet par tādām prasmēm kā staigāšana pa pasauli vai barības iegūšana paša spēkiem pēc piedzimšanas ir jāaizmirst uz vairākiem gadiem. Viss, uz ko šāda bezpalīdzīga, ligzdguļu putna mazulim līdzīga būtne ir spējīga, ir nesakarīgu skaņu izkliegšana un nerimtīgi mēģinājumi pašai sevi visos iespējamos veidos nogalināt – noripot no galda vai dīvāna, jau pēc pirmo staigāšanas iemaņu apgūšanas nogāzties kaut kur ar savu lielo un smago galvu pa priekšu u.tml. Par puslīdz "pabeigtu" cilvēks vispār kļūst ap gadiem 18, bet pat par to pārliecība nevar būt droša.

Cilvēku izveidotajām valstīm, iespējams, šis izaugšanas process ir pat vēl ilgāks – katrā ziņā, palūkojoties atpakaļ uz Latvijas vēsturi, šāds iespaids varētu drīz vien rasties. 1934. gada 15. maijā mūsu valstij vēl nebija pat 18, taču smags kritiens uz galvas izraisīja tādu stāvokli, ka vēl pēc sešiem gadiem zaudētā neatkarība drīzāk bija šīs ligas likumsakarīgs turpinājums, nevis nejauša un jauna trauma. Nekas daudz nav uzlabojies, kā šķiet, arī tagad, jau trešajā gadu desmitā pēc Latvijas nearkarības atjaunošanas, jo nepaiet gandrīz ne gads, kad jau atkal šis nekad nepieaugošais un allaž aizkustinoši tūļīgais mazulis nebūtu kaut kur ieripojis, ieslīdējis, iesprūdis, aiz kaut kā aizķēries vai paklupis, visiem valsts iedzīvotājiem liekot izbīlī sastingt un gaidīt – kā tad nu atkal būs: vai paliks dzīvotājs vai izrādīsies visu atlikušo mūžu kusls, vai varbūt vispār (māņticīga piesišana pie koka, nospļaušanās pār plecu) būs beigts un pagalam. Ja nu kādam šāds salīdzinājums šķiet par šerpu, iesaku palūkoties ļaužu atsauksmēs un komentāros ikreiz, kad nežēlastībā kritusi kāda privāta banka vai valsts amatpersona un Latvija kārtējo reizi ar kaut ko nelāgu izpelnījusies arī citvalstu ziņu rakstītāju ievērību.

###

Trauksmainajās dienās, kamēr visa Latvija, piemirsusi par ziemas olimpiskajām spēlēm, aizturētu elpu sekoja naktī no sestdienas uz svētdienu nezināmā virzienā aizvestā Latvijas Bankas prezidenta liktenim un lika likmes par to, vai viņš tiks paturēts cietā vietā vai tomēr palaists brīvībā, izlasīju ASV uz mūžu notiesāta slepkavas Kērtisa Dokinsa bēdu stāstu.

Kavēdams laiku cietumā, Dokinss bija pievērsies rakstniecībai, sarakstījis stāstu krājumu, un tas apbrīnojamā kārtā ticis izdots arī grāmatā. Vēl apbrīnojamāks ir fakts, ka grāmata iznākusi nevis kaut kādā kaktu apgādā, bet gan "Scribner", turklāt pirms tās iznākšanas Dokinsam izmaksāts visai pieklājīgs avanss – 150 000 ASV dolāru. Recenzijās viņš slavēts kā izcils stilists, daudzināts viņa talants pievērst uzmanību citkārt nenovērtētiem ieslodzīto dzīves aspektiem. Taču tagad izrādījies, ka Dokinsa grāmata nebūt nav viens vienīgs veiksmes gadījums. Mičiganas štata varas iestādes tiesas ceļā grasās no Dokinsa piedzīt 90 procentus no visa viņam piederošā, tajā skaitā arī no turpmākajiem autoratlīdzību maksājumiem: ja jau viņš kļuvis tik turīgs, viņam pašam esot jāsedz izmaksas, ko radījusi viņa uzturēšanās cietumā kopš 2005. gada. Piedzenamā summa esot vairāk nekā 372 000 ASV dolāru, un, kā šķiet, vismaz pagaidām arguments par to, ka savus ienākumus no grāmatas pārdošanas Dokinss izmantojis trīs bērnu skološanai un uzturēšanai, ASV varas iestādēm nešķiet gana pienācīgs. Dokinss, kā lasāms ziņās, gan nezaudē dūšu un tikmēr jau esot ķēries pie nākamās grāmatas – distopiska romāna rakstīšanas.

###

Viens no modernitātes un – jau vēlāk – mums pavisam pietuvinātu tagadnes laiku būtiskākajiem dzinējspēkiem varētu būt bijusi cilvēka tieksme pēc ērtībām. Vismaz tā uz cilvēces vēsturi laikrakstā "The New York Times" publicētajā esejā mudina paraudzīties Kolumbijas Universitātes tiesību zinātņu profesors Tims Vū. Viņš iezīmē noteiktus "ērtību revolūcijas" robežpunktus, kā vienu no būtiskākajiem minot 1979. gadu, kad uzņēmums "Sony" sāka ražot pirmos portatīvos kasešu spēlētājus "Sony Walkman". Lai gan ar sadzīvisku ērtību fetišizēšanu bija aizrāvusies jau 20. gadsimta 60. gados dzīvojusī paaudze (un hipiju kontrkultūra lielā mērā bija pret šādu ērtībās balstītu konformismu vērsts protests), tieši "Sony Walkman" ērtību kultu pacēla jaunā līmenī, jo nevis vienkārši padarīja ērtāku mājas soli un citas ikdienišķas padarīšanas, bet gan atviegloja un par plašpatēriņa preci padarīja katra indivīda būšanu par to, kas viņš vai viņa vēlas būt. Citiem vārdiem sakot – ērtība kļuva par nepieciešamu daļu no identitātes. Uzliekot pleijera austiņas, ikviens neatkarīgi no savas atrašanās vietas varēja "apliecināt, kas viņš ir, – arī tad, ja tikai pats savās acīs. Un tā nu viņš cienīgi soļoja pa pasauli kā zvaigzne pats savā kinofilmā". Droši vien nav grūti uzminēt, ka Vū tieši šajā brīdī saskata aizmetņus tam visam, ar ko mēs mīļuprāt nodarbojamies sociālajos tīklos: ērti ievietojot bildītes, ērti apmainoties ar asprātībām, ērti daloties ar visu kaut ko, ērti apliecinot savu patikšanu un tikai laiku pa laikam aizdomājoties, vai visas šīs ērtības ir daļa no mūsu patiesā "es" vai arī mēs paši esam pārvērtušies par ērtību un vērtību citiem. Jeb, kā nesen publicētā komentārā rakstīja Džordžs Soross: ""Facebook" un "Google" būtībā kontrolē vairāk nekā pusi no visiem digitālās reklāmas ieņēmumiem. Lai šo dominanci uzturētu, viņiem ir nepieciešams paplašināt savus tīklus un piesaistīt arvien lielāku lietotāju uzmanību. Šobrīd tas tiek panākts, nodrošinot lietotājiem ērtu platformu. Jo vairāk laika lietotāji pavada šajā platformā, jo vērtīgāki tie kļūst uzņēmumiem."

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!