Vēlos paskaidrot savu viedokli par ieceri atlaist Nacionālo Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, ko parakstījuši Saeimas deputāti Solvita Āboltiņa, Kārlis Šadurskis, Augusts Brigmanis, Andris Siliņš, Ingmārs Līdaka, Artuss Kaimiņš, Mārtiņš Bondars, Mārtiņš Šics un Dainis Liepiņš.
Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā ir paredzēta kārtība, kādā var atsaukt kādu no NEPLP locekļiem – tas var notikt piecos gadījumos: 1) pēc paša vēlēšanās, 2) par neierašanos uz sēdēm, 3) kļūstot par politiskas partijas amatpersonu, 4) iegādājoties kāda plašsaziņas līdzekļa akcijas vai 5) iegūstot sodāmību par tīšu noziegumu.
Vēlreiz, pa punktiem – likuma 59. panta 3. nodaļā teikts: "Saeima atbrīvo Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekli no amata":
1) pēc paša vēlēšanās - ja padomes loceklis iesniedz rakstveida paziņojumu par amata atstāšanu,
2) ja padomes loceklis mēneša laikā neattaisnoti nav piedalījies Padomes darbā, tai skaitā nav apmeklējis vairāk kā pusi no Padomes sēdēm vai ilgāk par sešiem mēnešiem pēc kārtas slimības vai citu iemeslu dēļ nespēj pildīt amata pienākumus,
3) ja ir konstatēti tādi normatīvajos aktos noteikti apstākļi, kas liedz attiecīgajai personai būt par Padomes locekli, bet šādi apstākļi ir precīzi uzskaitīti šī paša likuma 56. panta 4. daļā:
"Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes loceklis nedrīkst būt:
1) politiskās partijas vai politisko partiju apvienības amatpersona;
2) elektroniskā plašsaziņas līdzekļa kapitāla daļu (akciju) īpašnieks;
3) sodīts par tīšu noziegumu, ja viņš nav reabilitēts vai sodāmība nav dzēsta vai noņemta."
Prasība pēc labas reputācijas, kas minēta likuma 56. panta 3. daļā ir nosacījums, kas ļauj kandidātu izvirzīt šim amatam, nevis pazīme, kas ļauj spriest par viņa atsaukšanu.
Šajā pantā teikts: "Par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļa kandidātu var izvirzīt Latvijas pilsoni, kam deklarētā dzīvesvieta ir Latvijā, kam ir augstākā izglītība, vismaz piecus gadus ilga profesionālā vai akadēmiskā pieredze plašsaziņas līdzekļu, izglītības, kultūras, zinātnes vai cilvēktiesību jomā un laba reputācija." Pirmkārt – "var", nevis "drīkst", tas nozīmē, ka šai pazīmei nav obligāts raksturs, bet tikai rekomendējošs. Otrkārt, "izvirzīt par kandidātu", nevis strādāt šajā amatā.
Un tagad svarīgākais – kāpēc šajā likumā ir rakstīts tieši tā un ne savādāk? Tā nav neuzmanības kļūda, pārrakstīšanās vai nepareizi noformulēta likumdevēja griba. Likumā ir specifiski definēta NEPLP kā mediju uzraugu institūcijas neatkarība no politiskās varas. NEPLP locekļus ievēlē Saeimas deputāti, taču viņiem nav tiesību šos locekļus atsaukt no amata, vēl jo vairāk – visu padomi reizē. Šāda rīcība nav paredzēta likumā nevis tāpēc, ka nevienam neienāca prātā, ka to tur vajadzētu iekļaut, bet gan tāpēc, ka tāds ir viens no demokrātiskas valsts funkcionēšanas pamatprincipiem – politiskā vara nedrīkst kontrolēt plašsaziņas līdzekļus un to uzraugus. Lai vai kādi šie uzraugi nebūtu – slinki, ļauni vai ar sliktu reputāciju, patiesībā jau nevienam viņi nepatīk, ne medijiem, ne politiķiem, ne vienkāršajam televīzijas skatītājam, arī es neesmu īsti apmierināts ar viņu darbu, taču – viņi ir ievēlēti uz četriem gadiem un šo četru gadu laikā politiķi nedrīkst ietekmēt vai izvērtēt viņu darbību.
Turklāt politiķi ir pēdējie, kas drīkstētu izteikties par to, kam vajadzētu skanēt vai būt redzamam elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos, it īpaši – sabiedriskajā radio vai televīzijā. Tie nav "valsts radio" un "valsts televīzija". Vārds "sabiedrisks" šo mediju nosaukumā nav pievienots smukumam. Tas nozīmē noteiktu sabiedrisku funkciju un neatkarību no valsts varas struktūrām.
Ja Latvijas Saeimas deputāti to nesaprot vai izliekas nesaprotam, tad tas ir nopietns signāls, kas liecina par vārda brīvības un mediju neatkarības apdraudējumu mūsu valstī.
0