Sekss un vardarbība ir interesanti temati. Protams, par šo apgalvojumu var strīdēties, emocionāli uzstājot, ka "es par šādām vulgārām lietām neko negribu lasīt", tomēr mediju reitingi liecina par pretējo.
Skārletas Johansones kailfoto un Bēringa-Breivīka pastrādātā slaktiņa ainas savā ceļā uz laikrakstu un ziņu portālu pirmajām lapām ir veiksmīgi izkonkurējušas intervijas ar valstsvīriem un budžeta pārskatus. Apšaudēm pārpildītā "Call of Duty" sērija dominē datorspēļu tirgū, bet vardarbību uz kinoekrāna izmanto gan Holivudas komiksfilmu, gan Korejas "art house" režisori.
Tomēr, par spīti vardarbības popularitātei uz mūsu ekrāniem, atkal un atkal sastopamies ar diskusijām par to, vai un kāpēc ko tādu vajadzētu rādīt un aplūkot.
Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, ir vērtīgi nedomāt par asiņainiem video kā nedalāmu vienību. Pašnāvības video televīzijas ziņās mēs neskatāmies tāpat, kā vērojam Tarantino filmu stilizētās vardarbības ainas. Šajā rakstā vēlos apskatīt asiņainu ainu attēlošanu kā līdzekli, lai sasniegtu dažādus mērķus – sabiedrības informēšanu un izklaidēšanu.
Informācija un mediju pienākumi
2012. gada 7. jūnijā LTV un TV3 ziņu izlaidumos demonstrēja videomateriālus, kuros redzams, kā jaunietis izdara pašnāvību, nolecot no Vanšu tilta. To komentējot, Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājs Juris Paiders atgādināja, ka pirmais jautājums, kas jāuzdod abām telekompānijām, ir par attēlotā patiesumu. "Tas ir primārais, jo žurnālista pienākums ir rādīt patiesību."
Patiesība bieži vien ir vardarbīga un bezgaumīgi brutāla. Pilsoņu kari, slepkavības, pašnāvības un izvarošanas notiek bez sevišķām pārdomām par to, vai tie būs piemēroti sižeti vērošanai pirms desmitiem vakarā, nostādot ikvakara ziņu veidotājus dilemmas priekšā.
Viena no iespējām ir padarīt ziņas līdz galam politkorektas, nepublicējot sižetus un nerādot ainas, kas var apmulsināt skatītāju vai aizvainot tajās atainotos.
Otrs variants ir censties parādīt pasauli visā tās krāšņumā un pretīgumā, censties skatītājam radīt precīzu iespaidu par pasauli. Šī pieeja paliek uzticīga Paidera minētajam žurnālista pienākumam pret patiesību, tomēr rada vairākus ar žurnālistikas ētiku saistītas problēmas – tā var nodarīt kaitējumu vardarbības upuriem un to ģimenēm, veicināt nežēlīgo nodarījumu atkārtošanos un samazināt upuru cilvēcību mūsu acīs.
Filosofs Artis Svece, rakstot par vardarbības atainošanu masu medijos savā “Skatā uz slepkavību”, atgādina, ka publiska vardarbības upuru (vai varmāku) izrādīšana var būt pazemojoša, tādējādi atgādinot mums par cilvēka tiesībām uz privātumu. Diemžēl šis atgādinājums mums nepalīdz izvērtēt vardarbības atainojumus uz ekrāniem, kamēr nav pretnostatīts citu tiesībām uz vārda brīvību.
Tiesa, ja žurnālistiem būtu ļauts publicēt informāciju tikai par cilvēkiem, kas paši to vēlas vai kas, izdarot noziegumus, atteikušies no savām tiesībām, valsts prezidenti tiem retāk piesolītu pa galvu. Tomēr, veicot šādas izmaiņas, masu mediji zaudētu savu sargsuņa pozīciju, tādā veidā novājinot demokrātijas mehānismus valstī.
Cits iemesls, kāpēc masu medijiem, iespējams, vajadzētu ierobežot savu pienākumu detalizēti informēt sabiedrību par asiņainiem notikumiem, ir aizdomas, ka šāda informācija veicina līdzīgu notikumu atkārtošanos. Šo satraukumu savā komentārā par 7. jūnija reportāžām pauž Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Inga Spriņģe, atgādinot, ka "visā pasaulē apkopotie dati liecina, ka pašnāvību atspoguļojums masu saziņas līdzekļos ir cieši un nepastarpināti saistīts ar pašnāvību skaita pieaugumu īsā laikā". Līdzīgas tendences novērojamas arī saistībā ar apšaudēm skolās, kā arī slepkavību imitācijām pēc spilgtiem to aprakstiem presē.
Paidera minētais masu mediju pienākums "rādīt patiesību" ir vērsts pret racionāliem cilvēkiem, kam piemīt spēja izvērtēt jebkādu informāciju un tās nozīmīgumu un atkarībā no tās pieņemt labākus lēmumus; šāds skatījums uz mērķauditoriju ignorē vieglāk ietekmējamos bērnus un cilvēkus ar garīgās veselības problēmām. Iekļaujot šos cilvēkus savos skatījumos uz masu mediju lomu, nonākam pie jautājuma: "Vai sabiedrības informēšana ir masu mediju mērķis vai tikai rīks, lai sasniegtu ko citu, piemēram, sabiedrību ar mazāk pašnāvībām?"
Masu mediju mērķa izpratne ir svarīga, arī apskatot upuru cilvēcības jautājumu. Savā rakstā par ārzemju ziņām jau stāstīju par masu mediju spēju ietekmēt ārlietu politiku un veidot sabiedrības viedokli par notikumiem. Mūsu instinktīvā reakcija, saskaroties ar citu asinīm un ciešanām, ir spēcīgs instruments, kas iededzinājis mūsu atmiņās gan golodomoru Ukrainā, gan Vjetnamas karu. Cigarešu paciņas rotājošās fotogrāfijas un "Nāves mušpapīra" pūžņojošas kājas atstāj lielāku iespaidu nekā ducis akadēmisku pētījumu par atkarības sekām.
Ignorējot asiņainu ainu nozīmi un nepārdomāti publicējot visus pieejamos vardarbības skatus, lai "rādītu patiesību", riskējam saskarties ar vardarbīgu ainu inflāciju, mums pierodot pie asiņainiem skatiem, notrulinot mūsu instinktus. Sūzena Sontāga šo problēmu apraksta savā pēdējā darbā "Noskatoties citu sāpēs" ("Regarding the Pain of Others"): vardarbības iekadrēšana uz televizora ekrāna ir vienīgais veids, kā varam uzzināt par šausmām citās pasaules malās, bet, nezinot neko par upuri, riskējam sākt uzlūkot upurus kā gaļas objektus groteskās klusajās dabās, ne kā dzīvas būtnes.
Izklaide un neirozinātne
Gan šis dehumanizācijas drauds, gan bailes par iespējamu imitāciju ir galvenie iebildumi pret vardarbību arī izklaides industrijā. Lai gan apzināmies, ka filma vai datorspēle, ko vērojam savos ekrānos, nav patiesības atspoguļojums, saskaroties ar spilgtiem tēliem mākslā, kino un daiļliteratūrā, mūsu smadzenes simulē tiem atbilstošus nervu impulsus.
Annas Mērfijas Polas raksts "New York Times" pārlūko vairāku pētījumu rezultātus, kas liecina, ka ne tikai spējam sajust tekstā aprakstītās smaržas, skaņas un sajūtas, bet arī spilgti iztēloties attiecības starp cilvēkiem. Tas ļauj mums mākslas un izklaides pasaulē iegūt jaunu pieredzi, ko izmantot savā sociālajā dzīvē, kultūrai uz labu vai ļaunu izmainot mūsu attiecību ideālus un attieksmi pret cilvēkiem.
Attiecību holivudizēšana nav vienīgais risks, ar ko saskaramies, patērējot dažāda veida kultūru. Lai gan Benslijas un van Ēnvikas 2001. gadā publicētais akadēmiskās literatūras apskats liecina, ka nav tiešas korelācijas starp vardarbību datorspēlēs un agresīvu uzvedību pusaudžu vidū, spēļu reālismam pieaugot, ir aizvien vienkāršāk tās izmantot, lai pieradinātu sevi pie vardarbības.
Nav brīnums, ka gan ASV armija, gan Bērings-Breivīks ir izmantojuši videospēles, lai attīstītu mērķēšanas refleksus un panāktu atsvešināšanos no saviem upuriem. Tomēr, pirms mesties nosodīt "Call of Duty" veidotājus par vardarbīgas pasaules veicināšanu, jāatceras, ka minētajos gadījumos upuru dehumanizācija varmāku prātos notikusi mērķtiecīgi – gan Breivīks, gan vairāki ASV skolu apšaudēs iesaistītie varmākas datorspēles izmantojuši kā apmācības rīku, nevis kā iedvesmas avotu.
Nevar noliegt, ka vardarbīga māksla var mūs pieradināt pie patiesas vardarbības, ja to aplūkojam nepārdomāti. Tomēr, gluži tāpat kā ar pašnāvību ainām ziņās, sabiedrībai sev jāuzdod jautājums: "Vai esam gatavi nosodīt vai pat aizliegt cilvēku piekļuvi informācijai un izklaidei tādēļ, lai rūpētos par mazāk racionālo sabiedrības daļu? "
***
Rakstot par asinīm mūsu ekrānos, Artis Svece uzdod jautājumu: "Vai pagātnes sabiedrības ir bijušas vardarbīgākas par to, kurā dzīvojam? " Stīvens Pinkers savā monumentālajā pētījumā "Mūsu dabas labākie eņģeļi" ("The Better Angels of Our Nature") uz šo jautājumu atbild ar viennozīmīgu "jā". Mūsu laikmets ir vismazāk vardarbīgs, kādu zināmā cilvēces vēsture ir pieredzējusi. Pat ieskaitot statistikā abus pasaules karus, relatīvi pret Rietumeiropas valstu iedzīvotāju skaitu ik dienu vardarbīgā nāvē šeit iet bojā aizvien mazāks un mazāks cilvēku skaits.
Šī statistika ļauj skatīties uz asinīm mūsu ekrānos ar mazliet lielāku mieru. Ir vieglāk izvērtēt vardarbības kultūras ietekmi objektīvi, ja apzināmies, ka nedzīvojam apokaliptiskos apstākļos, kur viss (indivīda drošība, sabiedrības morāle) iet uz galu.
Ja nevēlamies kļūt par neracionālas minoritātes ķīlniekiem, tad, runājot par vardarbību, ir jābeidz izvirzīt priekšplānā iespējamību, ka kāds mēģinās notikumus atkārtot. Tā vietā jāatceras, ka vardarbības un ciešanu ainas ir satriecoši noderīgs resurss, kura varā ir noteikt mūsu prioritātes, izglītot mūs par kara šausmām un heroīna lietošanas sekām, kā arī likt mūsu sirdīm pukstēt straujāk, mūs izklaidējot. Tomēr, gluži tāpat kā ar reliģiskām izjūtām (nekas nav svēts, ja viss ir svēts) un erotiku, arī vardarbības spilgtums izbalē, ja saskaramies ar to pārāk bieži.
Pašlaik masu mediji un izklaides industrija nav sabiedrības morāles glābēji, nav tās izglītotāji vai tēvišķi vadoņi, kas zina labāk, bet gan uzņēmēji, kas sniedz sabiedrībai to, ko tā vēlas. Pieprasījums pēc asinīm ekrānā paātrina vardarbības inflāciju, padarot sarežģītākus mediju mēģinājumus izraisīt skatītājā spēcīgas emocijas.
Par šo tēmu
Bensley L., Van Eenwyk J. Video Games and Real-Life Aggression: Review of the Literature, Journal of Adolescent Health, 2001, 29, pp. 244–57. http://ocw.metu.edu.tr/pluginfile.php/2359/mod_resource/content/1/Optional_BensleyEenwyk_LitReview.pdf
Eagleman D. On the science of de- (and re-) humanisation, Intelligence Squared, 24.05.2012.
Paul A. M. Your Brain on Fiction, New York Times, 17.03.2012. http://www.nytimes.com/2012/03/18/opinion/sunday/the-neuroscience-of-your-brain-on-fiction.html?pagewanted=all
Pinker S. On the Better Angels of Our Nature, Intelligence Squared, 01.11.2011.
Sontag S. Regarding the Pain of Others, 2003: http://www.imagearts.ryerson.ca/michalak/html/CD8320/Sontag,%20Susan%20(2003)%20Regarding%20the%20Pain%20of%20Others.pdf
Svece A. Skats uz slepkavību, Rīgas Laiks, 08.2012. http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2012&month=8&article=5
0