Par ārzemju ziņām

The mass and majesty of this world, all
That carries weight and always weighs the same
Lay in the hands of others; they were small
And could not hope for help and no help came.

W. H. Auden, The Shield of Achilles

Savā nesenajā intervijā "Satori.lv" žurnāliste Zane Peneze starp pārdomām par dokumentālajām filmām un spilgtu līderu trūkumu Latvijā piemin arī savu neizpratni par apkārtējo vienaldzību pret notikumiem ārvalstīs un Atmodas aktīvistu "nošķaudīšanos" par Sīriju, vienlaikus atgādinot, ka arī žurnālistikā "nav pietiekami daudz bijis tādu cilvēku, kas spēj analizēt, pieprasīt un pēc tam kritizēt pamatoti".

Lai gan ārzemju ziņu vājie reitingi un sabiedrības vienaldzība nav nekāds retums nekur pasaulē, šī parādība nav ne vēlama, ne arī neizbēgama.

Mūsu prioritātes: poļu fani un PVN

Ir vairāki iemesli, kādēļ rūpēties gandrīz tikai par savu tuvāko apkaimi un Latvijas ziņām ir prātīgi. Pirmkārt, notikumiem Latvijā lielākoties ir daudz tiešākas sekas uz mums. Palielinās PVN? Kāps cenas mūsu iemīļotajiem produktiem. Poļu futbola fani nodarbojas ar vandālismu Liepājā? Dodoties pie ģimenes drauga, redzēsim apzīmētus dzīvokļu namus.

Otrkārt, mums lielākoties ir daudz vairāk iespēju kaut ko darīt vietējo lietu labā. Mēs varam nākamajās vēlēšanās atdot savas balsis partijām ar citu fiskālo politiku vai gluži vienkārši pārkrāsot savas namdurvis.

Treškārt, varam domāt par visai republikāniskiem pienākumiem – mēs esam saimnieki savā valstī, esam atbildīgi par sekām, ko izraisīs nodokļu izmaiņas vai Liepājas huligānisms. Par citām valstīm līdzīgi pienākumi ir to iedzīvotājiem. Savukārt mums, lai savus pienākumus izpildītu ar to ierobežoto laiku un uzmanību, kas mums dota, nekas cits neatliek, kā pārslēgt "Panorāmu" tad, kad sāk rādīt kaut ko par Sīriju.

Lielākoties manis minētie iemesli ir neapstrīdami, tomēr visai bieži mūsu dzīvē parādās tikpat neapstrīdami gadījumi, kas pierāda ārvalstu ziņu nozīmīgumu. Vispirms jāpiemin neanalizētie un vienkārši garām palaistie notikumi, kas tiešā veidā ietekmē Latvijas iedzīvotāju labklājību, piemēram, nesenās "Barclays" baņķieru manipulācijas ar LIBOR reitingu; jāpievēršas arī situācijām ārvalstīs, kurās esam tikpat spējīgi vai nespējīgi iejaukties kā Latvijā esošajām. Arī klišejiskā atziņa par to, ka "gudrie mācās no citu kļūdām, bet pārējie – no savām" ir spēkā ārzemju ziņu kontekstā – kā Zane Peneze mums atgādina savas intervijas nobeigumā: "Mēs neesam vieni tādi unikāli uz šīs pasaules."

Šo atziņu nedrīkst aizmirst arī tajos gadījumos, kad valstu robežas, sadalot pienākumus, nevis palīdz, bet traucē tos īstenot. Manuprāt, ja apskatām trūcīgās Subsahāras reģiona valstis, nedrīkstam atteikties no atbildības par tajās notiekošo, jo esam dziļi iesaistīti institucionālajā tīklā, kas neļauj šīs ciešanas mazināt – gan ikdienā iegādājoties visai ekspluatīvu uzņēmumu ražotus produktus, gan eleganti samierinoties ar tirgu kropļojošo Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku.

Turklāt apgalvot, ka mums trūkst laika izsekot līdzi lielākajām pasaules traģēdijām, kamēr aktīvi sekojam līdzi Allas Pugačovas privātajai dzīvei un "Liepājas Metalurga" panākumiem, nebūtu pārāk korekti, it īpaši tagad, kad pasaules ekonomikas integrācija aizvien vairāk noved pie tā, ka mūsu darbību sekas sniedzas ievērojami tālāk par valsts robežām.

Mūsu ārpolitika: neizgāzties

Pārzinot šīs sekas, ir iespējams tās ierobežot un virzīt vēlamajās sliedēs gan individuāli, gan izmantojot valsts instrumentus. Ja ticam Latvijas Republikas demokrātiskumam, mūsu valsts ārpolitisko nostāju veido tieši mūsu attieksme pret to vai citu notikumu, personu vai valsti; vairākuma apātija pret ārpolitiku gluži vienkārši ļauj ieinteresētam mazākumam diktēt noteikumus šajās dzīves jomās.

Protams, neviens nelolo ilūzijas par to, ka, tautai skatoties ārzemju ziņas, Latvija ieņems lielvaras lomu un mūsu politiķi atrunās Krievijas un Ķīnas pārstāvjus no kārtējā veto ANO Drošības padomē. Tomēr, lai gan nevēlos apšaubīt mūsu diplomātu un birokrātu centienus, Latvijas loma Eiropas Savienībā un citās starptautiskās institūcijās, nesaņemot motivāciju no vēlētāju puses, nav ne tuvu savam pilnajam potenciālam. Kā vērotājam no malas Latvijas ārlietu resora galvenais mērķis lielākajā daļā gadījumu šķiet gluži vienkāršais "neizgāzties, neuztaisīt skandālu".

Nezināšana par ārpolitiku ļauj politiķiem ērti atbrīvoties no atbildības arī par iekšpolitiskiem jautājumiem. Sazvērestību teorijas par pāris cilvēkiem, kas valda pasauli, pāris politiķu apsēstības ar Džordžu Sorosu, kā arī visa veida "nākšanas kampaņas" (krievi / amerikāņi / ebreji / zviedri / gremlini NĀK!) nebūtu iespējamas, ja mēs pacenstos saprast to satriecošo sarežģītību, kas piemīt starptautiskajai politikai.

Un, kā jau to minēju rakstā par līdzjūtību, tomēr ir vērts atcerēties, ka, ikdienā domājot par cilvēkiem, kuru ādas vai matu krāsa, reliģiskā pārliecība vai dzimums atšķiras no mūsu, saprotam, ka tie ir tikai cilvēki, ka no tiem nav jābaidās un virsū nav jākliedz. Pret pazīstamo ir daudz grūtāk izprovocēt gan bailes, gan naidu.

Mūsu mediji: apātijas cikls

Tomēr ir grūti iepazīties ar pasaules ekonomikas struktūrām, Sīrijas konflikta ģeopolitisko nozīmi un citu valstu iedzīvotāju sapņiem un cerībām, ja ziņās sastopamies vien ar kārtējo uzskaitījumu par bojāgājušajiem, pieņemtajām un nepieņemtajām rezolūcijām un vēlēšanu rezultātiem. Sausu faktu uzskaitījums neatklāj neko par to kontekstu un nozīmīgumu, kā arī ne pat mazliet nerosina mūsu jau tā vājo interesi par aizrobežas zemēm. Diemžēl pašreizējā situācijā neko vairāk nevaram sagaidīt.

Mediju uzņēmējdarbības modeļi gandrīz vienmēr noved pie situācijām, kurās komerctelevīziju un laikrakstu pārstāvji sāk konkurēt viens ar otru, lai iegūtu tālākai darbībai neizbēgami nepieciešamās finanses. Šī konkurence var izpausties gan tiešā veidā, mēģinot panākt pēc iespējas lielāku klientu (lasītāju) skaitu, gan arī netiešā, sacenšoties par reklāmdevēju uzmanību. Turklāt reitingi un medija uzrunātās publikas apmēri ir galvenais mainīgais arī tad, ja apskatām netiešo konkurenci; galu galā, reklāmdevēju mērķis ir sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju.

Tātad – nepopulārs medijs, palaists savā vaļā bez devīgiem investoriem, izdzīvot nevarēs. Mēs turam mūsu televīzijas gūstā un esam gatavi tās virzīt sev interesējošos ceļos ar reitingu palīdzību. Un, būsim godīgi, kategorija "ārzemju ziņas" nav ceļš, kas mūs kolektīvi interesētu. Kamēr tas mūs neinteresēs, nav prātīgi no medijiem gaidīt kvalitatīvas un dziļas reportāžas par notikumiem ārvalstīs; nav prātīgi gaidīt to, kas nepieciešams, lai mūs ieinteresētu ārzemju ziņās.

Salauzt šo apātijas ciklu ir sarežģīti, bet ne neiespējami. Pie tam to var izdarīt, izmainot jebkuru no abiem posmiem. Pirmkārt, kā jau minēju, ir pietiekami daudz labu iemeslu, lai sekotu līdzi notikumiem ārvalstīs. Vēl vairāk – ir pietiekami daudz iemeslu, lai mazliet sekotu līdzi šiem notikumiem Latvijas masu medijos, ne tikai "BBC" vai "Al Jazeera" mājaslapās: galvenokārt, lai saprastu, kādas ārzemēs notiekošā interpretācijas būs vispopulārākās starp līdzcilvēkiem.

Otrkārt, kā jau nojaušam, palūkojoties uz visai iespaidīgo reklāmas industriju, cilvēku vēlmes, prioritātes un intereses ir iespējams mainīt. Kvalitatīvi pasniegts piedāvājums stimulē pieprasījumu. Ceturtās varas spēkos ir ne tikai informēt sabiedrību un pieskatīt politiķus, bet arī veidot gan atzīstamas, gan arī nosodāmas prioritātes valdībai un sabiedrībai.

Tā dēvētais "CNN efekts" atkal un atkal pierāda, ka spilgti attēli uz avīžu pirmajām lapām un televīzijas ekrānos ir nozīmīgāki nekā ciešanu statistika. Mediju uzmanība notikumiem pievērš tiem arī sabiedrības uzmanību, savukārt tā piespiež reaģēt arī valdību. Tjaņmeņas laukuma slavenā fotogrāfija un pašaizdedzināšanās Tibetā, attēli no Vjetnamas un Etiopijas ar izkāmējušiem bērniem ir izmainījuši pasaules viedokļus. Īsi pēc tam, kad 1993. gadā tika publicēti foto, kurā sakropļotus amerikāņu kareivjus velk pa Mogadišu ielām, ASV ne tikai izbeidza savu dalību Somālijas miera uzturēšanas kampaņā, bet arī atteicās no līdzīgas iejaukšanās Ruandā un bijušās Dienvidslāvijas teritorijā īsi pēc tam.

***

Mūsu nezināšana un nevēlēšanās zināt mums netraucē dzīvot ikdienā. Šis apgalvojums ir spēkā, gan runājot par ārzemju ziņām, gan Higsa bozoniem, gan mūsu lietotās pārtikas izcelsmi. Tomēr, ja ilgtermiņā vēlamies pieņemt pareizus lēmumus, ja gribam runāt par tādām netveramām lietām kā "morāliem pienākumiem pret cilvēci" vai "progresu", zināšanas par apkārtējo pasauli ir nenovērtējamas.

Un ir vienalga, vai pirmo soli spersim mēs, sākot interesēties par notikumiem aiz mūsu dzīvžogiem, vai masu mediji, pieņemot savu sabiedrības izaugsmes veidotāju lomu un iegūstot savās rindās aizvien vairāk tādu "slow news" entuziastu kā Zani Penezi, – rezultāti no tā nemainīsies: ārzemju ziņu reitingi celsies, bet mēs būsim spējīgāki pieņemt pareizākus lēmumus. Un tas tomēr ir labāk nekā tikt nostādītiem kārtējās traģiskās statistikas priekšā.