Blogs
21.05.2018

Par aprakstīto un neaprakstīto. No dienasgrāmatām

Komentē
1

Nesen laikrakstā "The New York Review of Books" publicētā rakstā tika pieminēts kāds aizraujošs atgadījums no augu dzīves. 20. gadsimta 60. gadu pirmajā pusē, kad Masadā Izraēlas dienvidos notikuši arheoloģiskie izrakumi Hēroda pilī, pētnieki uzgājuši keramikas trauku, kurā saglabājušās pirms kādiem astoņiem gadsimtiem izmirušās Jūdejas dateļpalmas sēklas. Trauka vecums bijis starp 155. gadu pirms mūsu ēras un mūsu ēras 64. gadu. 2005. gadā, pēc tam, kad sēklas dažādās arheoloģisku objektu kolekcijās bija atradušās četrdesmit gadus, kādam ienāca prātā trīs no tām iestādīt. Pēc astoņām nedēļām viena izdīga un kļuva par senāko jebkad izdiedzēto sēklu. Desmit gadus vēlāk palma jau ir sasniegusi trīs metru garumu un sākusi ziedēt. Vienīgā nelaime, ka tas ir vīrišķais augs un bez sievišķās puses eksemplāra tas nespēj apputeksnēties un vairoties. Šis stāsts par sekmīgi pārvarēto milzīgo laika atstatumu ir ārkārtīgi iespaidīgs pat bez laimīgām beigām, jo apliecina, ka cilvēka izpratne par mūža ilgumu, laika ritumu, gadsimtiem un mūžību ir tikai viens no iespējamiem skatpunktiem, lūkojoties uz visu, kas ar mums vai mūsu tuvumā notiek.

###

Ziņa par to, ka pērn Latvijā izdotas tikai 2185 grāmatas un grāmatu kopējā tirāža samazinājusies par 11%, turklāt 58% no izdevējiem gada laikā pamanījušies izdot tikai vienu grāmatu, pārāk lielu lasītāju ievērību neizpelnījās – tā vismaz šķita pēc ziņu rakstam pievienoto komentāru skaita. Kaut ko piebilst par vajadzīgu ziņas publicēšanas dienā bija uzskatījuši tikai pieci entuziasti. Grāmatu skaita sarukums droši vien patiesi nav satraukuma vērts, jo laikam jau arī to, kas latviešu valodā vispār kaut ko lasa, tāpat kļūst arvien mazāk.

###

Ilgu laiku uzskatīju, ka tas notiek ar ikvienu, tāpēc nevienam par to netiku stāstījis. Galvā regulāri mēdz uzpeldēt kaut kādi jēdzieni un vārdi, kam ar apkārt notiekošo vai aktuālajām domām nav pilnīgi nekāda sakara. Un tad nu šie vārdi kādu laiku turpina malties pa apziņu – kā brīvstāvoša skaņa, kā veļasmašīnā ielikta veļa. Teiksim, vakar šādi uzpeldēja "Butross Butross-Gali", pamalās, pamalās un pēc laika izdzisa. Šorīt no rīta tas bija "Serbska institūts", bet pirms dažām dienām – "Vera Zozuļa" un "Melrouspleisa".

Tagad esmu atklājis, ka šai parādībai vismaz angļu valodā izgudrots pat nosaukums: šādus uzmācīgus vārdus (retāk melodijas vai attēlus) mēdz dēvēt par "mind-pops" (aptuvenā tulkojumā: "prāta uzplaiksnījumi"). Termina autors ir psiholoģijas profesors Džordžs Mandlers no Sandjego universitātes Kalifornijā, un viņš ir arī viens no nedaudzajiem zinātniekiem, kas šo apziņas dīvainību mēģinājis pētīt. Par to izlasīju gadus sešus vecā rakstā, kas publicēts žurnālā "Scientific American". Raksta galvenā varone ir Lia Kvavilašvili no Hertfordšīras Universitātes Lielbritānijā. Viņa bija sākusi šai parādībai pievērst uzmanību pēc tam, kad apziņā sākuši uzpeldēt angļu valodas vārdi, kuru nozīme viņai pat šķietami nebija zināma (viņas dzimtā valoda ir gruzīnu un igauņu, tāpat viņa pārvalda krievu valodu). Tas viņu pamudinājis ķerties pie uzmācīgo vārdu pētīšanas, un jau 2004. gadā publicētā rakstā izteikts minējums, ka parādības iemesls varētu būt mūsu smadzenēm raksturīgas "ilgtermiņa ierosas" ("long-term priming"). Lai gan lielākajā daļā gadījumu cilvēki nespēj identificēt it kā no nekurienes iznirstošo vārdu izcelsmi vai saistību ar savu konkrētā brīža pieredzi, patiesībā tos būtu jāuztver kā mūsu smadzeņu mēģinājumus aizsteigties notikumiem pa priekšu un piedāvāt izskaidrojumu kaut kam, kas ar mums patiešām notiek. Šāds skaidrojums gan ir pretrunā ar citu novērojumu, proti – iznirstošie vārdi apziņā visbiežāk mēdz parādīties brīžos, kad neesam koncentrējušies uz kaut kādu noteiktu darbību vai pieredzi un savu prātu esam, ja tā var teikt, palaiduši dīkā. Vārdu sakot, atliek vien atslābt, un ar mums sāk spēlēties nelabais. Visu vēl mulsionošāku padara fakts, ka nedaudzo pētījumu rezultātā noskaidrots – gan pilnīgi veselu, gan ar depresiju sirgstošu personu vidū ir aptuveni vienāds skaits cilvēku, kas ar šo parādību ne reizi mūžā nav saskārušies, savukārt šizofrēnijas pacienti ar to esot labi pazīstami. Daži novērojumi liecinot, ka prāta uzplaiksnījumi nākot par labu problēmu risināšanai un radošām domām, taču šizofrēnijas pacientiem tie var kļūt arī par daļu no halucinācijām.

####

Žurnālā "Attention, Perception, and Psychophysics" ("Uzmanība, uztvere un psihofizika") nesen publicēts pētījums "Vai divas atstarpes ir labāk nekā viena? Kā atstarpju skaits pēc punkta vai komata iespaido lasīšanu". Angļu valodā rakstošajā un lasošajā pasaules daļā vēl aizvien ir ļaudis, kas uzskata, ka teikuma beigās uz datora vai rakstāmmašīnas rakstītā tekstā aiz punkta būtu liekama dubulta atstarpe. Domājams, šī tradīcija cēlusies tieši no rakstīšanas ar rakstāmmašīnām, jo tajās tiek izmantoti vienāda platuma rakstu simboli, un tāda ir arī atstarpe. Lai uzskatāmāk nodalītu vienu teikumu no nākamā, tad nu aiz punkta sākts likt divas atstarpes. Minētajā pētījumā mēģināts noskaidrot, vai un kā dubultā atstarpe iespaido lasīšanu un teksta uztveri. Tā ticis noskaidrots, ka tekstu ar dubultu atstarpi lasītāji lasot par kādiem 3% ātrāk nekā tādu, kurā izmantota viena atstarpe.

####

Amerikāņu ekonomists Braians Duglass Kaplāns nesen intervijā stāstījis, ka allaž esot baidījies no "autodidakta lāsta", "kad tu esi izlasījis tonnām materiāla, bet tā arī neesi parunājies ar kādu, kurš patiešām apjēdz, kas notiek. Tā ir viena no lietām, ko cenšos darīt, īpaši, ja runājam par zināšanām konkrētā nozarē. Bieži vien pastāv tādas nozaru zināšanas, par kurām ar šo jomu saistīti cilvēki ir domājuši, taču tā arī nav tās pierakstījuši. Tas, ar ko es nodarbojos, ir tik starpdisciplinārs, ka mani šis autodidakta lāsts allaž uztraucis. Protams, autodidaktam ir ļoti grūti izdibināt: "Kas gan ir tās zināšanas jūsu nozarē, kuras neesat pierakstījuši?"". Ar šādu autodidakta lāstu esmu sists jau labu laiku. Pasaule ir pilna ar milzumdaudz interesanti aprakstītām zināšanām un lietām, un, šos aprakstus iepazīstot, var pavadīt ne vienu vien mūžu vai pat visu mūžību. Tomēr ir skaidrs, ka paliek arī ne mazāk daudz lietu, kuru aprakstīšanai vēl neviens nav pieķēries. Grāmatās vai žurnālu rakstos tās vēl nav nonākušas. Un kā tad ar tām?

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1