Sarunas
11.04.2008

Par Anrī Bergsonu, bergsonismu un dzīvi bez depresijas. Saruna ar franču filozofu Frederiku Vormsu.

Komentē
0

Federiks Vorms. Foto no: laviedesidees.fr

Ulmas ielā, nelielā Parīzes latīņu kvartāla šķērsielā, pa kuru ejot, ja vien iepretim nepavērtos skats uz Panteonu, varētu likties, ka pastaigājamies pa kādu no Rīgas klusā centra vietām, atrodas vairākas Parīzes normālskolas (l’Ecole Normale Supériorel’ENS) fakultāšu ēkas. Filozofijas nodaļa kaut arī ir neliela institūcija, tomēr ir viena no prestižākajām Francijas augstskolām humanitārajās zinātnēs. Šeit kādreiz mācījušies vai mācījuši tādi ievērojami franču intelektuāļi kā A.Bergsons, Ž.P.Sartrs, S.de Bovuāra, R.Arons, L.Altisers, M.Fuko, Ž.Deridā u.c.

Ielas galā nonāku pie kādas nelielas divstāvu ēkas, kurā man sarunāta tikšanās ar franču filozofu Frederiku Vormsu (Frédéric Worms), šobrīd pasaulē vienu no zināmākajiem Anrī Bergsona filozofijas pētniekiem. Viņš ir Parīzes normālskolas profesors un turpat strādā kā starptautiskā mūsdienu franču filozofijas pētniecības centra vadītājs (tā dibinātājs ir Alēns Badjū (Badiou)), kā arī pasniedz lekcijas Lilles III Universitātē, vietā, kas arī ļoti cieši saistīta ar Bergsona vārdu.

 

Dodoties iekšā, nonāku vairāku māju ieskautā dārzā, kur valda mierīga, nesteidzīga noskaņa. Tā droši vien ir studiju dzīvei tipiska pēcpusdienas atmosfēra, kad vairs nesastapt uz soliņiem smēķējošus un sarunās aizrāvušos jaunos cilvēkus. Nezinu kādēļ, bet filozofijas doktorantūras nodaļa atrodas franču ķīmiķa Pastēra vārdā nosauktā paviljonā. Nodarbinādams sevi ar šo domu, lēnām kāpju augšup pa kāpnēm, kas vijas uz otro stāvu. Nelielā koridorā atrodas durvis uz vairākiem kabinetiem, uz vienām ātri atrodu meklēto uzvārdu, bet tā kā līdz rendez-vous atlikušas vēl dažas minūtes, mani neizbrīna fakts, ka kabinets ir aizslēgts. Toties ir laiks aplūkot nelielo, gaišo un silto telpu, kurā pie ziņojumu dēļa piestiprināti vairāki plakāti par gaidāmajām aktivitātēm – kolokviju par Rolānu Bartu, semināru, kas veltīts franču filozofijai 60-tajos gados un I starptautisko Bergsona filozofijai veltīto kongresu, kas aprīlī tiek rīkots Londonā.

Ņemot vērā francūžiem raksturīgo akurātību, monsieur Vorms ierodas vēl salīdzinoši precīzi, tomēr par to daudz nebēdāju, jo to nieka 25 vai pat mazliet vairāk minūšu laikā man ir iespēja gan atpūtināt kājas, gan pavērot dažus vietējos un arī citzemju studentus, kuri acīmredzot steidz kārtot kādas ieskaites vai ieradušies uz konsultācijām, jo arī manas ierašanās mērķis ir visnotaļ līdzīgs.

 

Frederiks Vorms dzimis 1964. gadā, strādā par profesoru Lilles III Univeristātē un Parīzes normālskolā (l’ENS), vinš ir arī Bergsona draugu biedrības vadītājs.
Galvenās pētnieciskās intereses: Anrī Bergsona studijas, 20.gadsimta franču filozofija, fenomenoloģija.

 

Monogrāfijas:

1992 : Bergson, L'Ame et le corps, avec une Introduction (Hatier, coll. Profil) (Bergsons, Dvēsele un ķermenis, F.Vormsa ievads)
1997 : Introduction à Matière et mémoire de Bergson, PUF, p.330 (Ievads Bergsona darbā Matērija un atmiņa)
2000 : Le Vocabulaire de Bergson, Ellipses
2004 : Bergson ou les deux sens de la vie, PUF, coll. Quadrige, p.361 (Bergsons jeb divas dzīves izpratnes)

 

Rakstu krājumu redakcija:

2002 : Annales bergsoniennes I : Bergson dans le siècle, PUF, coll. Epiméthée, p.374
2004 : Le moment 1900 en philosophie, Presses Universitaires du septentrion, p.400
2004 : Annales bergsoniennes II : Bergson, Deleuze, la phénoménologie, PUF, coll. Epiméthée, 534 pp.
2007 : Annales bergsoniennes III : Bergson et la science, PUF, coll. Epiméthée, p.518

 

Vēl Vormsa rēķinā ir vairāki desmiti rakstu, kas aptver gandrīz visu diezgan plašo Anrī Bergsona filozofijas tematiku, gan tās saknes un kontekstu, gan arīdzan ietekmes un interpretācijas. Viņš rakstījis gan par Bergsona diskusiju ar Dekartu, Leibnicu un Kantu, gan par Bergsona vietu 19./20.gs. mijas filozofijas un zinātnes ideju vēstures kontekstā, tāpat arī par Bergsona ideju recepciju fenomenoloģijā, 60-to gadu franču filozofijā un Žila Delēza lasījumiem.

 

Patlaban Frederiks Vorms kopā ar kolēģiem strādā pie Anrī Bergsona tekstu jauna kritiska izdevuma, kura ietvaros jau parādījušās vairākas grāmatas :

Radošā evolūcija : L’Evolution créatrice (1907), édité par A.François, Paris, PUF, 2007
Apcerējums par apziņas tiešajiem dotumiem : Essai sur les données immédiates de la conscience (1889), édité par A.Bouaniche, Paris, PUF, 2007
Smiekli : Le Rire (1900), édité par G.Sibertin-Blanc, Paris, PUF, 2007

 

Jau sarunas sākumā jautāju Vormsa kungam par minēto jauno kritisko izdevumu galveno mērķi, un to publicēšanas nolūku. Aplūkojot sarakstu, nav pārsteigums, ka pirmais pārizdotais darbs ir Radošā evolūcija, grāmata, kam pagājušogad apritēja 100 gadi un kas savulaik kalpoja par Anrī Bergsona filozofijas vizītkarti. Kāpēc tieši tagad piedāvāt publikai jaunu Bergsona izdevumu, - vai lai labāk atklātu darbu tapšanas kontekstu, vai arī lai padarītu izdevumus mūsdienīgākus?

F.V.: Bergsona gadījumā kritisks izdevums nenozīmē tikai teksta robežu nospraušanu. Tas ir tikai viens tā no uzdevumiem. Bergsons pats tekstus jau sākotnēji ir noteicis diezgan skaidri; tur ir ļoti maz dažādu variantu. Tieši tāpēc mūsu izdevums galvenokārt pievieno tekstiem dokumentāciju par piezīmju aparātu; jo starp šīm piezīmēm pastāv atšķirības, kā arī esam pievienojuši tehniskus instrumentus (indeksus, analītiskās tabulas utt.). Tomēr ir runa arī par to, ka jāņem vērā vēsture, varētu pat teikt, dubulta vēsture. Pirmkārt, tā ir atkāpšanās pie Bergsona viņa filozofijas laikā. Vairāki jēdzieni, vairākas atsauces ir mūsdienās ir novecojuši, un tiem nepieciešams specifisks skaidrojums. Tāpēc ir būtiski ieviest vēsturisku, filozofisku un dažreiz arī leksisku orientieri. Bet, no otras puses, tā ir arī mūsu vēsture, kas padziļinās pievēršoties kritiskai teksta lasīšanai un recepcijai. Mēs šobrīd atrodamies tādā laika nogrieznī, kas nav gluži ne Bergsona slavas uzplaukums, nedz arī aizmirstība, bet gan tāds kā līdzsvara moments, kurā pieaug dažādu, gan strikti akadēmisku, gan arī ārpus akadēmiskām aprindām veiktu, Bergsona tekstu lasījumu skaits. Tātad tas ir šis dubultais vēstures efekts, kas ietver nepieciešamību pēc akadēmiskiem lasījumiem un līdz ar to novieto Bergsonu lielākās filozofijas klasikas līmenī. Un arī šis kritiskais izdevums iezīmē Bergsona ieiešanu starp klasiķiem.  

 

Filozofijas klasika, protams, ir vērtība pati par sevi, tomēr jautājums par tās aktualitāti šodienā ir pietiekami nozīmīgs. Kāpēc lasīt Bergsonu, ko vēl mēs varam atrast viņa piedāvātajā apziņas analīzē un radošās dzīves izpratnē. Lasot kādu interviju ar F. Vormsu atceros, ka viņš raksturojis Bergsona filozofiju kā alternatīvu 20. gs. sākuma Eiropas domas nihilismam un depresijai, tādēļ lūdzu viņu to komentēt.

F.V.: Paradokss ir tajā, ka cilvēka sapratne ir viņa lielākais veikums, taču tajā pašā laikā tā atsvešina viņu no dzīves. Sapratne pēc būtības ir depresīva, jo tā aicina ņemt vērā riskus un izsargāties no nāves. Cilvēki tās dēļ ir depresīvi dzīvnieki. Un nav nejaušība, ka, līdzīgi Freida neirozei, depresija ir pagājušā gadsimta slimība. Atgriešanās pie dzīves nozīmē ne tikai no jauna sastapties ar tās nepieciešamībām un pastāvīgo nedrošību, bet arī ar jaunizgudrojumiem, radošumu un prieku. Tā ir dzīves polaritāte, kas padara Bergsonu nozīmīgu šodien. Jūs to varat arī atklāt arī pie Freida. Freids ļauj mums saprast iekšējos konfliktus, Bergsons, turpretim, palīdz no tiem atveseļoties.

       

Lūdzu filozofam sniegt īsu ekskursu Bergsona ideju pētniecības vēsturē un rezumēt galvenās tendences šajā jomā 20. gs. laikā.

F.V. : Tas ir tas, par ko es runāšu Londonā [kongresā – aut.] .. Tātad, nav viegli vienkārši to rezumēt šajā mirklī. No sākuma ir nepieciešams to skaidrot, kā es to gribētu darīt, aplūkojot posmu ap 1900.gadu franču filozofijā. Un tas ir fakts, ka Bergsons ir bijis šā perioda pašā centrā, un ir atradies, tā teikt, virsotnē līdz pat I Pasaules karam, un Bergsona slava, viņa centrālā loma Eiropas filozofijā, iespējams, ir raksturojama tieši laikā ap 1900.gadu. Pēc tam ir pārrāvums, liels pārrāvums 30-tajos gados, un ar to arī skaidrojams fakts, ka viņa pēdējā grāmata “Divi morāles un reliģijas avoti” (Les Deux sources de la morale et de la religion) (1932) netika uztverta tā kā iepriekšējās. Citas viņa grāmatas [Apcerējums par apziņas tiešajiem dotumiem, Matērija un atmiņa, Radošā evolūcija – aut.] uzreiz kļuva nozīmīgas, bet šī palika nesaprasta. Iespējams tāpēc, ka Bergsons to uzrakstīja un izdeva mazliet par vēlu. Viņa filozofija vairs nediktēja modi Eiropā; bija izveidojusies jauna paaudze, ko pārstāvēja Sartrs, Merlo-Pontī. Starp paaudzēm bija spēcīga plaisa, un Bergsona filozofija noteiktā nozīmē bija kļuvusi par pagātnes filozofiju. Vācijā bija līdzīgs pārrāvums starp Huserlu un Heidegeru.

 

Iebilstu, ka pastāv arī ļoti spēcīgas ietekmes, ne tikai pārrāvums.

F.V.: Jā, viņi ietekmējās, tā jau bija kritika un kritiska izvērtēšana, bet pirms tam pastāvēja dziļš pārrāvums, - tas ir ļoti svarīgi. Pārrāvuma būtība ir tajā, kā Bergsons domāja par cilvēku: kā par dabisku būtni, kā dabisku lietu, kamēr fenomenologiem izpratne par cilvēku, apziņu, brīvību bija citāda, ontoloģiska. Bez šaubām, pie Bergsona arī atrodam cilvēku kā to, kuru raksturo apziņa un brīvība, tomēr fenomenologi, Sartrs, Merlo-Pontī u.c., uzskatīja, ka tā ir pārāk naturāla, pārāk reālistiska izpratne. Un tādēļ arī šis pārrāvums. Tas ir ļoti būtiski, lai saprastu eksistenciālismu, kāds tas bija laikā ap II Pasaules karu. Bergsons gan bija klātesošs, tomēr drīzāk slēptā veidā, bija tāda kā klaiņojoša viņa ietekme, izkaisīta, netieša un pakļauta citām ietekmēm. Pēc tam bija vēl dziļāks pārrāvums Bergsona ideju pētniecībā, tomēr jau 60-tajos gados bija lietas, kas atgriezās, un visspilgtāk caur Delēza darbu [Le Bergsonisme (1967) – aut.]. Bet šodien mēs atgriežamies pie Bergsona, pie konkrētām tēmām, tādām kā dzīve, atmiņa, un pie jautājumiem, kas saistīti ar reliģiju.

 

Kāda bija Žila Delēza loma Bergsona pētniecībā Francijā?

F.V.: Delēzs izdarīja divas lietas. Pirmkārt, viņš lielā mērā izmantoja Bergsonu kā ieroci pret Hēgeli, līdzīgi kā viņš to darīja ar Nīči. Pret Hēgeli tādā nozīmē, ka aicināja domāt atšķirībās un kaismīgi iestājās pret dialektiku. Tā bija daļēja Bergsona filozofijas pielietošana šādos stratēģisko nolūkos. Delēzs pievērsās dzīves tematikai, atšķirības izpratnei, arī Bergsona intuīcijas nojēgumam, tomēr gandrīz neko nerakstīja par apziņas izpratni, par gara problēmu - tas viņu tikpat kā nemaz neinteresēja, arī par darbu “Divi morāles un reliģijas avoti” viņš neizteicās, lai arī, protams, viņam bija vispārēja izpratne par Bergsona filozofiju kopumā. Tomēr no otras puses, viņš ne tikai izmantoja Bergsonu savas filozofijas nolūkos, bet izdarīja lielu pakalpojumu Bergsona pētniecībai. Delēzs parādīja, ka Bergsona filozofija nav tikai laika, temporalitātes, ilgstamības vai vitālisma filozofija, bet, ka tā var tikt aplūkota arī kā metode.

Vēl jāpiebilst, ka tie tādi filozofiskie koncepti kā durée (ilgstamība), élan vital (dzīves impulss), kas interesēja Delēzu, un padara viņa acīs Bergsonu oriģinālu, radošu un tuvu izpratnei par to, kādai jābūt domāšanai. Ir domātāji, par kuriem viņš rakstīja, kas viņam ir ļoti tuvi: Nīče, Spinoza, Hjūms, un tādi, kurus viņš ne pārāk ir mīlējis, kā, piemēram, Kants. Bergsons atrodas it kā pa vidu - no vienas puses, viņš ir ļoti tuvs Delēzam, tomēr vairākos aspektos arī ļoti attālināts. Katrā ziņā 60-tajos gados Delēzam Bergsona filozofija bija iedvesmojoša un izaicinoša.

 

Turpinot par Delēzu, jautāju monsieur Vormsam, kā viņš skaidro to, ka patlaban jaunākajās grāmatās par Bergsona filozofiju, it īpaši grāmatās, kas iznāk angļu valodā, ir ļoti daudz norāžu un atsauču uz Delēzu un viņa sniegtajām interpretācijām.

F.V. : Patlaban jā. Jo pastāv vairāki ceļi, kā tuvoties Bergsona filozofijai. Caur Merlo-Pontī, caur Delēzu, vai arī caur konkrētām problēmām. Bergsona filozofijai var tuvoties arī caur lasījumu; ir cilvēki, kas vienkārši sāk ar pašu grāmatu, paņemot to un noteiktā veidā sākot lasīt. Bet Delēzs ir tikai viens no ceļiem, vienīgi problēma ir tā, ka nedrīkst jaukt pašu ceļu ar šī ceļa mērķi, t.i. Delēzu un Bergsonu.

 

Kā jūs skaidrotu terminu ‘bergsonisms’ (norādu uz Londonas konferences ‘Bergsons un bergsonisms’ plakātu) - ne tikai attiecībā uz Delēzu, bet kopumā, jo tas ir lietots, lai kopumā raksturotu Bergsona filozofiju, iespējams, viņa mācības esenci, viņa skolnieku pārstāvēto virzienu, kādu noteiktu domāšanas veidu? Kā jūs to saprotat?

F.V. : Bergsonisms jeb tas, par ko jūs jautājat, attiecas uz divām lietām. Pirmkārt, noteikts virziens, strāvojums (courant) ideju vēsturē, ko pārstāv viņa skolnieki un kas nes noteikta veida ideoloģiju, taču ideoloģiju saprastu visplašākajā nozīmē. Un otrkārt, bergsonisms var tikt skaidrots arī kā metode.

 

Kādā nozīmē metode ?

F.V. : Intuīcijas metode, vai tas pats nošķīrums pēc būtības un pakāpes, par ko rakstīja Delēzs, ir vēl daudz dažādu citu metodes aspektu. Kopumā par bergsonismu var runāt kā par virzienu vai metodi. Liela daļa Bergsona oponentu izturējās pret viņa idejām kritiski un raksturoja tās kā bergsonismu, gandrīz kā politisku ideoloģiju, kur pastāvēja jautājums : būt par bergsonieti vai nē. Tā, piemēram, Žiljēns Benda (Benda) 1912. gadā grāmatā “Bergsonisms jeb kustīguma filozofija” (Le Bergsonism ou la philosophie de la mobilité) vispār raksturo bergsonismu kā iracionālisma filozofisku strāvojumu. Bet ja atgriežamies pie Delēza, tad viņš savukārt ar bergsonisma nojēgumu saprot tieši metodi, nevis kādu virzienu vai strāvojumu ideju vēsturē. Iespējams, ka tas attiecas arī uz citām skolām, un līdzīgi ir, ja mēs, sacīsim, jautājam, ko nozīmē būt par hēgelieti, vai tamlīdzīgi. Bet šobrīd, manuprāt, būt par bergsonieti neparedz vairs nekādu partejisku piederību, kā tas bija agrāk, kad tā bija visnotaļ karojoša nostāja, kas patiesībā rada briesmas arī pašai filozofijai.

 

Jautāju Vormsam par tagadējām tendencēm Bergsona filozofijas pētniecībā, par to, kas pašreizējo brīdi atšķir gan no sākotnējiem lasījumiem, gan fenomenoloģijas kritiskā skatījuma, gan Delēza interpretācijas.

F.V.:  Pastāv divi principiāli aspekti. Pirmkārt, ir akadēmiskais aspekts ; mēs lasām Bergsonu nopietni un iedziļinoties, lasām viņu kā filozofijas klasiķi, tāpēc veidojam kritisko izdevumu, izdodam Annales bergsoniennes, un tas paredz nopietnas tekstu studijas. Bet ir arī otra tendence, kas ir mazliet atšķirīga. Tā cenšas aptver problēmu loku, bergsoniskās idejas, piem., dzīves nojēgumu, atmiņas dažādus aspektus u.c., tā ir tendence, kas šodien ir ļoti spēcīga, izejot no Bergsona filozofijas, pārdomāt tās kā filozofiskas problēmas.

 

Mēģinu konkretizēt, un jautāju par Bergsona izstrādāto dzīves/dzīvības (la vie) nojēgumu. Kā pārdomāt šo tēmu mūsdienās, kā to korelēt ar tām zināšanām, ko piedāvā ģenētika, molekulārā bioloģija, bioķimija un citas nozares ? Ko Bergsona teksts mums var sniegt attiecībā uz dzīves izpratni ? Jo, kā zināms, Bergsons savā analīzē, atšķirībā no citiem tā dēvētajiem ‘dzīves filozofiem’, nebūt necentās norobežoties no dabaszinātnēm ; viņš gan vērsa pret tām kritiku, tomēr arī daudzas idejas integrēja savā koncepcijā. Līdz ar to, vai šī dzīves tēma un tā dēvētais ‘Bergsona vitālisms’ šodien nav kļuvis par anahronismu ?

F.V. : Nē, jo, domājot par dzīves izpratni, jāsaprot, ka dzīve/dzīvība nav tikai kāds atsevišķs fenomens starp daudziem citiem, bet, ka patiesībā, dzīve/dzīvība ir mūsu esamības mods. Vēl viens iemesls, kāpēc vēl šī problēma ir ļoti būtiska, un nav tikai viena no daudzām, - Bergsons parāda veidu, kā skatīties uz cilvēku, un pirmām kārtām viņš saprot cilvēku kā dzīvu būtni, atšķirībā, piemēram, no cilvēka kā vēsturiskas būtnes izpratnes, kas jau ir pavisam cits skatījums, kur sākotnēji tas ir nevis dzīva būtne, bet tīri vēsturiski noteikta būtne. Šodien ar Bergsona palīdzību varam atgriezties pie cilvēka kā dzīvas būtnes izpratnes. Un principā, mēs nonākam pie tā, ka zinātne, ģenētika, evolucionārā bioloģija, vai kādas citas, ja vēlaties, saskaras ar šo problēmu, kas sākotnēji jau ir tīri filozofiska problēma.        

Turklāt, Bergsons nav īstens vitālists [t.i. nepieder vitālisma klasiskā virziena kā bioloģiskas koncepcijas, kuras aizsākumi rodami 18.gs. – aut.]. Bergsonam vienmēr ir bijuši divi dzīves koncepti – viens ir pragmatiskais dzīves nojēgums, kas nosaka to, ka dzīve/dzīvība ir pienākums, nepieciešamība un vajadzība izdzīvot. Un tas paredz, ka dzīves telpa, sabiedrība, valoda, tehnika, tie visi ir instrumenti, vitālie līdzekļi, kas nodrošina šo mērķi pragmatiskā nozīmē. Tāda ir dzīves izpratne pirmajā nozīmē, un tikai pēc tam pie Bergsona atrodam otro izpratni, dzīvi kā iekšēju, temporālu fenomenu, radošu, kreatīvu dzīvi. Būtiskā lieta šeit tāda, ka pati dzīve ir sadalīta. Kad man ir nepieciešamība pēc ēdiena vai dzēriena, jautājumam par ilgstamību vai brīvību nav īstā vieta. Tad man jādomā telpiskos terminos, jādomā vienīgi par ierobežojumiem un nepieciešamību.

 

Bet kā apvienot šos divus aspektus, un vai tas ir iespējams ?

F.V.: Jā, Bergsons tiecas apvienot, jo tā ir visas viņa filozofijas galvenā problēma: ilgstamības un telpas vienība, temporālās un ķermeniskās dzīves vienība, un, galu galā, Bergsons piedāvā skaidrojumu vai risinājumu, ka dzīve ir to abu sajaukums, un tā kā tā ir sajaukums, tas paredz to, ka pastāv robežas, tā ir ierobežota, un dzīves/dzīvības sabrukšana vai noārdīšanās, vienkāršāk - nāve, ir matērijas izraisīta. Un mēs kā dzīvas būtnes esam šis sajaukums, mēs nenoliedzami esam saistīti ar temporalitāti, ilgstamību, taču vienlaikus mēs esam telpiskas būtnes, kurām līdz ar to pastāv daudz dažādu ierobežojumu.

Tāpēc jāņem vērā šie aspekti, kaut arī ir cilvēki, kas domājuši, ka pie Bergsona brīvība cilvēkam ir neatņemama, pastāvīga. Tā tas tomēr nav. Bergsons ir ļoti daudz rakstījis par cilvēku, par viņa eksistences veidu, kur nav itin nekādas brīvības izpausmes. Un nevis tāpēc, ka būtu kādi īpaši šķēršļi brīvībai, bet tāpēc, ka šķēršļi ir vienmēr. C’est la vie..    

 

Pirms atvadīties, precizēju vēl dažas tehniskas lietas; sarunas gaitā pārliecinos vēl vairāk, ka uzdot tradicionālus jautājums par to, kas patlaban norisinās franču filozofijā kopumā (diezgan skaidrs priekšstats rodas, aplūkojot to jauno grāmatu kopumu, kas katru gadu tiek izdotas), vai, vēl vairāk, ko profesors domā par šībrīža tendencēm filozofijā globāli, nav nekādas lielas jēgas. Arī tāpēc, ka neesmu pat paspējis pārrunāt milzum daudz jautājumu saistībā ar Bergsona filozofiju.

Andrejs Balodis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!