Pirms pāris mēnešiem Latvijas kultūras telpu pāršalca konflikts starp dramaturģi Leldi Stumbri un Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni, kurš uz pārmetumiem krāpniecībā reaģēja ar provokatīvu paziņojumu par to, ka Nacionālais teātris vairs neuzvedīs dzīvu latviešu dramaturgu lugas. Piedāvājam mūsu lasītājiem dzejnieka un dramaturga Raiņa atbildi uz šo paziņojumu – atbildi, kas publicēta 1925. gada 18. jūlijā avīzē "Sociāldemokrāts" un ir aktuāla joprojām. Lai arī izlasītas ar tik lielu laika atstarpi, šajā paziņojumā paustās domas un izceltās problēmas ļauj paskatīties uz latviešu teātra intrigām, likteņiem un tā kultūrvēsturisko sūtību ar svaigu skatienu.
Rainis ar Aspaziju Torņakalnā, Dīķu ielas mājas pagalmā 1925. gadā
Ar šodienu aizeju no Latvijas Nacionālā teātra un manas lugas netiks vairs tur uzvestas, par ko iesniedzu paziņojumu teātra direkcijai.
Tagad varu dot dažus paskaidrojumus; agrāk tie būtu uzskatīti par pašaizstāvēšanos, un to es turu par manim nepieklājīgu. Es pūlēšos rakstīt pēc iespējas īsi. Kad man pēc manu kopotu rakstu nobeigšanas būs laiks un publikai interese, par mūsu teātra lietu principieli rakstīšu vēlāk.
Cīņa pret mani tagad beigusies ar manu pretinieku pilnīgu uzvaru. Jāsaka jau še, ka šī cīņa bija vienpusīga, jo es viņā nepiedalījos, neatbildēju uz uzbrukumiem un liku runāt tikai darbam pašam. "Tēlo, māksliniek, nerunā!" pie tā es turos; es zinu, ka to mūsu modernie mākslinieki atzīst par vecmodību un runā un reklamējas uz visām pusēm, – un viņu panākumi nenoliedzami. Bet es vecmodīgs. Es tādās reizēs gaidu, ka mani aizstāvēs manu principu domu biedri; bet tādi šoreiz neradās, es biju viens pats ar teātri, un laikam tikai vēl publika uz mums skatījās labvēlīgi, bet publika jau ir mēma.
Cīņa turpinājās 4 gadus, jo bija sākusies tūlīt, kad aktieri mani ievēlēja par Nac. teātra direktoru. Manas partijas biedri nekad nau gribējuši redzēt mani šinī vietā, kuru uzskatīja par nelaiķes reakcionārās "māmuļas" teātra turpinājumu. Un pilsonībai laikam bija tāds pat uzskats: es, sociālists, ielauzos viņas aplokā! Nelaiķis draugs vecais Ādolfs Alunāns būtu teicis: "Ko palīdz nu mans mazais dārziņš, kad citi tanī apkārt lien?" Es viens laikam uzskatīju Nac. teātra lietu par Latvijas lietu.
Sākumā un aizvien sabiedrība mani brīdināja, ka mani nomākšot aktieru intrigas, bet es tādu nemanīju; ja bija bijušas, tad tās apklusa līdz ar manu atnākšanu, es miermīlīgs cilvēks, mēs ar aktieriem kā jau māksliniekiem sadzīvojām kā mīļi biedri. Intrigas bija gan, tikai no citas puses – no pašas sabiedrības, kurai, kā jau latviešiem, tas ir tradicionāls ij izpriecas, ij cīņas līdzeklis.
Cīņa pret mani. tika vesta no preses pirmos gadus paslepeni, tad arvienu atklātāki. Kopš Celmiņa kga ministrijas cīņā pret mani piedalījās arī valdība un tiešām panāca uzvaru. Valdība varēja lietu nostādīt pilnīgi politiski, un partijas varēja pār manu galvu līgt ap kompensācijām un atalgojumu; bet presei bija jāatrod attaisnojumi šai cīņai, tāds bija, vienkārt, – Nac. teātrs manā valdībā pagrimis. Skaitļi gan rādīja pretējo, jo teātrs, kurš, man atnākot, bija tādā novārtā, ka mūs ar Aspaziju saņēma opera un ne teātrs, – tagad ir literāriski, dzejas vērtības ziņā, un materiāli, ieņēmumu ziņā, pirmā un augstāka skatuves mākslas iestāde Latvijā, Valsts piemaksas procents ir arvienu mazinājies, ne audzis, kā, piem., operā. Pēdējā laikā no teātra paša ietaupījumiem iegādāts miljonu vērtīgs apaļais prospekts, kas darīs nākamos inscenējumus daudz lētākus. Bet galvenais: ar lielām, neatlaidīgām pūlēm manā vadībā panākts noskaņots aktieru ansambls un tik augsti stāvošs personāla sastāvs, kāds nekad vēl nau bijis un nau nevienā latviešu teātri; visus labākos spēkus mēs esam kopojuši Nac. teātri. Tāda ir patiesība, un tādi ir skaitļi, bet kam patika un pacietība tos ievērot?
Otrkārt, tika teikts: es gremdējis Nac. teātri ar to, ka uzvedis savas lugas un ļoti bieži: – tiešām, "Jāzeps" uzvests 80 reizes, – tik daudz kā nekad vēl šinī teātrī neviena luga, izrāžu skaitā pat ne tuvu. nenāk neviena cita luga, ļoti daudzas reizes uzvesta arī "Pūt, vējiņi", "Spēlēju, dancoju", "Krauklītis", "Mušu ķēniņš", "Fausts", katra no tām izturējusi vairāk izrāžu nekā citu autoru lugas. Es biju domājis, ka teātrus paceļ ar labi ejošām lugām, un pūlējos tādas rakstīt; un publika, liekas, arī bija tā domājusi, bet tagad es dzirdu, ka tas bijis noziegums no manas puses. Kad es tad solījos nedot teātrim savas par vājām atzītās lugas, tad radās asprātīgs avīžnieks, kas arī to pierakstīja man par noziegumu. Bet man saka, ka šis avīžnieks esot tas pats asprātīgais "La Manšas" junkurs, tikai ar to starpību, ka dons Kihots bijis godīgs bruņinieks.
Abi augšējie pārmetumi man, kā liekas, tomēr bija tikai palīga cīņas līdzekļi pret mani. Galvenais bija tas: ka es nevedot Nac. teātri pa tiem ceļiem un tais mākslas augstumos kā Smiļģa kgs Dailes teātrī. Šinī pārmetumā visa prese bija vienisprātis, palaikam tikai "Jaun. Ziņas" ieņēma neitrālu stāvokli. Un tiešām, man atkal jāsaka mani principi bija gluži citi un pat pretēji Dailes teātrim, un es tos tiku izteicis arī pāris runās teātrī, Saeimā un budžeta komisijā, – bet gaiši tie bija redzami Nacionālā teātra darbībā. 1) Nacionālais moments. Nacionālam teātrim, pēc mana uzskata, jābūt nacionālam, t. i., jāveicina nacionālā māksla, uzvedot oriģināllugas, kuras tik paceļas pāri diletantismam; nau neviens latv. dramatiķis – nediletants, kurš nebūtu ticis uzvests; es uzvedu pat dramatiski mazvērtīgas lugas, ja to sacerētājs vismaz bija rakstnieks ar pazīstamu vārdu un pats varēja atbildēt par savu darbu. To man pārmeta, bet, kad es nu tādu nebūtu uzvedis, ko tad? Dailes teātrs neuzveda latv. oriģināllugas, ar maz izņēmumiem. – Nac. teātra repertuārī bez nacionālām lugām klasiskās un labākās modernās parādības, drāmas un komēdijas.
2) Reāli psiholoģiskais tēlošanas moments. Nac. teātrī, pēc mana uzskata, aktieri ar savu māksliniecisko personīgo izjūtu tēloja dvēseles notikumus dzīvos cilvēkos un gribēja klausītājus-skatītājus saviļņot līdzi savam un dzejnieka dvēseles trīsējumam. Aktieri runāja uz klausītājiem, bet nelika galveno svaru uz mehāniskām kustībām; viņi bija mākslinieki un patstāvīgas personības, kuras kopā darbojas, bet ne lelles režisora rokās. D. teātrs uzsvēra taisni šo ārējās kustības momentu un mehanizēja teātri.
Ar šo sakarā 3) literāriskais moments. Nac. teātrim, pēc mana uzskata, bija jābūt garīgas, n a c i o n ā l a s u n u n i v e r s ā l a s kultūras izplatītājam; tam bija jādod tautai augstākās garīgas jūtu atziņu vērtības, kas krājas drāmās, t. i., augstākā dzejā. Dzejnieka darbs aktieram bija jāpārvērš otru mākslā: skatāmībā un dzirdamībā. Dailes teātrī šī literāriskā momenta nemaz nau; dzejnieks D. teātrī ir tikai "konsultants", palīga spēks kā mūziķis, dekorators, elektriķis utt. utt. Tautas garīgās kultūras pacelšanu D. teātrs nekad nestādīja par savu mērķi.
Tādi principi bija Dailes teātrim un tādi man, abi ir nesavienojami. Bet avīzes ziņo, ka valdība domājot abus principus tomēr savienot – ļoti vienkārši tāda veidā, ka savieno vienās rokās abu teātru iestādes, protams, ļoti stingrās rokās, eža cimdiem. Un ir jau mums ļaudis, kas ne vien miesīgi stāv uz divām kājām, bet arī garīgi uz divām pārliecībām, ļoti apdāvināti, praktiski ļaudis. Un mūsu tagadējā valdība nau mazāk apdāvināta, un bez tam viņa jau pēc sava stāvokļa ir pāri visai saprašanai no "pavalstnieku aprobežotā prāta" puses.
Man gan ir vēl cita cerība uz šī konflikta izlīgšanu miera ceļā pēc sīvām cīņām gadiem cauri; šī cerība dibinājas uz pārliecību, ka mūsu pilsonība ir ļoti veikla un gudra veikala lietās, sevišķi sīkās. Vai nevar būt, piem., tādas kalkulācijas? Dailes teātra princips mums bij vajadzigs kā ierocis pret sociālistu teātri; kad tas nu laimīgi ir izdzīts ārā, tad taču teātrī var palikt viss pa vecam; mēs varam pat neatzīt D. teātri, kurš taču mīt vismaz revolucionārā ēkā. Kas tā arī bija par iedomu – likt sociālistu nacionālā teātri? Tas gandrīz tas pats kā sociālistu nacionālā līga un klubi! Pilsoņi domā, ka Nac. teātrim jābūt par "nacionālu" teātri.
Bet man ir vienas bažas, vai Dailes teātra principi tiešām būs uzturami spēkā ar valdības palīdzību?
Beidzot savu paskaidrojumu, kurš tomēr iznācis ļoti garš, – īss tas tikai, kad ievēro, ka pa četriem gadiem tas ir vienīgais, – beigās man jāatzīmē, ka tag. valdība atradusi ļoti zīmīgu laika bridi manai atlaišanai: manu 60 gadu piemiņu: "moris savu darbu darījis, moris var iet," saka Šillers. Izašars gudrais saka ko līdzīgu uz Jāzepu. Es paņemu šo atzinības balvu par darbu Latvijas labā, jo mans darbs līdz šim bijis tikai priekš Latvijas. Tagadējā valdība arī vēl tanī ziņā izvēlējusies sev ļoti izdevīgu laiku manai atlaišanai – jo nu man ņemta iespēja atvadīties personīgi no saviem aktieriem – vēl vienu mēnesi vēlāk, un 15. augustā būtu aktieri atkal sanākuši darbā, un mēs būtu varējuši spiest viens otram draudzīgi rokas pēdējo reizi; tādu jūtelību valdība aizstāvēja. Caveant consules, esat modrīgi, konsuli, ka valstij nenotiek ļaunums!
Tad nu mīļie darba biedri, aktieri, koristi, darbinieki, visi mani dārgie draugi, saņemiet manu sirsnīgu pateicību par labo kopstrādāšanu, paliekat uzticīgi savai mākslinieciskai pārliecībai, esat cienīgi mūsu augstākās mākslas svētnīcas locekļi un nesat tautai labo garīgo kultūru! Mans pēdējais sveiciens varbūt jūs nesasniedz, jo jūs jau neesat mani politiski, bet tikai darba biedri; bet, ja jūs arī nelasiet "Sociāldemokrātā" šis rindiņas, esat tomēr sveicināti, jūs jutīsiet manu sveicienu no tālienes.
No teātra es aizeju, par manu aizeju no Latvijas jāļauj spriest viņai, jo viņa mani bij aicinājusi pie sevis.
Nu es mazgāšu rokas ar "kodīgām ziepēm", kā saka Baibe.
0