Šī eseja tika nolasīta 8. martā Kaņepes Kultūras centrā Starptautiskajai sieviešu dienai veltītajā pasākumā "Stand-up jeb smieklīgas esejas sieviešu izpildījumā", kas izpelnījās tik lielu apmeklētāju interesi, ka daļa bija spiesta palikt aiz durvīm. Lai mierinātu iekšā netikušos, kopā ar pasākuma organizētājiem nolēmam dažas no esejām publicēt. Nākamais sieviešu stand-up vakars Kaņepes Kultūras centrā plānots 6. maijā.
Es esmu pret abortu ierobežošanu. Bet tas nevienu nepārsteidz. Ja divdesmitgadīga sieviete ir pārliecināta, ka negribēs bērnus, tas ir šokējoši. Ja vientuļa sieviete izvēlas abortu, tas ir traģiski. Ja trīs bērnu māte iestājas par abortiem, tas vienkārši ir veselais saprāts.
Trīs bērni – tas ir tas mirklis, kad cilvēki saka nevis "apsveicu!", bet "atkal?!". Kad paziņas sāk dāvināt prezervatīvus. Kad visi jautā, vai trešais ir Raivja Dzintara dēļ.
Ja man kādreiz būs četri bērni, viņi man jautās, vai mans vīrs ir kristietis.
Patiesībā man nav bijis īsts aborts. Ir bijis tikai medicīniskais aborts, kas vispār neskaitās, – ne es izvēlējos to, ka embrijs iet bojā, ne to, ka viņš fiziski jāizņem no dzemdes. Par laimi, pilnajā narkozē. Mani kolēģi, kas vienmēr skatās uz lietām no gaišās puses, teica – Ieviņ, pilnā anestēzija! Tās ir narkotikas par brīvu!!!
Es pavadīju divas stundas, narkotiku murgos rediģējot tekstu par koka baznīcām Latgalē.
Un tad nāca ārste.
Es nezinu, kā jums ir ar ārstiem, bet man piemīt paradums pret viņiem izturēties maksimāli laipni. Ķirurgs man izrauj zobu, un es viņam saku: "Paldies, tas bija lieliski! Es ceru, ka drīz varēšu pie jums atgriezties. Jūs man varēsiet ieurbt žoklī implantu."
"Jā... Noslaukiet asinis no sejas."
Un tā nu es tur guļu, man no vēdera ir izrauts embrijs, pienāk ārste ar veselu varzu praktikantu, un viņa saka: – Te mums aborts guļ. Nu, kā jūtaties?
– Paldies, lieliski.
– Kura grūtniecība?
– Trešā.
– Un pirmie divi bija spontāni vai pēc izvēles?
– Ē... abi divi plānoti.
– Ai-ai-ai, nu kā jūs dzīvojat, tik jauna – un jau trešais aborts.
– Es neesmu tik jauna, kā izskatos. Un pirmos divus es piedzemdēju.
– Un šo trešo jūs pati gribējāt?
– Jā.
– Un mēģināsiet vēlreiz?
– Jā, – es saku, narkotikas vēl nav izgājušas.
– O, nu tad mēs jūs paturēsim vēl dažas dienas, pārliecināsimies, ka ar jums viss kārtībā.
Jo es acīmredzami neesmu cilvēks ar bērniem. Cilvēki ar bērniem spēj runāt tikai par kakām un plastilīna glezniņām. Viņi pārtiek no aukstas putras un izmisuma. Cilvēki ar bērniem ir pazemīgi; viņi ir mēģinājuši atrisināt pirmās klases mājasdarbus un sapratuši, ka neko nesaprot.
Un nesaki, ka tu nezināji, ka tā būs. Atmini scenāriju: vispirms cilvēkā ieperinās kaut kāds dīvains radījums, tad pašķīst asinis, viņš tiek ārā un kļūst par tīneidžeru. Jā, tā ir filma "Alien". In space no one can hear you scream.
Grūtniecība ir baisa. Tev visur sāp un stiepjas, tev jau mēnešiem ilgi ir PMS, tavi kauli fiziski ieņem citas pozīcijas, tev nemitīgi gribas ēst, bet vairs nav vietas, kur ieēst. Nakts operāciju "pagriezties uz otriem sāniem, piecelties un kārtējo reizi aiziet uz tualeti" tu plāno kā misiju uz Marsu.
Un pēcāk pie manis pienāks cilvēki, kas teiks: "Ieviņ, tu pārspīlē, grūtniecība ir skaistākais laiks sievietes dzīvē." Es zinu šo toni, man ir draugi alkoholiķi. "Un trešajā dienā mēs dzērām medicīnisko spirtu un uzkodām vecus tomātus, tas bija grandiozi!"
Vīriešiem, protams, ne tuvu nav vieglāk. Tu nopērc saldējumu un atnāc mājās pie savas grūtnieces, ieplānojis kopā ar viņu skatīties "Friends" pirmo sezonu. Un viņa tev nāk pretī ar bezalkoholisko alu rokā: "Zini, kas man ir? BDSM porno ar astoņkājiem! Noskatīsimies kopā, if you know what I mean?"
Pēc dzemdībām nekas nekļūst labāk. Tagad mums ir nevis viena dēmonu apsēsta grūtniece, bet viens nepieklājīgi pievilcīgs dēmons un divi pārbijušies vecāki, kas nezina, ko ar viņu iesākt. "Eu, tas bērns elpo?” – "Elpo." – "Bet kāpēc nekustas?!" – "Es nezinu... Varbūt guļ?"
Kad es piedzimu, bija deficīta laiki. Mans tēvs ieradās apciemot mammu, jautāja, kā man iet. "Diez kas nav, ārsti teica, ka viņai varētu būt ūdensgalva." – "Ak dievs, kā es varu palīdzēt? Ko man tev sagādāt?" Mamma padomāja un teica: "Gludekli." Un nākamajā dienā tēvs ierodas ar gludekli. Varbūt viņš vēl joprojām domā, ka toreiz izglāba man dzīvību.
Protams, bērni ir biedējoši. Un tu nekad neesi tam gatavs. Tu neesi gatavs pirmās klases mājasdarbam, tu neesi gatavs Rota vīrusam. Tu neesi gatavs Vienības gatvē jokot ar ķirurgu, kamēr viņš izrauj bērnam kāju nagus vai sašuj pārsisto galvu. Vai vecāku sapulcei, kur apmēram to pašu izdara skolas direktors.
Tu neesi gatava tam, ka izrādās – tava grūtniecība ir beigusies. Un dakteris saka: "Tā gadās." Neviens nevar būt gatavs ginekologam, kas citē Vonnegūtu.
Man šķiet, ka tie, kas iestājas pret abortiem, to zina. Viņi zina šīs bailes, šo paniku, kas pavada katru mirkli. Un viņi domā – ja jau man, pieaugušam cilvēkam, tas liekas šausmīgi, tad ko justu pusaudzis? Ko justu jauna sieviete, kurai aiz muguras nestāv partija? Ja man, tādam gudram cilvēkam, ir bail, tad ko lai saka muļķi?
Es sēdēju ginekologa uzgaidāmajā telpā, un man blakus bija jauna sieviete balinātiem matiem, spīdīgā džemperītī, ar tiem dīvainajiem akrila nagiem.
– Cik pie viņas maksā aborts?
– Es nezinu.
– Man vajag abortu. Mans vīrs dzīvo Īrijā, un man šeit jau ir cita dzīve. Mums jau ir viens bērns, meitiņa. Un viņš taču saprata, ka es gribu šķirties, un atbraucis padarīja mani grūtu. Jo ir skaidrs, ka ar diviem bērniem es viena netikšu galā.
Un kurš no jums nodomāja: "Paga, paga, viņa taču ir izvarota. Izvarotajām pienākas aborts par brīvu!"
Un, ja viņa aizietu uz policiju ar tekstu: "Mans vīrs seksa laikā neuzvilka prezervatīvu. Es esmu izvarota!" – vai viņas lieta tiktu izskatīta?
Vienkāršāk būtu dzīvot pasaulē, kurā nav izvēles – kā ir, tā jādzīvo. Pasaulē, kurā vīrieši vienkārši nespēj noturēt pimpi biksēs, un tad, kad tas ir ārā, jau ir par vēlu. Un, ja sieviete ir stāvoklī, tad viss, vairs nav par ko domāt, nav nekādu ētisku problēmu, ko risināt. Tad mēs būtu nelaimīgāki, bet bez vainas.
Bet tad, ja mēs izslēdzam no vārdnīcas vārdu "NĒ", vairs nav nozīmes arī vārdam "JĀ". Jā, man ir bail, un jā, es zinu, ka nekas nebūs vienkārši.
Jā, es pati gribu šo bērnu.
8