Redzējumi
12.01.2015

Paplašināt brīvības iespējas

Komentē
12

"Asarām, kurām varbūt nav ne Dieva, ne virskunga." (Leo Ferē)

Pārdomas 12 punktos par "Charlie Hebdo", Franciju un anarhisma tradīciju

 

Lai izprastu to emocionālo triecienu, ko Francijā izraisīja 2015. gada 7. janvārī Parīzē pret nedēļas izdevumu "Charlie Hebdo" redakciju vērstais atentāts, ir jāiedziļinās sava veida intīmā Francijas vēsturē, kas Latvijā varbūt ir mazāk pazīstama. Lai to pastāsītu, es izvēlēšos subjektīvu pieeju. Tātad esmu 1972. gadā dzimis Francijas pilsonis, kas kopš 1996. gada interesējas par Francijas un Latvijas attiecībām. Kāpēc šis notikums mani skar tik dziļi? Un kādus atskaites punktus es varētu piedāvāt Tev, latvieti, ja Tu vēlies izprast to, kas ar mums ir noticis? Daudz kas no tā Tev noteikti ir svešs.

1. Mūsdienās Francijas teritoriju ir skāruši vairāki nāvējošu atentātu viļņi. Slepkavības izdarījuši gan labējie radikāļi no Slepenās bruņotās organizācijas OAS Alžīrijas kara kontekstā, gan kreisie radikāļi no Tiešās darbības kustības (Action directe), kā arī antisemītiskas grupas, baski un īpaši bieži – korsikāņi, bet šobrīd – islama teroristi. Dažu atentātu upuri bija nejauši, citos cieta iedomāta ienaidnieku kopiena, vēl citos – konkrētas personas, kā žurnāla "Charlie Hebdo" gadījumā. Žurnāls bija apdraudēts kopš 2006. gada, kad pārpublicēja Muhameda karikatūras no dāņu avīzes "Jyllands-Posten". 2011. gada novembrī krimināla rakstura ugunsgrēkā cieta žurnāla redakcijas telpas. Kopš tā brīža žurnālu, kurš asi vērsās pret radikālo islamismu, policija apsargāja pastiprināti. Liberālās modernitātes un "islama pataloģiskas interpretācijas" (kā to nodēvēja Ibērs Vedrins) kontekstā Francija ir saņēmusi smagu triecienu. Tas ir īpaši šokējoši tāpēc, ka skar draugus, kas aktīvi aizstāv kultūru daudzveidību. Šobrīd visvairāk skumst franču brīvdomātāju, nepakļāvīgo un panku kultūras ģimene.

2. Ir zināms, ka Francija ir zeme, kur ideoloģiskā piederība strukturē publisko telpu. Ārzemēs labi pazīstamas divas valstiskuma tradīcijas: kreisās predominances valstiskums (no Žana Žoresa līdz Žanam Monē) un labējās predominances valstiskums (no Kolbēra līdz de Gollam). Pazīstama ir ilgstošā franču komunistikās partijas ietekme, pieaugošais ksenofobās labēji radikālās partijas spēks. Taču mazāk pazīstama ir anarhistisma un brīvdomības tradīcija, un "Charlie Hebdo" ir viena no tās izpausmēm. Tai nav savas partijas, taču tās pienesums bagātina kreisās partijas un intelektuālo sfēru, bet dažās sabiedrības daļās, īpaši ārpus privātā sektora – kultūras un izglītības darbinieku vidū, – tā ir ļoti dzīva. Tā izpaužas cīņā par sociāliem un sabiedrības jautājumiem: sieviešu tiesībām, etnisko un seksuālo minoritāšu tiesībām, sabiedriskām brīvībām, rasisma apkarošanas un zaļo kustībā, kā arī imigrantu aizsardzībā. Tāpat kā daudzi citi francūži, es sevi neuzskatu par anarhistu, taču mana panteona virsotnē ir tādi cilvēki kā Viktors Seržs, Daniels Gerēns, Albērs Kamī, Džo Strammers, Leo Ferē, Žaks Brels. Protams, arī Jānis Žāklis. "Charlie Hebdo" lasu regulāri, bet neesmu tam uzticīgs. Brīvdomība ir mana ģimene – es to mīlu, es to apstrīdu. Es pie tās vienmēr atgriežos. Manas skumjas šobrīd ir tiešas un dziļas.

3. Mani vecāki bija skolotāji rāmajā, laucinieciskajā Rietumfrancijā. Viņu vecāki nāca no sīkburžuāzijas un vēl dzīvoja ar vienu kāju laukos. 1968. gadā manam tēvam bija 18, manai mātei – 21. Vairāk nejaušības vadīti, viņi izvēlējās strādāt skolā. To noteica arī daži viņiem būtiski humānisma principi: interese par citām kultūrām, nepatika pret varu un naudu, atbildības sajūta par visu un visiem. Mans tēvs bija pārliecināts kreiso ideju atbalstītājs, bet, vairākkārt pabijis Austrumeiropas valstīs, viņš bija antikomunistiski un pretpadomiski noskaņots. Ģimenes referenču vidū bija 1968. gada notikumi, sieviešu emancipācija, novēršanās no katolicisma un Daniels Kons-Bendits. 1981. gada 8. maijā mana māte, uzzinot par Fransuā Miterāna ievēlēšanu, pie televizora raudāja – šis pavērsiens deva milzu cerības (lai gan tās drīz saplaka), ka jau rīt sabiedrība kļūs labāka un taisnīgāka. Mums bija pazīstamas "Charlie Hebdo" dibinātāja Kavannas (1932–2014) grāmatas un daudzkārtējie jauno žurnālu "Hara-Kiri" (kas pats sevi dēvēja par "muļķīgu un ļaunu žurnālu"), "Charlie Hebdo" un "Zéro" aizliegumi. Es un māsa klausījāmies Žoržu Brasēnu, kas dziedāja "nāvi mentiem, lai dzīvo anarhija" un "es esmu ar mieru mirt ideju vārdā, bet tikai nāvē lēnā". Trešdienās tēvs pirka žurnālu "Le Canard Enchaîné" – izsenis pazīstamo franču humoristisko žurnālu (dibināts 1915. gadā), kurš var lepoties ar nevainojamu pētniecisko žurnālistiku un augsti kvalitatīviem zīmējumiem. Ģimenes maltītes vienmēr pavadīja kaislīgas debates par visu un neko, it kā mūsu devīze būtu "runā, tik runā, un, galvenais, ar pilnu muti!" un "vienmēr oponēt – vismaz treniņa nolūkos". Tādu franču ģimeņu ir daudz. "Charlie Hebdo" noskaņa ir līdzīga.

4. Man šķiet, ka Latvijā franču kultūra vispirms asociējas ar sava veida smalkumu (Ādamsons) un formas eleganci (Virza). Lielais karnevāliskais atzars ir mazāk zināms. "Charlie Hebdo" būtību nevar izskaidrot, neiepazīstoties ar tā "ciltskoku", kura saknes nāk no viduslaiku komiskās literatūras, kas ietver Rablē, Monteņu, Moljēru, Voltēru, Didro un sniedzas līdz Sadam, Flobēram, dadaismam, Alfredam Žarī, sirreālismam, pancisma izpausmēm un Velbekam, Žanpjēra Mokī filmām, Pjēra Deporžē humoram, Serža Gensbūra, Filipa Katrina dziesmām. Mums nekas nav aizliegts – ne sekss, ne pārmērības, ne vulgaritāte. Īsti mākslinieki ir tikai tie, kas cīnās pret varu – gan reālu, gan simbolisku. Liela daļa franču kultūras ir "ļoti slikti audzināta". Tā ir erudīta, bet ne elitāra, tā ir ar dziļām saknēm, brīva un sulīga.

5. Miterāna laikā 1968. gada paaudze ienāk mediju sfērā. Zīmētājs Žans Kabī (dzimis 1938. gadā, nogalināts 2015. gada 7. janvāra atentātā), kas tolaik bija pazīstams tikai "Canard Enchaîné" lasītājiem, kļūst par slavenā bērnu televīzijas raidījuma "Recré A2" seju, kas ir palikusi atmiņā visai 1970.–1980. gadā dzimušo bērnu paaudzei. Viņš – gariem matiem, apaļām brillītēm, klusinātu balsi, līdzās – pamuļķā, pļāpīgā Doroteja. Ar viņa zīmuli kā burvju nūjiņu bez jebkādiem tehniskiem trikiem top virtuozi, humora pilni un nekonformistiski zīmējumi. Viņš mums māca saikni starp zīmējumu, humoru un domāšanu. Mēs – uz šokolādes krāsas samta dīvāniņa smejamies, vēderus turēdami. Cik labi būt labsirdīgam dumpiniekam! Nogalināt Kabī ir tikpat absurdi un derdzīgi kā noslepkavot Pepiju Garzeķi vai Pifu.

6. Astoņdesmitajos gados uzplaukumu piedzīvo Nacionālā fronte un kopā ar to ksenofobijas un ultrakonservatīvisma retorika, kas kopš 1945. gada bija apklusināta. Mums ir kādi 12 gadi, un mēs pie apkakles atloka lepni nēsājam nozīmīti ar mazu, dzeltenu plaukstu un saukli "Rokas nost no mana čoma!". "Hara-Kiri" un "Charlie Hebdo" tīklam tuvais humorists Kolišs (1944–1986) ir viens no šī laikmeta galvenajiem varoņiem. Viņa radikālā ironija ir vērsta pret nacionālās kultūras rēgiem un ir labvēlīgi dāsna pret vājākajiem. Tāds ir arī Kabī un, protams, Žoržs Volinskis, kas nu strādā "L’Humanité" – perestroikas laikā šajā avīzē parādās arī kailas sievietes, un tas ir viņa nopelns! Viņu zīmējumi ir ne tikai žurnālos, bet arī uz afišām, uzlīmēm, bukletiem. Pasaule ir ienaidnieku pilna, bet ļaunuma iemiesojums ir rasists, ksenofobs, antisemīts. Islamofobija gan leksikā vēl nav ienākusi.

7. 14 gados sākas ļoti nopietns vecums. Cilvēks sāk darīt aptuveni to, ar ko viņš nodarbosies vēlāk. 1986. gadā sociālistu partija bija izsmēlusi savu uzticības kvotu – būtu jūs dzirdējuši mana tēva dusmas pret šiem "nodevējiem sociālistiem"! Vēlēšanās uzvarēja labējie. Nacionālā fronte uz asambleju nosūtīja trīsdesmit piecus deputātus. Mēs dzīvojam ar sešdesmit astotā gada mītu, zinām Otrā pasaules kara vēsturi un saprotam, ka holokausts ir daļa arī no mums. Mēs ļoti baidāmies kļūt par kolaboracionistiem pret pašu gribu. Vai mēs būtu kļuvuši par partizāniem? Vai nepieciešamības gadījumā mēs spētu nogalināt nacistu? Labējie, kas atgriežas pie varas, ir nežēlīgi, bet, pateicoties Žakam Langam, Francijā ir izveidojies brīvo radio tīkls, rūpnīcu drupās ir iemitinājušās roka asociācijas. Vidusskolēni masveidā ķeras pie savas preses veidošanas, jo kopēšana vairs nav tik dārga. Atdzimst politiski aktīva panku kustība, kuras viena no centrālajām grupām ir "Les Berruriers Noirs". Roku izmēģinām arī mēs. 1986. gadā Šorons kopā ar Kavannu, Gebē, Volinski un Vijmēnu izdod jaunu "Zéro" versiju. Es nopirku 2. numuru (1986. gada aprīlis). Uz vāka – līdz zobiem apbruņojies Rembo un uzraksts "viņš negrib braukt uz Kannu festivālu, jo viņam ir bail no teroristiem". Jau toreiz! Šim žurnālam līdzīgu nebija – tas bija seksuāls, bez mazākās godbijības, ironisks un pašironisks. Lai gan šie puiši bija trīsreiz vecāki par mums, viņu pancīgā attieksme mums šķita nepārspējama.

8. Pēc 1945. gada dzimušie francūži ir izauguši ar komiksiem. Jebkurš Francijas vēstnieks droši var teikt, ka savu profesiju izvēlējies, lasot par Tintiņu. Renē Gosinī (Asteriksa un mazā Nikolā tēva) vārdā tiek nosauktas skolas un kultūras nami. Komiksi jau sen tiek studēti literatūras stundās. Angulēmas festivāls ir tikpat prestižs kā Aviņjonas un Kannu festivāls. Žaka Tardī, Hugo Prata un Enki Bilāla izstādes notiek lielākajos mākslas muzejos. "Charlie Hebdo" izdevās apvienot četras vai piecas autoru paaudzes (no 20 līdz 80 gadiem). Viņu mākslinieciskā attīstība, stils, ideoloģiskā piederība ir ļoti dažāda, un ārpus žurnāla viņu darba lauks ir preses karikatūras, humoristiski vai jauniešiem domāti komiksi vai arī grafiskais romāns. Brīvība. "Charlie Hebdo" nav "Dadzis" vai "Krokodil".

9. Deviņdesmitajos gados es viņu darbībai sekoju mazāk. 1991. gadā Irākas pirmā kara laikā pretkara žurnālu es nelasu, jo par savu nostāju šaubos. Kabī, Sinē un Volinskis izveido žurnālu "La Grosse Bertha", kura darbā iesaistās arī nākamā paaudze ar Filipu Vālu un vēl jaunākā fanzīnu panku paaudze ar Šarbu un Risu. Referendumā par Māstrihtas līgumu es balsoju par. Es izvēlos nopietnas studijas, strādāju Polijā un Latvijā, mazliet Francijā. Es attālinos no galēji kreisajiem, kas neko nesaprot no postkumunistiskajām pārmaiņām. "Charlie Hebdo" nav to žurnālu vidū, kas tiek izplatīti ārzemēs. Man ir apnicīgs tā skatoloģiskais un antiklerikālais raksturs, atražošana. Tas viss ir pārāk franciski. Tad, ap 2004. gadu, es atgriežos pie šā žurnāla, kurš ir viens no retajiem kreisā spārna kreisajā pusē, kas aicina atbalstīt Eiropas Konstitucionālo līgumu. Bernārs Marī un Filips Vāls ir vieni no retajiem, kas atbalsta šo progresu un iebilst komunistisko partiju spēcīgi ietekmētajiem galēji kreisajiem, kuri uzskata, ka aiz Eiropas slēpjas ASV un starptautiskās finanses. Apziņa, ka viņi aizstāv Eiropu, nomierināja manī bērnu, kas baidījās kļūt par nodevēju. Prātam neaptveramā Filipa Vāla rīcība, 2009. gadā pievienojoties Nikolā Sarkozī, un islama sistemātiska kritika mani padarīja par retāku lasītāju. Lai gan cīņa pret reliģisko fanātismu kopš Voltēra laikiem ir mūsu – liberāļu – pienākums, šī cīņa nav mana.

10. Pat sēru laikā un starptautiskas mobilizācijas kontekstā daudzi cilvēki apmulst, pirmo reizi ieraugot "Charlie Hebdo" zīmējumus: "Kādas šausmas!" Man prātā nāk vairāki žurnāla vāki. Reizēm tie šokē arī mani. Ne vienmēr es piekrītu zīmējumos paustajām idejām, bet esmu drošs, ka pat visnesaudzīgākie zīmējumi nekad nav vērsti pret ticību vai ticīgajiem, bet gan pret reliģiskām pārmērībām vai fanātismu. Tajos nekad netiek apsmieta kāda rase vai fiziskā īpatnība, bet gan idejas vai individuāla izvēle. Tie neuzbrūk vājākajiem, bet cīnās pret varas ļaunprātīgu izmantošanu, meliem vai liekulību. Tie ir arī ļoti paškritiski, jo tas taču ir priekšnosacījums, kas jāievēro tam, kurš grib ironizēt par morāles jautājumiem. Arī Flobēra doma, paziņojot, ka "Bovarī kundze, tas esmu es" bija tieši tāda. Muļķība ir visur un arī manī. Kritizēt var visu, bez tabu. Demokrātijas ētika ietver neapspriežamu cieņu pret indivīdu un pilnīgu analīzes, kritikas un ideju izsmiekla brīvību. Nekādu peramo zēnu vai naida kurināšanas. Nekādas karikatūru instrumentalizācijas propogandas nolūkos vai jebkuras varas labā. Anarhistiem svarīga ir ideja par to, ka, paplašinot citu brīvību, mēs varam paplašināt arī savējo. Man ir nepieciešams paplašināt Tavu brīvību, lai es varētu justies patiešām brīvs. Paplašināt brīvības iespējas – arī tas ir "Charlie Hebdo".

11. Ir svētdienas vakars, plkst. 22.09. Prese ziņo, ka Francijas ielās šodien izgājuši vairāk nekā trīs miljoni cilvēku. Mans tēvs pa telefonu stāsta, ka Puatjē pilsētas (100 000 iedzīvotāju) demonstrācijā piedalījušies vairāk nekā 15 tūkstoši. Emocijas ir ļoti spēcīgas.

12. Noslēgumā dosim vārdu sanāksmes principā neapmeklējošajam un tāpēc izdzīvojušajam Bernardam Vilemam Holtropam (dzimis 1941. gadā): "Mums ir daudz jaunu draugu, piemēram, pāvests, karaliene Elizabete vai Putins: man par to jāsmejas (..) Mums gribas uzvemt visiem tiem, kas pēkšņi uzdodas par mūsu draugiem."

Not dead tātad...

Nikolā Ozano

Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) pašlaik dzīvo Briselē un tulko latviešu romānus un dzejoļus. Raksta blogu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!