Dienasgrāmata no sarunu festivāla "Lampa" 29. un 30 jūnijā
Cēsu pils parkā, kur jau ceturto reizi norisinās sarunu festivāls "Lampa", ierodos piektdien pulksten trijos – tieši laikā, lai būtu nokavējusi visas sarunas, ko todien patiešām vēlējos dzirdēt. Uz festivālu dodos otro reizi un, lai arī rīta cēliena sarunas jau palaistas garām, daudz par to nebēdāju, jo būs taču citas.
Darba diena vēl nav galā, bet automašīnai vietu atrast ir pagrūti un festivāla teritorijā pēc kafijas nākas stāvēt rindā, kurā uzreiz ieraugu dažas sejas, kas stipri atgādina bijušos skolasbiedrus. Lielākā daļa "Lampas" apmeklētāju gan ir pavisam sveši, taču pēc raitajiem soļiem var noprast, ka viņi, tāpat kā es, mērķtiecīgi šurp devušies un pārzina pasākuma programmu. Programma šogad ir plaša – vairāk nekā 270 pasākumu –, un festivāla laikā mani nepamet sajūta, ka nemitīgi kaut ko kavēju.
Tā kā pirmās sarunas patiešām jau nokavētas un nākamās diskusijas sākums jāgaida vēl stundu, paklausos resursu centra "Marta" rīkotās sarunas par prostitūciju noslēgumu, kur kāds kungs no klausītāju vidus bilst, ka viss ir ļoti vienkārši – pasaulē vairs nebūs nekādas piespiedu prostitūcijas, kad cilvēki iepazīs īsteno katolisko svētlaimi, proti, nevienu sievieti naudas trūkums nenovedīs pie seksuālu pakalpojumu pārdošanas, jo, sasniedzot katolisko svētlaimi, materiālās vērtības kļūs nesvarīgas. Kāda sieviete viņam jautā, cik ilgi iespējams izdzīvot ar katolisko svētlaimi un nulle eiro, bet skaidru atbildi nesaņem, un klausītāji paliek neziņā par to, vai iebildums domāts nopietni. Tomēr ķīviņš neveidojas.
Festivāla temats šogad ir uzticēšanās, un "Lampa" vieš uzticību. Dažas lietas ir stabili nemainīgas – festivāla apmeklētāji ir pieklājīgi, lielākoties patīkami, neviens nekaujas, un neviens nav pārāk piedzēries (rindas pie alus stendiem neredzu ne reizi). Un vēl "Lampā" ir ļoti daudz bērnu! Pieaugušo diskusijas un sarunas viņus acīmredzami garlaiko – pie "Staro" skatuves guļ bērns, cieši aizmidzis uz zemē noklātas jakas, bet debatēs par to, vai Latvijā nepieciešams ieviest ikvienam garantēto pamatienākumu, cits bērns man tieši aiz muguras nemitīgi atkārto "Ārā, ārā!" –, taču mazajiem atvēlēts arī pašiem savs stūrītis jeb "miniLampa", kur var piedalīties radošās darbnīcās, skatīties leļļu un zīmējumu teātra izrādes un Latvijā tapušas animācijas filmas. Norisinās arī diskusija bērniem "Ko bērni domā par vēlēšanām?", kuru diemžēl nenoklausos, taču iemēģinu roku eksperimentos un vēroju, kā tie padodas tiem, kas krietni jaunāki par mani. Visam pa vidu juku jukām lido kartona raķetes. Salīdzinot ar citiem festivāliem, "Lampas" programma bērniem ir ļoti plaša, un esmu tiešām patīkami pārsteigta par visu, kas tur notiek.
Nākot uz parku no pretējās puses, pirmīt esmu palaidusi garām sensacionālākos jaunumus – saspringto "Politisko arēnu" un partiju teltis, kas atrodas laukumā pie Cēsu pils. Tur drūzmējas pamatīgs asinskāro pūlis, tāpēc teltīm noeju garām tikai vienu reizi. Apvienība "Attīstībai/Par" un partijas "Progresīvie" un "JKP" ir pasākumam atbilstoši sagatavojušās, un viņu teltīs var ne tikai iepazīties ar programmām, bet arī klausīties diskusijas. "Saskaņas" teltī sēž bariņš pusaudžu, tērpušies T kreklos ar partijas logo, un kaut ko aizrautīgi dara savos viedtālruņos. Turpat "Saskaņas" teltī, piedaloties roku laušanās sacensībās, uzvarētājs var saņemt "Saskaņas" keponu, savukārt pie "KPV LV" telts kāda sieviete, ģērbusies "KPV LV" kreklā un gaisā izstiepusi roku, uzņem pašbildi un apgalvo, ka sievietes esot jāfotografē no augšas. Par "ZZS" telti tviterī lasu, ka tur, segā satinusies, drebinās vientuļa meitene. Ir patiešām drēgns, bet cilvēku kļūst arvien vairāk, un "arēnā" pirmsvēlēšanu diskusijas ir karstas. Arī klausītāji ir uzkarsuši un ik pa laikam uzsauc kādu uzmundrinošu frāzi. Īpaši aktīvi to dara "KPV LV" kreklos tērptie. Man ļoti gribas karstu zupu.
Sestdien, protams, ir vēl aukstāks, turklāt mazliet līst, taču pils parks čum un mudž jau no rīta puses. To, cik patiesībā daudz cilvēku ieradušies "Lampā", vislabāk var redzēt vakarā, kad noris tradicionālais "cepiens" – tā kā visiem nepietiek vietas, apsargi norobežo skatītāju zonu ar barjerām un iekšā kādu laiž tikai tad, kad kāds cits ir iznācis ārā. Daži ir dusmīgi, toties melnums izklīst un uzspīd saule, un galu galā "cepienu" var vērot arī tiešraidē. Rūdolfa Kugrēna video ir jauki, joku partijas "Stagnācija" reklāmas rullītis ir izcils, bet pietrūkst kārtīgas cepināšanas. Pagājušajā gadā visiedvesmojošākās bija cepināto politiķu aizstāvības runas, taču šogad "cepienā" neviens nepiedalās (varbūt tāpēc, ka labus vārdus par sevi sarunāt var "Politiskajā arēnā", kas vispār ir tāds liels cepiens, tikai bez komiķiem – politiķi tur cepina cits citu).
Kā savu centrālo festivāla notikumu vēlos izcelt Rīgas Stradiņa universitātes rīkoto sarunu par ķermeņa pēcnāves sociālo dzīvi. Pagājušajā trešdienā gribēju izdarīt kaut ko labu, tāpēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē uzrakstīju iesniegumu par atļauju pēc savas nāves izmantot savu ķermeni, audus un orgānus (zero waste!). Šobrīd Latvijā ikviena persona var automātiski kļūt par orgānu donoru, ja nav iesniegumā uzrakstījusi, ka aizliedz izmantot orgānus pēc nāves, taču, ja iesniegums nav rakstīts vispār, ārsti vienmēr sazinās ar bojāgājušā tuviniekiem, lai pārliecinātos, ka viņiem nav iebildumu pret orgānu izmantošanu. Jau tā satriektajiem tuviniekiem lielākoties ir iebildumi pret līķa graizīšanu, tāpēc kāds, kas gaida rindā uz orgāna transplantāciju, nereti tā arī paliek gaidām un nereti nesagaida.
Arī diskusijas dalībnieki galvenokārt pievēršas tieši jautājumam par orgānu ziedošanu un pilsonisko aktivitāti. Izrādās, mazāk nekā 1% Latvijas iedzīvotāju iesniegumu aizpildījuši, tomēr, kad klausītājiem jautā, kurš skaidri zina savu nostāju, gaisā pašaujas daudzas rokas. Uzreiz iedomājos par tematisku dzimšanas dienas vai vecmeitu ballītes scenāriju, kura laikā kopīgi varētu doties uz PMLP izdarīt šo atzīmi iedzīvotāju reģistrā. Acu priekšā rādās spilgtas ainas no uzgaidāmās telpas, un te pēkšņi, klausoties par nāvi, es topu dzīva, kā modusies no ilga miega, pilna prieka par to, ka cilvēki tā vienkārši sēž un sarunājas, lai vai par ko runādami, un ka es varu sēdēt un klausīties. Eiforiskais stāvoklis nepamet visu vakaru. Mājās braucu pārliecināta: kaut kas radikāli jāmaina savā dzīvē, lai sarunām atliktu vairāk laika.
1