Recenzija par Kristīnes Mārtinsones, Anitas Lasmanes un Ārijas Karpovas monogrāfiju "Psiholoģijas vēsture", izdevis apgāds "Zvaigzne ABC", 2015
Latviski iznākušais psiholoģijas vēstures pirmizdevums jau izdošanas brīdī ir grāmata ar ievērības cienīgu vēsturi. Labi atceros – kāds no tās pirmajiem variantiem diskešu formātā ceļoja pa studentu datoriem jau pirms padsmit gadiem: ja es labi pameklētu, gan jau atrastu to starp saviem studiju materiāliem. Grāmata kopumā esot tapusi 18 gadus, šajā laikā tā ir vairākkārt pārrakstīta.
Grāmatas vērtīgums psihologu kopienai nav apstrīdams. Kristīnes Mārtinsones, Anitas Lasmanes, Ārijas Karpovas (un arī uz vāka neminēto Jeļenas Ļevinas un Ievas Stokenbergas) izstrādātā monogrāfija ir fundamentāls darbs ar lielu skaitu izmantoto avotu (kopējo avotu skaitu nevarēšu nosaukt, jo literatūras saraksts ir norādīts katrai nodaļai (un daļā nodaļu katrai apakšnodaļai) atsevišķi, bet avoti tajās mēdz pārklāties. Ieskatam – pirmajai nodaļai ir norādīti 196 avoti, bet kopā grāmatā ir 6 nodaļas un divi ievadi).
Kā jau to varētu gaidīt, samērā plaši tiek aplūkota psiholoģijas priekšvēsture (no akmens laikmeta un antīkās pasaules līdz 19. gadsimta otrajai pusei), tāpat arī psiholoģijas veidošanās laiks līdz Pirmajam pasaules karam. Šīs nodaļas aizņem 230 no apmēram 520 teksta lappusēm grāmatā. Nākamās nodaļas atklāj grāmatas autoru fokusu: trešā nodaļa ir veltīta psiholoģijas zinātnes attīstībai PSRS un Krievijā, bet piektā nodaļa pievēršas psiholoģijas vēsturei Latvijā. Beidzamajā nodaļā autores ir mēģinājušas sniegt arī savas pārdomas par psiholoģiju mūsdienās. Salīdzinoši maz lappušu – tikai ap 130 ceturtajā nodaļā – ir veltīts vadošajām psiholoģijas skolām Eiropā un ASV 20. gadsimtā.
Šajās daudzajās grāmatas lappusēs ir rūpīgi atlasītu un detalizēti rediģētu faktu kopums – par to nav šaubu. Tas ir arī pirmais šāda veida apkopojums latviešu valodā. Tomēr 21. gadsimtā ar to nepietiek, jo avoti svešvalodās ir viegli pieejami, tādēļ grāmatai ir jāspēj ar tiem konkurēt.
Šīs grāmatas unikālais devums visvairāk izpaužas tieši nodaļā par psiholoģijas vēsturi Latvijā. Tādēļ nedaudz žēl, ka tā ir grāmatā īsākā – tikai 46 lappuses, ieskaitot Latvijā aizstāvēto disertāciju sarakstu. Savukārt mulsina lielā uzmanība, kas ir pievērsta PSRS un Krievijas psiholoģijai. Jā, psiholoģija Latvijā saprotamu iemeslu dēļ ievērojamu laika posmu ir bijusi cieši saistīta ar norisēm Maskavā un Ļeņingradā, tomēr ilgstošās nošķirtības, ideoloģisko ierobežojumu un savstarpējo ķīviņu dēļ šo skolu loma mūsdienu psiholoģijā gan pasaulē, gan arī Latvijā ir minimāla – var teikt, ka Ļeontjeva, Lurijas un citu padomju psiholoģijas klasiķu nospiedums psiholoģijā ir manāms apmēram tikpat daudz, cik žiguļi, moskviči un volgas Rīgas ielās. Neapšaubāmi, tā ir aizraujoša tēma, kā jau vispār dinozauri, tieši tikpat interesanta, cik Vācijas, Francijas vai citu valstu savdabīgās psiholoģijas skolas. Varbūt vērtīgāk būtu bijis šo nodaļu atsevišķi neizcelt, bet svarīgāko integrēt nodaļā par psiholoģijas attīstību Latvijā.
Tomēr saldais ēdiens recenzentam ir grāmatas abi ievadi (pirmajam nosaukums ir "Ievada vietā", otrajam – "Materiāla izklāsta loģika"). Tajos autores ir centušās skaidrot psiholoģiju kā zinātni un raksturot savu attieksmi pret dažādiem vēstures gaitā pastāvējušiem psiholoģijas novirzieniem, kuri dažādu iemeslu dēļ līdz pat salīdzinoši nesenam laikam ir bijuši relatīvi izolēti. Psiholoģijas studentam šie ievadi nebūs tik nozīmīgi, jo pamatizpratni par to, kas ir psiholoģija kā zinātne, kāda ir tās vieta starp citām zinātnēm un kādas ir nozīmīgākās problēmas, viņš daudz detalizētāk smelsies vispārīgās psiholoģijas, filozofijas un tamlīdzīgos studiju kursos. Varētu pieņemt, ka tie ir rakstīti citiem interesentiem, kuru psiholoģijai netrūkst, – filozofiem, zinātnes teorētiķiem, literātiem un citiem.
Psiholoģijas vēstures grāmatas vispār varētu nosacīti iedalīt trīs grupās. Pirmajā būtu grāmatas, kuras detalizēti atbild uz jautājumu: "Kā mēs nonācām tur, kur esam pašlaik?", koncentrējoties uz tiem virzieniem un pagrieziena punktiem, kas ir atstājuši nozīmīgākās pēdas mūsdienu zinātnē. Otrajā es liktu grāmatas, kuras cenšas zīmēt ideju koku vai, pareizāk sakot, ideju tīklu, kā tās dažādos laikos ir šķīrušās un krustojušās. Trešajā es liktu fokusētus apskatus, kas pievēršas vai nu kādai atsevišķai psiholoģijas skolai, vai reģionam.
Šī grāmata visvairāk būtu pieskaitāma otrajai grupai, par spīti flirtēšanai ar padomju psiholoģijas skolu. Apmēram to autores mēģina pateikt arī ievados, cenšoties gan sniegt skaidrojumu priekšstatam par zinātni, gan teorētiski pamatot, kāpēc nevajadzētu vērtēt un salīdzināt psiholoģijas virzienus. Autores citē: "Galvenā problēma katram autoram, kurš raksta par psiholoģijas sistēmām, ir tā, ka viņš nevar būt eksperts visās sistēmās; mūsdienās ikviens labi pārvalda vienu sistēmu vai vēl specifiskāk – kādu šīs sistēmas daļu." Beigās viņas nonāk pie apgalvojuma, ka visi psiholoģijas virzieni ir vienlīdz zinātniski, bet mūsdienās tajā dominē "WASP" – western academic scientific psychology jeb Rietumu akadēmiskā zinātniskā psiholoģija. Lasītāju no malas tik pretrunīgs apgalvojums varētu mulsināt, tādēļ mēģināšu pārtulkot. Pēdējās desmitgadēs ASV un Lielbritānijā dominējošā eksperimentālā pieeja ir izspiedusi pārējās, kurās par zinātnisko precizitāti svarīgāka bieži ir bijusi piederība noteiktai skolai, tradīcijai. Tomēr tas nav nekas unikāls psiholoģijai, līdzīgi ir noticis arī daudzās citās zinātņu nozarēs. Grāmatas noskaņa liek domāt, ka autores šo pavērsienu līdz galam īsti nav pieņēmušas un turpina par to skumt.
Kopumā grāmatā lasāmie mēģinājumi lasītājam sniegt vispārīgu ieskatu zinātnes teorijā neatstāj pārliecinošu iespaidu. Piemēram, Tomasa Kūna doma par paradigmām zinātnē šeit tiek interpretēta savdabīgi, rakstot par trim psiholoģijas metaparadigmām, kas mūsdienu zinātnē pastāv vienlaikus (12. lpp.). Tā kā mani ļoti ieinteresēja, kas ir metaparadigma (lai gan zinātnes filozofiju esmu studējis padziļināti, ar tādu jēdzienu iepriekš nebiju sastapies), iegrimu meklējumos. Par spīti maniem pūliņiem, nekur citur ārpus medmāsu apmācības literatūras to nesastapu, bet tajā metaparadigma tika definēta pavisam citādi [1].
Vietām traucē skolmeistariskā pieeja iejaukties grāmatas plūdumā un skaidrot vispārzināmus terminus – nu, vismaz izglītotu cilvēku vidē vispārzināmus. Toties, ja reiz skaidrot, tad vajadzētu to izdarīt pēc būtības, nevis palielināt neskaidrību. Piemēram, jēdzienam zeitgeist tiek piedāvāts šāds skaidrojums: "Terminu ieviesa vācu dzejnieks Gēte, bet amerikāņu psihologs Borings 1942. gadā izdotajā grāmatā Sensation and Perception in the History of Experimental Psychology piedāvāja to pārformulēt kā savveida matricu." Kas tā par matricu un kāpēc to bija vērts šeit pieminēt, lasītājs neuzzina, bet pats zeitgeist šeit bija pieminēts tikai garāmejot, tādēļ varēja iztikt vispār bez skaidrojuma.
Citā vietā (29. lpp.) rindkopas garumā tiek skaidrots, kas ir hermeneitika, pēc tam autores sāk skaidrot, kas ir sabiedrība, sociālā sistēma un kultūra, beigās nonākot līdz poststrukturālisma skaidrojumam. Tas viss savukārt grāmatā parādās, jo jāpaskaidro jēdziens "konteksts".
Lai arī iepriekš minēju, ka grāmata būtu piederīga otrās grupas vēstures grāmatām, man tīri personīgi ir žēl, ka autores nav mēģinājušas pievērst lasītāja uzmanību būtiskām un aizraujošām deviancēm no mūsdienīgas zinātnes teorijas, zinātnes robežu interpretācijām dažādu psiholoģijas skolu ietvaros. Tas lasītājam padarītu saprotamāku, kāpēc mūsdienu psiholoģija ir koncentrējusies ap bāzi, kas izaugusi no biheiviorālās un kognitīvās pieejas. Tāpat ļoti saistoši būtu bijis lasīt Karla Popera kritiku tālaika psiholoģijai, kuru viņš izteica savā nozīmīgākajā darbā "Zinātniska atklājuma loģika" [2], un to, kādu iespaidu tas ir atstājis uz psiholoģijas attīstību turpmākajos gados.
Toties grāmatā parādās atsauces uz citiem, samērā margināliem Popera darbiem un idejām. Piemēram, 14. lappusē ir atsauce uz Karla Popera it kā nošķirtajām trīs pasaulēm – fizikālo, emociju un kognitīvo pasauli. Bet ne Popers ir autors šim nošķīrumam, ne arī tam ir kāda centrāla nozīme viņa filozofijā vai psiholoģijas zinātnē. Kāda jēga to uzsvērt? Rodas sajūta, ka galvenais iemesls šim citātam ir tas, ka tā autors ir Popers, kuram grāmatā bija jāatrod kāda vieta, kur uz viņu atsaukties, bet nozīmīgāki viņa darbi lasīti nav.
Šajā konceptuālajā nepabeigtībā pazūd autoru nopietni domātās un vairākkārt atkārtotās pārdomas par visu psiholoģijas virzienu vienlīdzību neatkarīgi no to atbilstības zinātniskās izpētes principiem (kas, manuprāt, pats par sevi ir ļoti diskutabls pieņēmums un būtu atstājams citai publikācijai, tai nopietnāk sagatavojoties).
Manuprāt, būtu tomēr jēgpilni nonākt līdz kādam noteiktam skatījumam, vērtēt apkopotos psiholoģijas vēstures faktus no savu zināšanu viedokļa un pārējo faktu gaismā. Mēģinājums bezkaislīgi aptvert visas iespējamās psiholoģijas skolas, lai cik anahroniski tās mūsdienās izskatītos, tomēr kopumā rada plakanu un mehānisku iespaidu. Lekcijās to droši vien varētu labot, tomēr tad arī jāatzīst – šī grāmata ir detalizēts palīglīdzeklis vielas apguvei, nevis monogrāfija.
Augsti novērtējot autoru gatavību izurbties cauri simtiem visdažādāko laikmetu un pieeju rakstu pieminekļu, tomēr jāatzīst, ka tas ir darbs, kas vislabāk varētu būt pa spēkam kādas lielas universitātes departamentam, kura galvenais fokuss būtu tieši psiholoģijas vēstures pētīšana. No ieguldītā laika viedokļa drīzāk būtu bijis vērts pievērsties Latvijas psiholoģijas vēstures detalizētākam apskatam un izdot to kā atsevišķu grāmatu, bet kopskatu par psiholoģijas vēsturi pasaulē studentiem un citiem interesentiem sniegt, iztulkojot latviski kādu labu un pārbaudītu avotu.
[1] Fawcett, J. (1984) The metaparadigm of nursing: Present status and future refinements. New York: Wiley.
[2] Popper, K. R. (1934/1959) Logik der Forschung. Zur Erkenntnistheorie der modernen Naturwissenschaft. Wien: Verlag von Julius Springer.
1