Ar bērniem
11.12.2017

Pakalpojums "ģimene"

Komentē
2

Novembri "Vikipēdijas" uzturētāji bija pasludinājuši par Āzijas mēnesi, kura laikā cilvēki tikai aicināti iesniegt vairāk rakstus par Āziju angļu valodā – ikviens, kurš iesniedza vismaz četrus rakstus, saņēma īpašu "Vikipēdijas" pastkarti, bet aktīvākie informācijas sniedzēji varēja pretendēt uz "Vikipēdijas" vēstnieka statusu. Pati nevienu šķirkli neizveidoju, toties ielasījos – atradu daudz suģestējošas informācijas par interesantām tēmām, piemēram, bērnu audzināšanu un dzimstību Japānā. Detalizēta statistika, daudzpusīgi aplūkoti vēsturiskie, kulturālie un sociālie aspekti, tradīcijas loma un iemesli dzimstības kritumam mūsdienās, kā rezultātā Japāna pamazām kļūst par sirmgalvju zemi vēl lielākā mērā nekā Latvija (26 % iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem, Latvijā – 19,9 %).

Ik reizi, lasot par svešu kultūru, es mēģinu sev atbildēt, kā ir šeit. Ja par Latviju būtu tāds šķirklis – kas būtu rakstīts tā sadaļās "vēsturiskais fons", "politiskā situācija", "grūtnieces diēta", "dzemdēšanas pozas", "pēcdzemdību aprūpe", un vai vispār ir konkrētas tradīcijas un vadlīnijas dzemdniecībā un mazuļu aprūpē? Vai cilvēka ienākšanu pasaulē mēs saistām ar to, kādu vēlamies redzēt nākotnes sabiedrību, vai mums ir ideāls, ko gribam izaudzināt, vai, neskaitot lasītprasmi un patriotisku audzināšanu pirmsskolas iestādēs, ir vērtības, kuras mēs bērniem jau no pirmajām dzīves dienām gribam nodot ne vien individuāli, bet arī kolektīvi?

Par Japānu interesēties ir īpaši suģestējoši, jo japāņi ir pazīstami ar vārdu došanu lietām un parādībām, kuras mēs pārējā pasaulē nekā īpaši nedefinējam (komorebi – sajūta, ko rada gaisma, spīdot caur koku lapotni, vai tsundoku – gandarījums, ko gūstam no grāmatām mājās, pat ja šīs grāmatas nelasām). Japāņi mēdz godināt lietas, kas viņiem kalpojušas simts gadus un tāpēc ieguvušas garu (tsukumogami), vai organizēti pāriet uz "ziemas drēbēm" noteiktā datumā, nevis tad, kad iestājas aukstums, neatstājot vietu individuāliem pieņēmumiem par aukstumu. Daudzu it kā naivo un romantisko sadzīves noteikumu pamatā ir ļoti pragmatiski apsvērumi, kas kalpo sabiedrības interesēm.

Bez šaubām, jauna japāņa ienākšana pasaulē ir ļoti cieši saistīta ar daudzām tradīcijām un augstu atbildību no vecāku – galvenokārt mātes – puses. Japāņiem ir teiciens "sievietes ir vājas – mātes ir stipras", un mātes garīgā un fiziskā disciplīna sākas jau no pirmajām grūtniecības nedēļām. Tā ir balstīta japāņu dzīvesveida principos – ganbaru (censties, cik ļoti vien spēj) un giri (stoiska pašcieņas un paškontroles saglabāšana jebkurā situācijā). Šie principi paredz, ka jau no pirmajām nedēļām grūtniece ārsta uzraudzībā sāk diētu, lai nepieņemtos svarā vairāk par 6–7 kilogramiem. Piektajā mēnesī grūtniece kopā ar māti dodas uz templi, kur iegādājas speciālu jostu, kas notur augli stabilā pozīcijā. Ārsts pieskata, lai topošā māte pārtiktu no vietējās izcelsmes produktiem, jo ir jāievēro princips moto ni moduru jeb atgriešanās pie pirmsākumiem – japāņu bērnam jāpārtiek no tā, kas izaudzis japāņu zemē. Tāpat mātei jāizvairās no stresa un jātur sevi siltumā. Kājām un vēderam jābūt piesegtiem pat vislielākajā vasaras karstumā – vismaz, dodoties pie ārsta, vienmēr jābūt kājās siltām zeķēm. Jāizvairās arī no "aukstiem" ēdieniem (par tādiem tiek uzskatīti saldumi un augļi), dodot priekšroku "siltajiem" (rīsiem un sāļajiem).

Paliekot stāvoklī, lielākā daļa japāņu sieviešu pārtrauc strādāt, lai varētu veltīties bērna iznēsāšanas misijai. Šī iemesla dēļ 99 % sieviešu, kas iznēsā bērnu līdz pilnam termiņam, ir precētas (augstākais rādītājs pasaulē; Latvijā aptuveni puse bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās). Pēc grūtniecības reģistrēšanas viņas saņem nozīmīti ar uzrakstu "man iekšā ir bērniņš", kas ļauj līdzpilsoņiem laikus pamanīt "stāvokli" un palaist grūtnieci pa priekšu rindā vai apsēsties, kā arī veicina to, ka vecāka gadagājuma sievietes nāks talkā ar saviem padomiem.

Satogaeri shussan jeb "došanās mājās" ir paradums atgriezties dzimtajā vietā, lai laistu pasaulē mazuli. Vēl piecdesmitajos gados Japānā 95 % dzemdību tika pieņemtas mājās, mūsdienās tikpat daudz tiek pieņemtas slimnīcās un speciālajās klīnikās. Dzemdībās japāņi neizmanto epidurālo anestēziju, ja vien to īpaši neparedz kāds veselības stāvoklis, jo ganbaru – jāiztur pašai, cik spēj. Turklāt giri – nedrīkst zaudēt pašcieņu un dzemdībās raudāt vai kliegt citu acu priekšā. Anestēzijas vietā japāņu vecmātes ir trenētas veikt dzemdētājai akupunktūru un masāžu, lai padarītu elastīgākus dzemdību ceļus un pasargātu no plīsumiem. Stundu gara krūšu masāža pieejama arī sievietēm, kas saskaras ar zīdīšanas problēmām un piena "sastrēgumiem". Pētījumos šie ar dzemdībām saistītie fizioloģiskie un kulturālie aspekti tiek skatīti cieši kopā ar demogrāfiskajiem, ekonomiskajiem, sabiedrības veselības, laimīguma, izglītības un citiem rādītājiem. Japānā krūtsbarošana tiek veicināta, jo pastāv uzskats, ka tā ļauj starp māti un bērnu veidoties īpašai cilvēciskai saiknei, kas ir pamatā japāņu sabiedrībai raksturīgajai kolektīvajai līdzatkarībai un savstarpējai uzticēšanās spējai.

Japānā pieaugušo vidū nav pieņemts pieskarties, viņi neizrāda pieķeršanos ar apkampieniem, vecāki bērnu klātbūtnē neizrāda tuvību un arī bērnus pēc piecu gadu vecuma nemēdz apskaut, taču viņiem ir citas ķermeniskas intimitātes formas, kas Rietumos ir mazāk izplatītas un akceptētas, piemēram, kopīga vannošanās vai bērna gulēšana pie mātes. Vēl vairāk – japāņi uzskata, ka viņi jūt otru cilvēku un viņa klātbūtni bez vārdiem – "no sirds uz sirdi" (ishin denshin), un šo prasmi apgūst tieši agrīnajā bērnībā, kad ciešs ādas kontakts starp māti un bērnu ir galvenā komunikācijas forma.

Pirmo mēnesi pēc dzemdībām jaunā māte parasti pavada pie savas mātes, tiekot aprūpēta, lai var visu laiku pavadīt ar jaundzimušo. Ideālā gadījumā māte pavada kopā ar bērnu pirmos piecus vai sešus dzīves gadus līdz skolai. Vēl gadsimtu mijā tikai 2 % japāņu māšu izmantoja pieskatīšanas pakalpojumus bērniem, kas ir jaunāki par 1 gadu, 5 % – bērniem vecumā līdz 2 gadiem, un 13 % – vecumā līdz 4 gadiem. Salīdzinot ar Rietumu valstīm, tas ir ļoti mazs procents, tāpēc nav brīnums, ka Rietumos valda stereotips par japāņu bērnu izlutinātību un visatļautību.

Tomēr japāņi uzskata, ka laikā, kuru bērns pavada piedodošās un pašaizliedzīgās mātes aizgādībā, tiek ielikts viņa dzīves pamats. Morāli, vērtības un disciplīnu vēlāk mācīs sabiedrība. Bērnu audzināšana Japānā tiek uzskatīta par grūtu darbu un netiek uztverta kā zemāka statusa pienākums. Tāpat vērot bērna augšanu savā acu priekšā daudzi japāņi atzīst par savu ikigai jeb dzīves jēgu.

Bērns ir hara o imeta ko – bērns, kura dēļ māte izcieta dzemdību sāpes, – un uz viņu gulstas liela atbildība: viņam ir jābūt pateicīgam un cieņpilnam pret savu radītāju, valsti, senčiem. Tradicionālās normas pieprasa absolūtu atdevi no mātes, audzinot nākamo pilsoni, un atbildēšanu par sava audzināmā rīcību un izvēlēm visa mūža garumā. Bērns mātei ir daļa no viņas pašas – jibun no ichibu –, bērna sasniegumus un nepilnības viņa uzskata par savējām. Ja pusmūža laupītājs ielaužas bankā, saņemot ķīlniekus, policija un plašsaziņas līdzekļi meklē viņa māti, kura trīcēdama klanās kameru priekšā un atvainojas tautai par neveiksmīgo audzināšanas rezultātu. Tajā pašā laikā mātes un bērna attiecības tiek cildinātas, dievišķotas un koptas vēl vairāk par ikebanu vai jebkuru citu dzīves mākslu. Būšana par māti dzemdējušai sievietei ir viņas pirmais un galvenais uzdevums – ar darbu, hobiju, izglītību, socializēšanos vai kulturālu bagātināšanos viņa var nodarboties tikai tad, ja tas netraucē viņas galvenajam uzdevumam – bērna audzināšanai.

Shikkari shita katei jeb cilvēks, kuru audzinājusi krietna, tradicionāla māte, joprojām tiek uzskatīts par labāku, uzticamāku potenciālo darbinieku vai laulību partneri. Viens pats vārds "māte" (okaasan) sevī koncentrē visu siltuma, vieduma, drošības esenci, cieņu pret senčiem un tradīciju un sakāpinātu nostalģiju, kas ir būtisks japāņu kultūras aspekts un estētiskais ideāls (mono no aware – skumjas par lietu pārejošo dabu). Kamēr tēva vārds (otoosan) tiek saistīts ar autoritāti un disciplīnu. Jā – ko vispār dara tēvs? Tēvs pelna ģimenei naudu. Tajā pārslodzes un darbaholisma manierē, kuru mēs, cittautieši, apbrīnojam un nesaprotam: nenormētas darba stundas, kas ievelkas līdz pusnaktij, un obligātie korporatīvie pasākumi pat svētdienās. Lai reglamentētu to, ka ģimenes tēvi tomēr pavada laiku ar ģimeni, 70. gados kā sociāla norma tika ieviesta kazoku sābisu jeb "ģimenes serviss" – obligāts restorāna apmeklējums kopā ar ģimeni sestdienā, kuru nedrīkst atcelt kompānijas boss.

Viss, ko es līdz šim aprakstīju, ir tradicionālā japāņu dzīvesveida ideāls. Taču Japānai ir divas puses – fascinējošā un biedējošā. Es nekad nebūtu domājusi, ka atkārtošu šo klišeju, bet Japāna ir kontrastu un galējību zeme. Runājot par mātēm un bērniem... iespējams nav pasaulē otras tādas vietas, kurā ir tik grūti būt vientuļajai mātei, vismaz attīstīto valstu vidū noteikti – ne. Tas izskaidro, kādēļ 99 % māšu vismaz sākumā ir precējušās, taču šī gadsimta pēdējās desmitgadēs šķirto ģimeņu un vientuļo māšu skaits ir ievērojami pieaudzis – par 70 % –, jo arī japāņu sievietes vairs nesamierinās ar vīru neuzticību, pret sevi vērstu vardarbību vai karjeras upurēšanu vīra interešu labā.

Lai arī japāņu sabiedrībā ir progresīvas tendences (sievietes mēdz izvēlēties karjeru, attīstīt personīgās intereses, un ir tāda parādība kā ikumen – tēvi, kuri aktīvi iesaistās bērnkopībā), darba, tiesiskās un daudzas citas jomas joprojām turas pie tradicionālā modeļa, kas ir vairāk pieskaņots vīriešu interesēm. No visām ESAO valstīm Japānā ir visaugstākais strādājošo (!) vientuļo māšu skaits, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Parastā nodarbinātības kārtība paredz, ka japāņu kompānija pieņem darbā universitātes beidzējus, un šajā kompānijā darbinieks/ce gadu gaitā veido savu karjeru. Ik vakaru Japānas pilsētās balto apkaklīšu pūlis pilda vienkāršās izakaya tipa dzertuves, lai stiprinātu korporatīvās saites, taču viņu vidū nav māšu. Ja darbiniece pārtrauc darba saistības, lai dzemdētu un audzinātu bērnu, pēc pārtraukuma viņa nevar atgūt iepriekšējo darbavietu. Darba devēji mātes pieņem nelabprāt, jo viņas nevar strādāt elastīgu darbalaiku, tāpat arī mēdz kavēt bērnu slimošanas dēļ, un, kā zināms, no japāņu darbinieka/ces kompānijā tiek sagaidīta tāda pati atdeve un veltīšanās darbam, kā mātei audzinot bērnu. Vientuļajām mātēm ar speciālu darbā iekārtošanas programmu palīdzību tiek piemeklēti pusslodzes darbs un mazkvalificēts darbs, kas ļauj nosegt izdevumus par pieticīga mājokļa īri un pārtiku. Viņām par nelielu samaksu ir pieejami arī bērnudārzu pakalpojumi. Japānā ir divu veidu bērnudārzi – strādājošo un nestrādājošo māšu bērniem. Lai iekārtotu bērnu "strādājošo" bērnudārzā, ir jāpierāda, ka ģimene ir spiesta izvēlēties šo pakalpojumu finansiālu apstākļu dēļ, tā nevar būt sievietes brīvprātīga izvēle. Visdīvaināk šķiet organizēta "alimentu" sistēma – tos izdodas pieprasīt vien 1/5 daļai japāņu sieviešu. Pēc šķiršanās par bērna aizbildni var kļūt tikai viens no vecākiem – parasti māte. Alimentu pieprasīšanas process ir sarežģīts, turklāt, ja sieviete nezina, cik bijušais vīrs pelna un kur uzglabā savus līdzekļus, tos piedzīt nav iespējams.

Visi šie apstākļi negatīvi ietekmē Japānas demogrāfisko situāciju. Apzinoties lielo atbildību un risku, kāds pastāv, uzņemoties laulības un ģimenes pienākumus, daudzi japāņi izvēlas kļūt pat "vientuļajiem parazītiem" – parasaito shinguru (no angļu "parasite single" – japāņu sociologa Masuhiro Jamadas ieviests termins, ar kuru apzīmē sabiedrības locekļus, kas dzīvo pie vecākiem arī divdesmit un trīsdesmit gadu vecumā). Šī parādība tiek uzskatīta par sacelšanos pret tradicionālajām vērtībām, un īpaši negatīvi tiek uzlūkotas sievietes, kas izvēlējušās parazīta statusu, atļaujoties dzīvot komfortabli, ceļojot, pērkot luksusa preces – šobrīd tā dzīvo vairāk nekā puse jauno japāņu sieviešu. Galu galā šī tendence noved pie tādiem, it kā tikai Japānai raksturīgiem fenomeniem kā rentaru kazoku jeb "īrētā ģimene" – nolīgtu aktieru pakalpojums, kas imitē tradicionālo ģimenes modeli, kad neprecētais pilsonis vai vientuļais vecāks apmeklē saviesīgu pasākumu, lai saglabātu seju un stāju sabiedrības acīs vai gluži vienkārši kliedētu vientulību un sociālo izolāciju (hikikomori). Diemžēl šis pakalpojums nerisina Japānā izplatīto kokodushi problēmu jeb veco ļaužu miršanu vienatnē.

Bažīgi meklējot informāciju par to, kāda būtu mana situācija, ja es būtu palikusi dzīvot Japānā, uzzinu, ka īslaicīgi darbi skaitās apkaunojoši tikai vīrietim, sievietēm tā ir norma. "Lielākā daļa pašnodarbināto sieviešu strādā tā sauktos katakanas [svešvārdu] darbus, tādus kā furoā redi (no angļu "floor lady" – klientu asistentes bankā), kopi raitā (no "copywriter"), ripōtā ("reporter"), kā arī daudzus citus darbus, kas radušies ekonomisko pārmaiņu, tehnoloģiju attīstības un dažādu sveštautu profesiju dēļ un kam Japānā nav līdzvērtīgu apzīmējumu (konsultantes, grafiskās dizaineres u.c.)," rakstīts grāmatā "Japāņu sieviete. Tradicionālais tēls un mainīgā realitāte" (1993).

No vienas puses, citas valsts bezkaislīgā statistika, neparastās paražas un nosaukumi ir amizanta lasāmviela, no otras – es vairāk redzu līdzīgo nekā atšķirīgo. Lai arī dažādi aprakstīti, gan darba, gan bērnkopības pamatu ētiskie ideāli, šķiet, ir vieni un tie paši. Rietumnieku vērtības ir neatkarība, indivīda brīvība, bet japāņi taču pilnīgi otrādi – cenšas neizcelties, iekļauties kolektīvā. Taču iemesls, kādēļ viņi cenšas uzturēt organizētu kolektīva struktūru, ir viņu izpratne par neatkarību – savlaicīga sagatavošanās un kolektīva līdzatbildība, kas ļautu izvairīties no neizdošanās riska. Viena no disciplīnas vārda shitsuke nozīmēm ir "sadiegt" – ar melnajiem diegiem nostiprināt auduma gabalus kopā, lai tie neizjūk šūšanas brīdī. (Piemērs: japāņu bērni skaitās vieni no neatkarīgākajiem pasaulē – viņi patstāvīgi bez pavadoņa brauc metro uz dārziņu jau četru gadu vecumā, jo japāņi ir panākuši ļoti zemu noziedzības līmeni un kolektīvo līdzatbildību, kas paredz, ka sveši pieaugušie, galvenokārt vecākā gadagājuma cilvēki, pieskata visu bērnu uzvedību ielās.)

Lasot par tālumā mītošajām japāņu mātēm vai bērnu dzimšanu un bērnkopību citās zemēs un kultūrās, es redzu tikai šo milzīgo vainas aizu, kas sievietei joprojām ir jāpārvar, katru reizi izvēloties starp darbu un bērnu – vienalga, valstiskā vai individuālā mērogā.

Izmantotā literatūra:

Vikipēdija

Adis Tahhan, D. The Japanese Family Touch, Intimacy and Feeling. Routledge, 2014.

Iwao, S. The Japanese Woman: Traditional Image and Changing Reality. Harvard University Press, 1993.

https://www.japantimes.co.jp/community/2015/06/03/issues/pregnancy-birth-japan-cultural-primer-foreign-mothers/

 

Santa Remere

Santa Remere ir vizuālās komunikācijas speciāliste, kas ieguvusi izglītību Latvijā un ārzemēs, tostarp mācījusies Tokijā pie fotogrāfa un mākslas antropologa Čihiro Minato. Ceļo, pieraksta lietas un k...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2