"Pāri šeit nav palicis nekas, tikai sajūta, ka reiz bija labāk."
Dāvis Sīmanis, "Mūris"
Pēdējā laikā daudz domāju par tā saucamo "liberālo aroganci". To, kā izglītotie amerikāņi smējās par Donalda Trampa kandidatūru. Kā tas šķita tik neiespējami. Un kā no rīta pamodos, uzreiz pagrābu telefonu un ieraudzīju, ka neticamais ir noticis. Un cik šausminošas, paralizējošas bailes tas radīja. Pēc tam devos uz izrādes mēģinājumu, atceros visu kolēģu šokētās sejas smēķētavā. Mēģinājuma sākums kavējās, jo mēs visi nespējām noticēt tam, kas ir noticis. Jo mēs aroganti domājām, ka pasaulē valda veselais saprāts, kritiskā domāšana un cilvēki saprot, kad viņiem melo. Bet tā nav. Un katru reizi, kad mēs par šiem "pārējiem" jūtamies pārāki, mēs viņus atstumjam vēl tālāk, riskējot radīt vēl lielāku radikalizāciju.
Taču Dāvja Sīmaņa dokumentālā filma "Mūris" izvairās no šīs pārākuma pozīcijas. Tas, manuprāt, ir milzīgs sasniegums, ņemot vērā to, cik milzīgu potenciālu "intelektuālai ieņirgšanai" dod uzfilmētais materiāls, kā arī ņemot vērā filmas autora intelektuālo kapacitāti, kas spraucas laukā no ikkatra aizkadra teksta. "Mūris" ir pārsteidzoši iejūtīgs un poētisks vērojums, kuru pavada paša režisora pārdomas. Mēs redzam ļoti dažādus, bet dziļi vientuļus cilvēkus, kas tīrā Kafkas vīzē maldās pa dzīvi un pasauli bez jebkādas piederības sajūtas.
Senajā Grieķijā trimdu uzskatīja par briesmīgāku sodu nekā nāve. Izsūtīšana no dzimtenes ar liegumu tajā atgriezties ne reizi vien ir apspēlēta dažādās grieķu traģēdijās. Mūsdienu kosmopolītiskajos apstākļos var šķist, ka tas jau nav nekas briesmīgs. Bet trimda paredz piederības sajūtas atņemšanu. Tu vari izvēlēties dzīvot ārzemēs un neilgoties pēc Latvijas, bet, ļoti iespējams, ja tev piepeši atņemtu iespēju tajā atgriezties, šīs ilgas uzrastos. Un būtu neizturamas.
Filma runā par "robežcilvēkiem", un tajā izvirzās divi galvenie varoņi trimdinieki: Ansis Ataols Bērziņš un Beness Aijo. Abi šie šķietami dažādie cilvēki savu iemeslu dēļ nevar atgriezties Latvijā. Abiem ir pilnīgi pretēji uzskati par to, kādai būtu jābūt viņu dzimtenei, un abi filmas tapšanas laikā dzīvo ārpus tās. Šobrīd Ansis Ataols Bērziņš jau ir atpakaļ Latvijā, kur izcieš sodu, bet Beness Aijo joprojām atrodas Doņeckā. Taču paralēli šiem abiem varoņiem izkristalizējas vēl trešie "trimdinieki" – Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie, kuru piederības sajūta ir tikpat sašūpota un neeksistējoša. Ainas no 9. maija svinībām raisa dusmas, dzirdot propagandiskos melus par Krieviju kā miera nesēju pasaulē un slavinošos saucienus Vladimiram Putinam, redzot Staļina plakātus un bērnus, kas ir ietērpti militāristu kostīmos. Taču Dāvis Sīmanis arī pret šiem "robežcilvēkiem" attiecas ar cieņu, mēģinot izprast, kā ir iespējams tik akli dzīvot citā vēstures telpā. Arī šeit, par spīti pompozajam padomju laiku nostalģijas karnevālam, redzam dziļu apjukumu un zaudētu piederības sajūtu. Šie cilvēki īsti nepieder ne Latvijai, ne Krievijai: viņi izmisīgi turas pie izdomātās utopijas atmiņām, lai nejustos tik vientuļi. Un, gluži kā vientulīgie vecīši aizaugušajās pierobežas teritorijās, arī viņus mūsu valsts ir pametusi.
Ir ļoti grūti skaidri noformulēt, par ko ir filma. (Turklāt domāju, ka to būtu jāmēģina izdarīt katram pašam.) Iespējams, precīzākais apzīmējums būtu: par neartikulētām un neizskaidrojamām bailēm. Bailes no "lielā kaimiņa" – Krievijas – ir mūsos iesētas jau no bērnības. Un Dāvis Sīmanis kopā ar veselu operatoru komandu Aigara Sērmukša vadībā dodas uz bīstamo zonu: pierobežu, kur varētu meklēt šo baiļu izcelsmi. Taču tas, ko mēs tur ieraugām, ir aizauguši lauki, pamestas mājas un cilvēki. Tās ir vietas, kuras ir veidojuši pagātnes notikumi un kuras tiek apdzīvotas tika tajos mirkļos, kad šie pagātnes notikumi tiek pieminēti ar kādu atceres dienu. Atbrauc autobusi, nosvin, pēc tam uzreiz aizbrauc prom: paliek tikai vientuļi opīši, kas tiem māj atvadas.
Filma izgrūž skatītāju no ierastās komforta zonas un arī informācijas burbuļa. Jā, mēs zinām, ka 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa notiek šādas svinības, bet paralēli tam visu pārējo gadu mēs aizmirstam par cilvēkiem, kas šajās svinībās piedalās. Un izliekamies, ka tas uz mums neattiecas. Taču, skatoties filmā redzamās Svētā Vita deju atgādinošās svinības Daugavpilī, mēs tiekam nostādīti neērtā situācijā: cik ilgi var pievērt acis un turēties pie "mēs pret viņiem" pozīcijas? Ir viegi dusmās nošņākt: "Tad brauciet atpakaļ uz Krieviju, ja jums šeit nepatīk!" Tikai šiem cilvēkiem īsti nav iespējas arī doties atpakaļ uz turieni, jo valsts, pie kuras viņi jūtas piederīgi, vairs neeksistē. "Mūris" ir baiss atgādinājums par to, kādas sekas ir tam, ka integrācijas process nav noticis un ka arī Latvijas teritoriju joprojām sadala neredzamas robežas.
Lai arī Dāvja Sīmaņa filma runā par aktuālām politiskām tēmām, tā drīzāk atgādina meditāciju par šībrīža nokaitēto stāvokli pasaulē. Tās ir personiskas pārdomas un mēģinājums atrast kaut kādu loģiku šīm absurdajām situācijām, kuras redzam uz ekrāna. Jāsaka, brīžiem autora aizkadra balss skan pārlieku daudz: acīmredzot aiz bailēm, ka skatītāji kaut ko nesapratīs. Taču domāju, ka saprastu gan un spētu spēcīgāk paši meditēt par to, ko redz. Ir uzfilmēts tik daudz sīku un jēdzienīgi spēcīgu detaļu, ka būtu vērtīgi vairāk uzticēties skatītāju spriestspējai un ļaut viņiem pašiem pabradāt pa aizaugušajiem laukiem.
Pēc pirmizrādes daudzi skatītāji teica, ka šī noteikti ir filma, kas jāredz. Un tā ir, jo nevaru noliegt, ka pasaules politiskais klimats šobrīd ir ļoti līdzīgs tam, kāds tas bija pirms Otrā pasaules kara. Paralēles ir tik skaidri saskatāmas, ka mieru palīdz saglabāt tikai "liberālā arogance" – sak', esam taču attīstījušies tiktāl, lai nepieļautu atkal tās pašas kļūdas. Taču "Mūris" liek apzināties biedējošas patiesības un ieskatīties acīs savām bailēm. Un vienīgais, ko pēc tam var teikt, ir pēdējais vārds, kuru filmā sauc pāri kalnam skrejošais vīrietis.
3