Padošanās

…

tā es beidzos
starp tukšiem likteņiem
ar kāpostlapu kompresi ap roku
sadauzītu gāžot pa ģīmi
zaglīgam slimnīcas sanitāram
kurš tomēr pamanījās
ievākt manus 30 jūdas grašus

cik neizturami ož svaigas kāpostlapas
kad zem tām dzīst roka
ar kuru būtu gribējies tikai glāstīt

…

tā es beidzos
dārzā skumīgi smaržo flokši
gliemeži lien pa kājām
izgaro pēdējā krutkas pudele
delīriķis gana savus rozā krokodilus
dārza īpašniece lūdz uzrakstīt viņai dzejoli
bet es vairs neprotu sarindot puķu vārdus

asinīs rudens inde

tā es beidzos
nebijusi

…

nestāstiet nevienam
ka es noliku galvu
uz galda starp asarās izmirkušiem končikiem
un padevos gūstā
pulksteņu šeit nav
tātad nav arī laika
dresētas žurkas dejo kankānu
flokši smaržo kā neuzrakstāms dzejolis

beidzot es sapratu visu
lai vairs nebaidītos
vajag padoties gūstā
šeit nav džungļu un tīģeru
nav dienas darbu un vakaru maiguma

tagad es dārza īpašniecei varēšu rakstīt dzejoļus
kā flokšus kā flautas kā patiesību

tagad man pašai būs dārzi un pasaules
gliemeži nesīs man pērles
mīļotie celsies no kapa lai barotu mani
ar meža zemenēm

nevar
aizvērt pēdējās durvis
pēdējo durvju nav

padoties gūstā nav kauns
bet labāk tomēr nestāstiet citiem
ka es paliku
starpstacijā starp anekdoti un nāvi

…

pasaule joprojām spēlē marku šagālu
saulainais rīts garšo pēc apelsīnu liķiera
aizaugušajā dārzā pie flokšu cera guļ mūza
lēte plūst tepat aiz vārtiņiem
visi vārdi ir tikai tauriņi
kas lidinās mūzas elpā
dažus notver trīskrāsains trīskāju kaķis
daži pagūst nosēsties man uz dvēseles

…

gar manu galvu rāpo vaboles
viņām ir savi ceļi
varbūt arī es
melna vabole būšu
varbūt tas ir man ceļš
tālāk dārzā

…

dārza īpašniece manus dzejoļus pieņem
kā mājniekus
smaidīgs kaimiņu pravietis prasa
lai tulkoju viņa stāstus
kas izglābšot cilvēci
nezinu
vai ticu glābiņam
es jau padevos gūstā

…

neaprakstītas palikušas vēl dažas lapas
pēdējā kladē
drīz vajadzēs rakstīt uz mežvīna lapām
uz palmu vēdekļiem
uz betona plāksnēm
vai vienkārši mākoņos

ja dievs ir
viņš varbūt atsūtīs dažus īpaši baltus
rakstīšanai īpaši piemērotus mākoņus

…

dārza kuplajā zālē
spīd ābolu mēnešbumbas
ar tām spēlējas trīskrāsainais trīskāju kaķis
un uzstājīgi ņaud
lai es arī nāku spēlēties
šeit rotaļām netrūkst laika
tāpēc ka laika šeit nav

agrāk skopojos ar vārdiem
baidījos pateikt par daudz
šeit baiļu vairs nav