"Brāļi, māsas un medmāsas, kā saka Bērziņa kungs!" – savdabīgais veids, kādā 12. Saeimas deputāts Valdis Kalnozols kāpa 4. oktobra sēdē tribīnē, lai iebilstu pret Latvijas Republikas Satversmes grozījumu pieņemšanu trešajā lasījumā, raksturo ne tikai konkrēto kolorīto tautas priekšstāvi, bet arī šo grozījumu pieņemšanas manieri. Nevēlos te ieslīgt pārstāstā, tomēr garāka citāta vērts ir Kalnozola kolēģa Ringolda Baloža teiktais: "Jūs tiešām domājat, ka nākamā Saeima, 13. Saeima, pieņemtu šo grozījumu ar trijām ceturtdaļām balsu? Nu, nē taču! … visi domā, kā tagad būs: vai mani ievēlēs vai neievēlēs, ko es darīšu, kā maksāšu kredītus… Tādā atmosfērā nevar pieņemt Satversmes grozījumus." Citiem vārdiem sakot, konstitucionālo tiesību eksperts Balodis centās norādīt, ka kolēģi grozījumus, kas stājas spēkā ar nākamā gada 1. janvāri, pieņem, uzskatot, ka ideja par Valsts prezidenta ievēlēšanu Saeimā atklātā balsojumā ir elektorātam tik mīļa, ka jāsarauj vēl divas dienas pirms vēlēšanām.
Neatkarīgi no tā, vai Balodim ir taisnība, neatkarīgi no tā, vai grozījumi reāli uzlabos politikas kvalitāti (par to tālāk tekstā), pieņemti tie ir, un nu ir vērts padomāt, ko tie nozīmēs, ja paturam prātā, ka valsts augstākās amatpersonas vēlēšanas notiks jau pēc nedaudz vairāk kā pusgada, tātad jautājums par kandidātiem un konkrētu kandidātu izredžu kalkulācijas parādīsies pavisam drīz.
Vismaz teorētiski jaunajam regulējumam vajadzētu iedrošināt cilvēku gatavību kandidēt – ja samazinās iespēja, ka vārdos tev solīs atbalstu, savukārt aizklātajā balsojumā balsos par citu kandidatūru, tas varētu būt arguments tiem potenciālajiem kandidātiem, kurus no kandidēšanas attur sajūta, ka "piečakarēs". Ja tu vari kaut cik adekvāti saprast atbalstītāju reālo loku, nav jātaustās kā pa miglu, jābūt savos izteikumos izvairīgam vai jāsola "viss visiem".
Tāpat atklātais balsojums nozīmē, ka Saeimas deputātiem būs jāspēj izklāstīt savus argumentus – samānīties un apgalvot, ka atbalstījis kādu sabiedrībā salīdzinoši populārāku kandidātu, var nebūt iespējams. Tiesa, kontekstā ar prezidenta vēlēšanām nākamgad šo argumentu vājina tas, ka nākamās parlamenta vēlēšanas vēl būs tālu, tādēļ parlamentāriešiem būs pamats cerēt, ka 2019. gadā samuldētais līdz, teiksim, 2021. gadam elektorātam būs piemirsies. Vienlaicīgi var teikt, ka potenciāli lielākais zaudētājs jaunajā situācijā būs pašreizējais Valsts prezidents (pieņemot, ka viņš kandidēs atkārtoti), kurš vairs nevarēs cerēt, ka viņa virzītāji spēs "sarunāt" pietiekamu atbalstītāju skaitu, mierinot aģitējamos, ka neviens par viņu balsojumu par labu Raimondam Vējonim neuzzinās.
Atklātā balsojuma modeļa pretinieku arguments, ka šī modeļa gadījumā deputāti baidīsies balsot pretēji partijas vadības lemtajam, mani personīgi sevišķi nepārliecina tā banālā iemesla dēļ, ka vismaz 12. Saeimā deputāti demonstrēja (kādi tam iemesli, ir jau cits jautājums) diezgan lielu patstāvību (šīs Saeimas darba pēdējā etapā pie frakcijām nepiederošu deputātu skaits bija itin prāvs). Tāpat nenopietns ir arguments, ka ievēlētais prezidents turēs ļaunu prātu uz tiem, kuri balsojuši pret viņu, un tas kādu balsotāju varot ietekmēt. Atvainojiet, kādas tad var būt reālās sekas ļaunā prāta turēšanai – neaicinās uz svinīgām pieņemšanām? Un?
Citiem vārdiem sakot, grozījumiem Satversmē, manuprāt, plusu ir vairāk nekā mīnusu. Ja atskaites punkts ir tieši Valsts prezidenta ievēlēšanas pašreizējā kārtība – par sabiedrības līdzdalību politikā būs runa teksta beigu daļā.
Atkārtošos: plusu pārsvars neattaisno steigu, kādā grozījumi tika pieņemti, un no šī viedokļa var tikai atviegloti uzelpot, ka vēlmē aplaimot vēlētājus 12. Saeima nepaguva grozījumus "izstaipīt" līdz "visas tautas vēlētam prezidentam". Te gan jāpaskaidro, kādēļ šāda skepse. Nav runa par to, ka šādu balsojumu nevarētu uzticēt visiem balsstiesīgajiem, jo redzat: populisms, manipulēšana, hibrīdkari un citas briesmas. Šis arguments nav loģisks, jo tā lietošanas gadījumā rodas likumsakarīgs jautājums: kuri tad balsojumi ir nodrošināti pret šādām briesmām un, ja nav, tad kādēļ vieni tomēr tiek akceptēti, citi netiek? Manas skepses pamatā ir ar faktiem objektīvi (jo šādu vēlēšanu nav bijis) neverificējama nojausma, ka vēlētāju aktivitāte Valsts prezidenta vēlēšanās varētu nebūt ievērojami lielāka, salīdzinot ar Saeimas vēlēšanām, un rezultātā jēdziens "visas tautas vēlēts prezidents" kā "partiju parlamentu" līdzsvarojošs elements politiskajā sistēmā zaudētu jēgu.
Bet - interesants ir jautājums: kāpēc vispār 12. Saeimas vairākums uzskatīja, ka grozījumu pieņemšana "pa burzmu" (divas dienas pirms vēlēšanām, kad informatīvā telpa tāpat ir pārsātināta) dos vēlēšanu dienā nozīmīgus bonusus? Ciniskā atbilde skan: nepalielinot Valsts prezidenta pilnvaras, tā ir elitei ne ar ko nedraudoša, atvainojiet, kaula pamešana publikai. Tomēr var arī pieņemt, ka vismaz daļa no grozījumu atbalstītājiem Jēkaba ielā patiešām uzskata, ka šādi tiek palielināta politiskā procesa caurskatāmība un sabiedrības iesaiste. Un tad nu jāsecina, ka mums ir darīšana ar zīmīgu jēdzienu putrošanu, kas vispār raksturīga šim laikmetam, – informācijas daudzums un ietekmēšanas iespēja nav viens un tas pats. Mēs varam justies varen zinoši par to, kā "patiesībā lietas notiek", bet tas nenozīmē, ka varam tādēļ kaut ko vairāk ietekmēt. Ņemot vērā manu alerģiju pret t.s. konspiroloģiju, nedomāju, ka mistiskā globālā elite kaut kā speciāli aizmiglo cilvēkiem acis; ticamāk, mēs paši pamanāmies sevi pārliecināt, ka informācija ir vērtība per se. Līdzdalības ilūzija, un te nav lielas atšķirības, vai kārotā informētība ir par t.s. slavenību privāto dzīvi vai Valsts prezidenta ievēlēšanu. Politika sāk atgādināt populāras sporta disciplīnas, kur liels skaits ļaužu no sirds dzīvo līdzi, ir erudīti par disciplīnu, bet to dara kā skatītāji. Līdzjutēju politika. Var arī tā, man pietrūkst laika distances un zināšanu, lai paša izvirzīto tēlu – tēzi novērtētu vai, vēl trakāk, izteiktu kādus moralizējošus secinājumus, tomēr, manuprāt, skaidrs, ka līdzjutēju politika un pilsoniskā aktivitāte ir atšķirīgi modeļi.
0