Māksliniece - Anna Pikova
 
Ar bērniem
29.06.2018

Oskars un lietas

Komentē
0

Fragments no Andrusa Kivirehka grāmatas "Oskars un lietas", ko Maimas Grīnbergas tulkojumā izdevis apgāds "Liels un mazs".

Šķūnis Oskaram patika. Bija aizraujoši aplūkot vecās, salūzušās lietas un iztēloties, kādas tās savulaik varēja izskatīties jaunas un veselas. Interesanti būtu papētīt arī krāmu kaudžu apakšējos slāņus, tas būtu gluži kā izrakt no zemes dzīlēm bagātības. Kas zina, kādi ērmīgi dārgumi tur var slēpties!

Oskars apsēdās uz bluķa, kas stāvēja līdzās malkas grēdai. Pie tā mētājās mazs cirvītis, un grīda ap bluķi bija pilna ar koka gabaliņiem un skaidām. Oskars tos paurķēja ar kāju. Skatiens aizķērās pie viena gabaliņa, kas bija četrstūrains un gluds gluži kā ziepju trauks. Vai kā penālis. Vai kā mobilais telefons.

Oskars pacēla koka gabaliņu no zemes. Nudien, tā nebija parasta skaida, no kuras pirkstā var ieraut skabargu. Koka gabaliņš bija apbrīnojami gluds, gluži kā akmentiņš, ko gadsimtu gaitā noslīpējuši jūras viļņi. Tam pieskarties bija ārkārtīgi patīkami. Noapaļoti bija pat stūri un malas.

Oskars vairākkārt pārlaida pirkstu pār klucīša zīdaino virsmu. Šo savādo koka gabaliņu viņš vis neatstās mētājamies šķūnī, to viņš jebkurā gadījumā paņems sev. Vecmāmiņai nekādu iebildumu noteikti nebūs, šķūņa grīda tāpat ir pilna ar koka gružiem.

Oskars grozīja savu atradumu. Tas nudien izskatījās kā telefons. Bet varbūt no tā patiešām varētu izgatavot rotaļu telefonu? Nokrāsotu, uzzīmētu taustiņus... Īstais taču aizmirsās pilsētā, tad vismaz uztaisītu sev rotaļu mobilo!

Oskars vairs nebija nekāds zīdainis, viņš bija gudrs puika un zināja, ka ar rotaļu telefonu nav iespējams piezvanīt pa īstam, ar to patiesībā nevar izdarīt itin neko sakarīgu. Rotaļu telefoni ir domāti pavisam maziem bērniem, kuri vēl ir tādi muļķīši, ka īsto telefonu var iebāzt mutē un sākt grauzt. Oskara vecuma zēnam, kuram mājās ir īsts Samsung mobilais, rotaļu telefons nepavisam nav vajadzīgs.

Taču Oskaram bija šausmīgi garlaicīgi. Un gludā koka gabaliņa pārkrāsošana par telefonu palīdzētu kaut jel kā īsināt laiku. Vismaz kādu brīdi.

Par to, ka flomīši vispār bija līdzi, Oskars varēja pateikties mammai. Mamma pati bija iebāzusi tos viņam mugursomā, kaut gan tētis domāja, ka Oskaram tos nepavisam nevajadzēs.

Kad tad viņš tur laukos zīmēs? – tētis nošūpoja galvu. – Laukos ir tik daudz cita darāmā, var dauzīties ārā un skraidīt apkārt.

Bet, ja līs lietus? – mamma vaicāja. – Lai paņem līdzi, drošības dēļ.

Laiks šobrīd, protams, bija brīnišķīgs, nekāds lietus nedraudēja, nebija manāms ne mākonītis. Tomēr Oskars iegāja iekšā, sameklēja mugursomā flomāsteru iepakojumu un apsēdās pie virtuves galda zīmēt.

Vispirms viņš gludo dēlīti nokrāsoja no vienas puses sarkanu. Oskars vienmēr bija gribējis sarkanu mobilo, taču dabūja melnu. Jo sarkanu telefonu pārdošanā nebija, bija tikai melni un balti, taču baltā jau šķita par daudz meiteņu krāsa. Nebija jau nekādas vainas arī melnam, ar to varēja gan piezvanīt, gan spēlēties vai cik, tomēr sarkans būtu bijis smalkāks. Tieši tādu Oskars sev tagad darināja.

Kad telefona aizmugure bija gatava, Oskars sāka domāt, ko uzzīmēt priekšpusē. Viņa īstais telefons – tas, kurš nelaimīgā kārtā bija aizmirsies mājās – bija skārienjutīgs, kas nozīmē to, ka, telefonu nelietojot, tā ekrāns, kas aizpilda visu priekšpusi, ir vienkārši melns. Bet, ja koka gabals būs nokrāsots no vienas puses sarkans un no otras – melns, tas nebūs ne drusku interesanti, un arī pēc telefona neizskatīsies. Tāpēc Oskars izlēma uzzīmēt telefonu ar taustiņiem. Tāds bija tētim, kurš vienmēr teica, ka netaisās kašņāt telefonu ar pirkstu kā suns, kurš pēc nokārtošanās vienmēr savu čuru un kaku aprauš ar smiltīm. Kārtīgam telefonam jābūt ar podziņām.

Tieši šādu veco laiko telefonu Oskars pašlaik arī sāka zīmēt.

Viņš rūpīgi uzvilka desmit ciparu taustiņus un virs tiem uzzīmēja divas lielākas podziņas – uz vienas bija maza zaļa, uz otras – maza sarkana klausulīte, uz mata kā tēta mobilajam. Tad viņš uzzīmēja mazu četrstūrainu ekrāniņu un beidzot pašā augšā uzrakstīja Nokia. Tā sauca arī tēta telefonu.

Atstarpes starp sava rotaļu telefona taustiņiem un ekrānu viņš izkrāsoja sarkanā krāsā. Mobilais bija gatavs.

Gluži kā īsts. Tikai ar to, protams, nevarēja piezvanīt un tajā nevarēja ielādēt spēles.

Oskaram pat bija žēl, ka telefons jau gatavs. Tagad viņam atkal nebūs ko darīt, atkal kļūs garlaicīgi. Bieži taču ir tā, ka izgatavot kaut ko ir aizraujoši un tas aizņem labi daudz laika, taču, līdzko šī lieta ir gatava, tu zaudē par to interesi. Tā, piemēram, vienmēr ir ar lego. Tu vairākas stundas nopūlies, lai tieši pēc pamācības saliktu kaut kādu pili vai pirātu kuģi, taču, līdzko pēdējā detaļa ir savā vietā, viss ir galā. Prieki beigušies. Priekšmets jau gan ir skaists, mamma un tētis nāk un slavē, taču spēlēties ar šādu pili vai kuģi nav iespējams. Kas tur daudz ko spēlēties? Vienīgā iespēja ir atkal to izjaukt un sākt no gala.

Ar rotaļu mobilo telefonu nebija pat šādas iespējas. Oskars grozīja savu nupat pabeigto darinājumu pirkstos, uz brīdi pat pielika pie auss. Taču šķita tik stulbi sākt runāt ar koka gabalu: „Hallo, hallo! Kas klausās?” Tā varbūt uzvedas tikai zīdaiņi, kas iet kaut kādā silītē. Viņš, Oskars, tāds sen vairs nav.

Viņš garlaikodamies pārlaida acis virtuvei. Pēc rīta gludināšanas vecmāmiņai uz galda bija aizmirsies gludeklis. Tas šķita šeit gandrīz neiederīgs, pārāk jauns un moderns. Vecmāmiņas pārējās lietas, mēbeles un viss cits, protams, bija vecas, stāvējušas šeit jau kopš tā laika, kad Oskara tētis bija maziņš, varbūt pat vēl ilgāk. Taču gludeklis bija jauns, to Oskara tētis un mamma bija uzdāvinājuši vecmāmiņai Ziemsvētkos.

Tāpēc gludeklis Oskaram šķita gandrīz vai tuvāks nekā citas vecmāmiņas lietas. Arī gludeklis bija atbraucis no pilsētas un līdzās visiem mūžsenajiem priekšmetiem likās gandrīz puišelis. Interesanti, vai arī gludeklis šeit jūtas vientuļš, tāpat kā viņš, Oskars?

Oskars joka pēc pielika rotaļu telefonu pie auss un teica:

Hallo, gludekli! Kā klājas?

Labi, ka neviens draugs neredz, ar kādām bērnišķībām viņš nodarbojas!

Taču tajā pašā brīdī koka telefonā kaut kas klusi noklikšķēja un kāda balss atbildēja:

Eu, dzirdēj, klājas gluži labi! Vai tu esi tas puika, kam ir rokas un kājas? Kā tevi sauc?

Oskars izbīlī iemeta koka mobilo klēpī un blenza uz to. Koka gabals bija tieši tāds pats kā agrāk. Vai patiešām balss bija skanējusi no tā? Tas taču nebija iespējams. Tomēr nē, rotaļu telefonā kaut kas pilnīgi noteikti dūca. Kāds sauca:

U-ū! Kur tu pazudi?

Oskars piesardzīgi atkal pielika telefonu pie auss.

Hallo... – viņš teica.

Hallo, hallo! – kāds viņam braši atsaucās. – Kas notika, bračiņ? Es jautāju, kā tevi sauc!

Oskars.

Ļoti forši! Un vai tev ir kājas un rokas?

Ir gan, – Oskars atbildēja.

Ju-hūūū! Super-duper! Cik?

Man ir divas kājas un divas rokas, – Oskars teica.

Ar to taču pilnīgi pietiek! – balss uzlielīja. – Ar tām tu vari paveikt lielas lietas!

Bet kas esi tu? – tagad vaicāja Oskars.

Nē, nu labrīt! Tu taču pats man zvanīji un tagad vēl vaicā, kas es esmu? Dumāks esi, vai? Pats taču teici: „Hallo, gludekli, kā klājas?” Jau aizmirsi, ko?

Tad tu esi gludeklis?

Kas tad vēl? Nē, es, vai zinies, esmu piparkūku mīkla! Uztaisiet no manis zvaigznītes un kaziņas, mē!

Oskars appētīja uz galda stāvošo gludekli. Nebija ne mazāko pazīmju, ka šis aparāts būtu dzīvs. Gludeklis kā jau gludeklis, nolikts stāvus uz pakaļgala, sudrabainais vēders laistījās telpā krītošajos saules staros. Vai patiešām runāja viņš?

Dzirdēj, esi labiņš – ja tev patiešām ir divas rokas, tad man tev ir viens lūgums, – balss telefonā tajā pašā laikā turpināja runāt. – Noliec mani uz vēdera, labi? Citādi stulbi dirnēt uz pakaļas kā tādam sunim, kas diedelē cepumu. Būsi tik labiņš, ko?

Oskars paņēma gludekli un novietoja uz galda guļus.

Vo, lieliski! – balss uzlielīja. – Pēcpuse jau bija pilnīgi stīva. Tavai vecmāmiņai mūžam patīk atbalstīt mani uz dibena, un viņai jau, redzies, nav telefona, viņai es nevaru pateikt: „Paklau, mammīt, beidz taču vienreiz!” Nenormāli čoini, ka es varu ar tevi sarunāties! Man jau sen gribējās, lai man būtu draugs ar rokām un kājām.

Bet kā... – Oskars iesāka. – Kāpēc... Es nesaprotu... Tas taču ir tikai koka gabals... Kā es ar to varēju tev piezvanīt?

Kā es varu zināt? Vai tev šķiet, ka tāpēc vien, ka man pakaļā ir vads un iekšā kaut kādi elektrības štrunti, es varbūt esmu nez kāds elektriķis, ko? Aizmirsti, bračiņ! Es no tādām lietām neko nejēdzu. Es esmu gludeklis, nevis zinātnieks. Tu piezvanīji, es atbildēju – viss taču strādā! Kas te ko pētīt un prašņāt.

Vai es varu piezvanīt... arī citām... lietām? – Oskars jautāja.

Par ko gan ne? Ja vien šīs vīžo pacelt klausuli, tad, protams, vari.

Bet kā? Es taču nezinu viņu telefona numuru.

Nē nu, labrīt, saule, un labrīt, mēnes! Kādu vēl nolāpītu numuru? Bračiņ, mosties! Vai visi radījumi ar rokām un kājām ir tik apdauzīti?

Es neesmu apdauzīts... – Oskars apgalvoja. – Es vienkārši neesmu pieradis... Saproti, kad cits citam zvana cilvēki...

Cilvēki? Tie ir tie ar rokām un kājām?

Jā. Kad cits citam zvana cilvēki, tad viņi izvēlas kaut kādu numuru. Un man šķita, ka ar lietām ir tāpat.

Kad tu zvanīji man, vai tu izvēlējies numuru?

Nē. Es vienkārši teicu: „Hallo, gludekli!”

Bračiņ! Tieši tā arī ir! Tik vienkārši! Tu pasaki „hallo”, un viss notiek. Kam tu gribi piezvanīt?

Es nemaz nezinu... Man jāpadomā...

Oi, bračiņ, atkal tev jādomā! Nedomā tik daudz! Tas ir fufelis! Tev ir rokas un kājas, lūk, tā ir baigā štelle! Ar to tu vari lepoties! Saproti? Bet, lai nu būtu, pašlaik čaviņās! Uzpīkstini vēlāk atkal. Vai arī es piezvanīšu tev pats, ja uznāks luste.

Vai tad tu arī vari man piezvanīt?

Kāpēc lai nevarētu? Nē, nu labrīt, ziemiņ, un labrīt, vasariņ! Tu, bračiņ tomēr esi pilnīgi kukū! Ja tu vari piezvanīt man, tad taču arī es varu piezvanīt tev! Vienkārša loģika. Oi, es nebūtu ticējis, ka tie ar rokām un kājām ir tādi pintiķi. Okei, tikai neapvainojies! Veseli dzīvojuši, vecais! Karstu vēderu!

Nākamajā brīdī no Oskara telefona atskanēja pī-pī-pī. Oskars norīstījās. Tas viss pamazām kļuva aizraujoši. Un savādi. Un jebkurā gadījumā lieliski.

Viņš piecēlās kājās, iegāja dzīvojamā istabā un ļāva skatienam klejot. Kam viņš varētu piezvanīt?

Oskara skatiens aizķērās pie spoguļa. Tas bija četrstūrains un karājās virs maza skapīša. Oskars pielika savu koka telefonu pie auss un čukstus teica:

Hallo, spoguli!

Rotaļu mobilajā tūlīt atskanēja čerkstoņa, un mulsa balstiņa atbildēja:

Jā! Kas zvana?

Es esmu Oskars, – sacīja Oskars un juta gandrīz neaprakstāmu sajūsmu. Tas patiešām strādāja, viņš spēja piezvanīt kurai katrai mēbelei, kurai katrai lietai, šis ar flomīšiem izkrāsotais koka gabals bija patiešām varens, super, hiper, mega – vārdu sakot, labākā rotaļlieta pasaulē!

Oskars... – iztrūcinātā balstiņa atkārtoja un piepeši iespiedzās: – Ai! Nekutini! Palīgā!

Es atvainojos? – Oskars izbrīnīts vaicāja.

Nē, ne jau tu... – balss činkstēja. – Ak, es nezinu, kas ar mani būs! Baidos, ka mani apēdīs!

Kāpēc tu tā domā? – Oskars brīnījās. – Neviens taču neēd spoguļus.

Vai tu esi pārliecināts? – spogulis apšaubīja un ierunājās tādā balsī, it kā viņam klabētu zobi. – Es nu gan baidos, vai tikai viņš man neiekodīs! Ui... Oskar! Saki, vai tev ir rokas un kājas?

Jā, ir gan, – Oskars svarīgi atbildēja. Viņš jau bija sapratis, ka būtnēm, ar kurām sazināties spēja viņa jaunais telefons, roku un kāju esamība šķita neaptverama vērtība.

Cik jauki! – laimīgi iespiedzās spogulis. – Tad tu vari man palīdzēt! Tu vari mani glābt! Mīļo Oskar, nāc man palīgā! Saproti – man aiz muguras kāds rāpo! Kāds tur zogas! Kāds uzglūn! Kāds liels un briesmīgs! Man bail no viņa!

Bet ko tieši man vajadzētu darīt? – Oskars vaicāja.

Tev mani jānoņem no sienas, – spogulis skaidroja. – Un jānotver tas plēsoņa! Tev taču ir rokas, tu spēj ar viņu cīnīties! Tu spēj mani aizstāvēt!

Oskars svārstījās. Ne tāpēc, ka viņš baidītos no briesmekļa, kas uzglūnēja aiz spoguļa. Kas nu tur varēja būt, ne vilkam, ne lācim aiz spoguļa vietas nepietiktu, un spokiem Oskars neticēja. Droši vien tā bija kāda muša vai zirneklis, kas, rāpojot pa tapetēm, nejauši nonācis aiz spoguļa. Bet kā lai dabū spoguli nost no sienas? Tas tomēr karājās diezgan augstu, un Oskars vēl bija mazs zēns.

Pai, mīļo Oskariņ! – spogulis dvesa. – Glāb mani! Ai-ai-ai! – viņš no jauna iespiedzās. – Atkal staigā! Oi, tūlīt viņš mani aprīs!

Spogulis iegaudojās kā ātrās palīdzības sirēna, tāpēc Oskaram, ja viņš nevēlējās kļūt kurls, vajadzēja attālināt telefonu no auss. Viņš domāja. Nu labi, ja viņš uzlīdīs uz skapīša, tad spoguli aizsniegs. Bet tālāk? Spogulis var izrādīties smags, vai viņš spēs to nocelt no sienas? Uz kā tas īsti pakarināts? Un kā viņš spoguli pēc tam dabūs atpakaļ? Ko tad, ja spogulis nokritīs un saplīsīs?

Varbūt pasaukt vecmāmiņu? Taču no šī plāna Oskars atteicās tūlīt. Doma, ka vajadzētu vecmāmiņai uzticēt sava brīnumtelefona noslēpumu, viņam šķita tik nepieņemama, ka viņš to tūlīt aizslaucīja no galvas. Nē, šajā jaunajā un aizraujošajā pasaulē, kas viņam pavērusies, pateicoties telefonam, viņam jātiek galā pašam.

Nebrēc tik traki, bail pat klausīties! – viņš spogulim sacīja tikpat stingri kā bērnudārzā mēdza runāt audzinātāja. – Klusumu! Es tev tūlīt palīdzēšu.

Viņš pašlaik atrodas tieši iepretī manas muguras vidum, – spogulis šņukstēja. – Tur man ir pati vārīgākā vieta! Tur man kut visvairāk! Ū-ū-ū!

Klusu! – Oskars aizrādīja. Viņš uzlika telefonu uz galda, lai rokas būtu brīvas, un uzlīda uz mazā skapīša. Tad viņš ar labo roku saņēma vienu spoguļa malu un ar kreiso – otru un mēģināja spoguli pacelt. Tas nemaz nebija tik grūti, kā viņš bija baidījies, spogulis no sienas atdalījās viegli. Oskars to piespieda pie krūtīm, pietupās un atbalstīja spoguļa apakšējo malu pret skapīti.

Tagad viņš uz galvošanu nenokritīs, – Oskars nomurmināja un atkal piecēlās kājās. Tur, kur iepriekš bija karājies spogulis, lēnām pastaigājās maza bizmārīte.

Kas tas bija? Kas tas bija? – spogulis telefonā spiedza tā, ka Oskars sadzirdēja pat vairāku metru atstatumā.

Oskars ar pirkstu aizšķērsoja mārītei ceļu, pa tapetēm tekalējusī mārīte uzrāpās viņam uz pirksta, un Oskars kopā ar kukainīti nolēca no skapīša. Viņš piegāja pie galda un ar brīvo roku paņēma telefonu.

Tā bija tikai maza bizmārīte, – viņš teica. – Pilnīgi nekaitīga radībiņa. Es iešu un izlaidīšu viņu ārā, pēc tam piekāršu tevi atpakaļ pie sienas.

O, es tev pateicos! – spogulis nopūtās. – Es tik šausmīgi baidījos! Es neesmu pieradis, ka man kāds aizlien aiz muguras, parasti taču visi stāv manā priekšā!

Kukaiņi jau arī ir vienīgie, kam pietiek vietas tev aiz muguras, – skaidroja Oskars, cauri virtuvei steigdamies pie ārdurvīm un aizpūzdams bizmārīti no pirksta.

Turklāt man nepatīk, ja uz mani skatās no aizmugures, – spogulis turpināja. – No muguras es neesmu tik skaists kā no priekšas. Mana mugura ne spīd, ne spēj atspoguļot. Neskaties arī tu uz manu muguru, dārgo Oskar! Es sen neesmu bijis pirtī!

Man šķiet, ka pirtī tu neesi bijis nekad, – Oskars noteica. Viņš atgriezās dzīvojamā istabā. Operācijas grūtākā daļa vēl tikai gaidīja, spoguli vajadzēja atkal pakārt pie sienas, uz diviem āķīšiem.

Tev ir taisnība! – spogulis nopūtās un atkal iečinkstējās. – Es patiešām nekad neesmu bijis pirtī! Bet man tik ļoti gribētos nomazgāties pirtī! Oskar, mīļo zēn, aizved mani uz pirti! Tev ir rokas un kājas – ņem mani klēpī un iesim! Tūlīt pat!

Nē, to mēs nekādi nevaram izdarīt, – Oskars sacīja. – Vecmāmiņai nemaz nav pirts. Un vispār, tagad paklusē, man tevi jāpiekarina atpakaļ.

Tas nudien nebija viegls darbs, Oskars noņēmās labu laiku un vienreiz jau gandrīz nometa spoguli zemē. Izbīlī viņam pat nosvīda mugura. Un galvā tajā pašā brīdī iešāvās savāda doma: interesanti, kas notiktu, ja spogulis saplīstu? Vai tad viņš apklustu? Vai – gluži pretēji – katra lauska sāktu runāt savā atšķirīgā balsī? Tomēr Oskars necentās šo domu izdomāt līdz galam, bet gan mēģināja dabūt spoguli uz āķiem sveiku un veselu, un beidzot viņam tas izdevās.

Fū! – viņš sacīja mobilajā. – Tagad tu atkal esi pie sienas, un vairs es tevi nost neņemšu. Citreiz no tādām mazām vabolītēm nebaidies, tās tev neko nevar izdarīt.

 

Andruss Kivirehks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0