Ansis Starks, Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades birojs
 
Māksla
20.06.2018

Orsē ordenis pļāvējiem

Komentē
0

Par izstādi "Nepieradinātās dvēseles: Simbolisms Baltijas valstīs" Orsē muzejā Parīzē (2018. gada 9. aprīlis–15. jūlijs)

Parīze, Goda leģiona iela 1, 2018. gada pavasaris. Kamēr Johana Valtera gleznotā zemnieku meitene šķiet no izstāžu reklāmas stenda lūkojamies tagadnē pāri Sēnai, Orsē muzeja emblēma, vēl baltāka par viņas apkaklīti, manu skatienu aizved pretējā virzienā – gleznas dziļumā un Baltijas pagātnē pie labības pļāvēja, kuram izcili piestāv skaistie klasiskie burti. Tagad viņiem beidzot visiem ir tāds Orsē ordenis – atskāršu, domājot jau par trīsdesmit septiņiem Igaunijas, Latvijas un Lietuvas māksliniekiem, no kuriem šajā mākslas citadelē kopš gadu tūkstošu mijas pazīstams bijis vienīgi Mikalojus Konstantīns Čurļonis.

Situāciju, kurā lielākā daļa pārstāvēto autoru ārpus dzimtenes – vai, man taisnības labad jāpiebilst, vismaz skatā no Parīzes – līdz šim bijuši pavisam vai gandrīz nezināmi, laikraksta "Le Monde" kritiķis Filips Dažāns varētu iedomāties laikmetīgās mākslas izstādē, taču ne muzejā, kas veltīts 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma mantojumam. [1] Tomēr šis paradokss vedina iepazīties – Dažāna recenzijas nosaukums ir "Baltijas pārsteigumi Orsē muzejā", un izstādes virskurators Rodolfs Rapeti šajā projektā aizrautīgi izspēlē "nezināmās zemes" [2] kārti, par ko Žila Verna mesjē Paganels būtu jūsmīgi izsaucies: "Patiesi, vai pasaulē var būt lielāks gandarījums un prieks par to, kādu izjūt jūras braucējs, atzīmēdams uz kuģa kartes savus atklājumus! Viņš vēro, kā pamazām viņa acu priekšā veidojas jaunas zemes, kā izkāpj no viļņu bangotnes sala pēc salas, rags pēc raga. (..) Ai, dārgie draugi, jaunu zemju atklājējs ir visīstākais izgudrotājs!" [3] Ģeogrāfisko nosaukumu "Lituanie" (Lietuva), "Lettonie" (Latvija) un "Livonie" (vēst. Livonija, Vidzemes guberņa) fonētiskā līdzība gan ir tik liela, ka vēsturiskais ievads jaunatklājamās valstības īsajā ceļvedī, kas pieejams katram apmeklētājam, gan franču un angļu versijās sanācis ne tikai juceklīgs, bet arī maldinošs. [4] Kādu brīdi neizdodas saprast, kas domāts, līdz ataust smaids – Līga un Laima beigās "paganeliski" sajauktas ar vecvecmāmiņu Lavīzi.

Lasāmu un skatāmu materiālu papildu uzziņai un piemiņai ir pārpārēm – no bieza zinātniskā kataloga [5], "Editions Beaux Arts" un "L'Objet d'Art" žurnālu speciālnumuriem un "Arte TV" filmas līdz pastkartēm, grāmatzīmēm, plakātiem un bloknotiem ar eksponātu reprodukcijām. Taču vērtīgākais ir pieredzēt izstādi kā konceptuālu vizuālu inscenējumu, kas modina spēcīgu līdzpārdzīvojumu un ilgstošas pārdomas arī tajos apmeklētājos, kuri ieradušies kā Baltijas vēstures eksperti un jūtas ļoti labi pazīstam vismaz vienu nacionālo kopainas trešdaļu. Trīs dienas pēc kārtas krustu šķērsu klejojusi "nepieradināto" jeb, par oficiālo precīzākā tulkojumā, "mežonīgo dvēseļu" zālēs, arvien vairāk pārliecinos, ka vēstījuma atslēgu – ekspozīcijas noslēgumā arī tieši atrodamu – pazīstamajam simbolisma pētniekam Rapeti [6] un muzeju scenogrāfam Flavio Bonučelli ir devuši Jūlija Madernieka vārdi par "grandiozu pārpasaules simfoniju, kura sakustina mūsu dvēseles vissvētākās būtības un atklāj cilvēces traģismā dzemdēto un neaptveramo laimes sajūtu" [7]. Rakstīti 1909. gadā par Vilhelma Purvīša glezniecību, tie tagad izmantoti par scenārija pamatu ceļā no šauras ieejas, kur monumentālās Purvīša "Pavasara ūdeņu" ("Maestoso", ap 1910) fototapetes pilonveida ietvarā kā traģisma šūpulis atklājas igauņa Kristjana Rauda glezna "Upurēšana" (1935), līdz finālam plašā dabas svētnīcā ar šo Purvīša ainavu iedomājamā altāra vietā. Iekārtojums var modināt ar katra mākslas darba ieceri un radīšanas kontekstu nesaistītas jaunas asociācijas – piemēram, pēkšņi iztēlojoties Rauda atraitnes kā šobrīdējo valstiskuma simtgadnieču trijotni, kas te lūkosies jaunības un mūžības spoguļos.

Izstādes pirmās divas daļas "Mīti un leģendas" un "Dvēsele" ir mijiedarbīgi iekārtotas kā mežs ar takām un saderīgu eksponātu puduriem bez nacionāla nošķīruma, gaišām gleznu un skulptūru laucēm mijoties ar krēslainām zonām uz papīra tapušu darbu parādīšanai. Sievietes vai meitenes tēla noslēpumainā izteiksmība apvienojumā ar krāšņu ornamentālismu vienuviet sapulcinājusi Konrada Megi "Norvēģu meitenes portretu" (1909), "Kompozīciju" ("Meditācija. Sieviete ainavā", ap 1915–1918) un "Sievietes portretu" (1916–1917), Pētera Krastiņa "Itālieti" (ap 1905) un Jaņa Rozentāla "Princesi ar pērtiķi" (1913), kuras anotācijā uzsvērta līdzība Kamilas Alafilipas skulptūrai "Dāma ar pērtiķi" (1908), ko latviešu mākslinieks varējis redzēt ceļojuma laikā 1908. gada Parīzes Salonā.

Ja izrādes dalībnieki jau pazīstami, vissaistošāk ir vērot mainīgos šķērsskatus: pāris soļu, un Malvīnes Vīgneres-Grīnbergas bālā roka no klavierēm Rozentāla gleznā (1898) izvilina Čurļoņa "Ciešanas" (1906–1907), vēl daži – un, viņai spēlējot, jūrā brien Teodora Ūdera " “Nāve" (1914), līdz visbeidzot iznirst Rozentāla "Parādība" ("Sievietes vīzija", 1909). Valtera "Zemnieku meitenei" (ap 1904) šīs blakus izdzīvotās kaislības un sāpes vēl šķiet svešas, taču viņas savrupība pēkšņi gaist, kad glezna skatā no pretējās puses nonāk vienā kadrā ar Kristjana Rauda "Atpūtu ceļā" ("Bēgšana uz Ēģipti", ap 1905), kas līdzīgā krāslaukumu izteiksmībā risināta Igaunijas ainavā. Paši viens otru neredzēdami, Nikolaja Trīka "Konrada Megi portrets" (1908) un Boļeslava Buiko "Meitenes akts" (1900) reizē parādās redzes laukā, asi raksturojot savu laikmetu ar šo tēlu – jaunā tumši tērptā igauņu gleznotāja un kailā poļu meitēna – paradoksālo garīgo un fizisko līdzību. Čurļoņa un Rūdolfa Pērles satikšanās vienā "alejā" ir skaists atgādinājums par jau vispārzināmo latviešu mākslinieka ietekmēšanos no lietuviešu laikabiedra darbiem, savukārt Aleksandra Romana "Ainava ar jātnieku" (1910) blakus lietuvieša Petra Kalpoka "Apburtajai pilsētai" (1912) man pēkšņi it kā noņem "klapes" no acīm, parādot viņus kā brīnumradniecīgus gleznotājus vienā laikā un vietā – Jelgavā.

Trešās daļas "Daba" sākumā Čurļoņa ciklam "Pasaules radīšana" (1905–1906) ierīkota kapelveidīga pusloka telpa, caur kuru teiksmu un dvēseļu biezokni izstaigājušie nonāk patiesībā visai nelielā, bet šķietami plašā zālē. Gleznu iedarbību te pastiprina panorāmiskais kopiespaids un izteiksmīgs "ūdens spogulis" – 20. gadsimta sākuma iespieddarbu vitrīna, kurā dažādos rakursos atspīd ainavu tēli, tādējādi daudzās balsīs atkārtojot Purvīša "Maestoso" atspoguļošanās "sižetu", līdz rodas bezgalības sajūta.

Daļēji var piekrist Filipam Dažānam, ka virziena apzīmējums "simbolisms" šajā gadījumā ir "pedagoģisks vienkāršojums", kas neatbilst daudziem izstādītajiem darbiem un aizēno to savdabību. Vēl asāk viņš iebildis pret "mežonīgajām dvēselēm" nosaukumā, kas "izraudzīts uzmanības piesaistīšanai", tomēr "ir pilnīgi bez jēgas". Patiesi, par īstiem ierasti izprasta gadsimtu mijas simbolisma piemēriem Latvijas mākslā mēs nesauktu arī īpašu nozīmi izstādē iemantojušās gleznas "Zemnieku meitene" un "Maestoso", visu tur skatāmo drīzāk aplūkojot kā daļu no Eduarda Kļaviņa formulētā "neoromantiskā modernisma". Tomēr Rodolfs Rapeti, virtuozi izmantojot simbolisma saceres un subjektīvisma instrumentus arī savā pētnieka un kuratora darbā, rada pārliecinoši spēcīgu vizuālo vēstījumu, kurā viscaur piepildījies "Orsē ordeni" tagad ieguvušo Baltijas mākslinieku laikabiedra Jāņa Poruka "Vēlējumies" – "lai justu reiz augstajie gari, cik liela ir cilvēka sirds". Zvaigznes ir kopā lijušas, saule tapusi, un simbolisms sabiezējis kā atmosfēriska parādība, kas, cerams, kā kopumu spilgti ierakstīs "pays baltes" iespējami daudzu muzeja apmeklētāju mākslas iespaidu atmiņā.

[1] Dagen, Philippe. Surprises baltiques au Musée d’Orsay // Le Monde. 26.04.2018.

[2] Rapetti, Rodolphe. Terra incognita // Âmes sauvages: Le symbolisme dans les pays baltes. Sous le direction de Rodolphe Rapetti. Paris: Musée d’Orsay, 2018, p. 13–26.

[3] Citēts no: Verns, Žils. Kapteiņa Granta bērni: Ceļojums apkārt zemeslodei. Tulk. Ēvalds Juhņēvičs. Rīga: Liesma, 1970. 55.–56. lpp.

[4] Âmes sauvages: Le symbolisme dans les pays baltes. Musée d’Orsay. 10 avril à 15 juillet 2018. Visite de l’exposition / Exhibition visit.

[5] Latvijas daļa katalogā sagatavota Daces Lambergas vadībā, piedaloties citām LNMM speciālistēm – Maritai Bērziņai, Aijai Brasliņai, Gundegai Cēberei un Guntai Madlinskai –, savukārt mūsu valsts dalība izstādē balstās uz Gintas Gerhardes-Upenieces organizatoriskajiem nopelniem.

[6] Izstādes laikā Orsē muzejā iegādājams kopš 2005. gada vairākas reizes publicētais Rodolfa Rapeti darbs "Le symbolisme" papildinātajā 2016. gada izdevumā.

[7] Pirmavots: Madernieks, Jūlijs. Baltijas mākslas gada grāmata (1908. gads). Beigas // Dzimtenes Vēstnesis. 25.02. (10.03.).1909.

Kristiāna Ābele

Kristiāna Ābele ir mākslas vēsturniece un redaktore ar interesēm grāmatniecībā un 19.–20. gadsimta mijas kultūrā. Strādā Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūtā un reizēm iedomājas, vai...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0