Pārdomas par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu ciklu bērniem
Tā kā mans vecākais bērns, pavisam mazs būdams, ne visai rāvās cilvēkos, mēs teātru un koncertu apmeklējumus atlikām uz vēlāku laiku, un nu, man par lielu prieku, šis vēlākais laiks kādu brīdi ir klāt. Bijām jau iesildījušies ar dažām teātra izrādēm, kad no saslimuša drauga dāvanā saņēmām biļetes uz LeNeSOna koncertu Lielajā ģildē. Iepriekš par LeNeSOnu neko nebijām zinājuši, un arī koncertos Matīss nebija bijis, ja neskaita to vienu reizi, kad vienā no Lupatiņu atklāšanām Jēkabs Nīmanis spēlēja mums jau labi zināmo dziesmu "Pieci slapji gadi". Bet te bija pavisam kas cits – milzīga zāle (un bērnam drusku vilšanās par to, ka nesēžam balkonā, jo tas taču būtu daudzreiz interesantāk), liela skatuve, daudz mūziķu melnās drēbēs, daudz instrumentu, diriģents priekšā un vēl arī pats LeNeSOns, kurš koncertu aprakstos tiek dēvēts par "zinātkāro puisēnu" un tamlīdzīgi, bet patiesībā ir tāds liels, uzpolsterēts un laikam frakā tērpts multeņu tēls ar platu smaidu sejā. Vēl viņam ir palīgs un draugs, kurš pirmajā mūsu apmeklētajā koncertā iejutās Aģenta lomā.
Papētot informāciju internetā, uzzināju, ka LNSO koncertus bērniem rīkojis jau agrāk, bet LeNeSOns parādījies 2012. gadā. Visām viņa gaitām izsekot ir grūti, bet šķiet, ka sezonā ir 3–4 koncerti, kurus vieno kāda tēma (ceļošana, skaņas ieraudzīšana, skaņu dārzi). Koncerti notiek Lielajā ģildē (ir divi koncerti, viens krievu, otrs latviešu valodā) un varbūt arī kaut kur citur, piemēram, pēdējo koncertu "LeNeSOna dārza pavasara trakums" varēja dzirdēt arī Cēsīs, Vidzemes koncertzālē. Neskaitot jau pieminēto koncertu, kurš notika, šķiet, 2014. gada nogalē, mēs bijām arī uz koncertu Cēsīs pavisam nesen, februāra beigās. Šoreiz mums ar Matīsu līdzi bija arī trīsgadīgā Emma (kurai, par laimi, cilvēkos patīk, tāpēc uz vēlāku laiku nekas nav jāatliek) un viņu lielā māsīca Anna, kura iet jau otrajā klasē.
Vērtējot kultūras piedāvājumu bērniem neatkarīgi no žanra (tā var būt literatūra, ilustrācijas, kino, teātra izrādes, koncerti utt.), vienmēr izmantoju kādu subjektīvu kritēriju – vai, manuprāt, piedāvājuma radītāji izturas pret bērniem nopietni un ar cieņu. LNSO un diriģents Andris Vecumnieks ir labs paraugs. Koncerti veidoti, ņemot vērā bērnu spēju noturēt uzmanību, atskaņotie skaņdarbi vai to fragmenti nav pārlieku gari, par tiem tiek pastāstīts saistošā un vienlaikus inteliģentā veidā, arī LeNeSOna un viņa palīga/drauga saspēle ir gana gaumīga un bērniem interesanta. Piemēram, koncertā "LeNeSOna dārza pavasara trakums" LeNeSOnam un viņa palīgam, kurš šoreiz bija Dārznieks, pamīšus bija jāmēģina uzminēt, kāda putna dziesmu orķestris spēlē. Šai sacensībai bērni ar aizrautību sekoja līdzi. Un arī man bija jāsmejas, kad, šķiet, Dārznieks dzeguzes "ku-kū!" vietā bija sadzirdējis govs rešņo "mūūū...".
Bet viens vājais punkts LeNeSOna koncertiem tomēr ir, un tie ir video, kas tiek rādīti skaņdarbiem fonā. Tajos divos koncertos, kuros tos redzēju, tie bija tiešām vāji, nopietnas un cieņpilnas attieksmes kritērijam absolūti neatbilstoši. Iztēlojieties, ka tiek spēlēts "Pavasaris" no Vivaldi cikla "Gadalaiki". Ir februāra beigas, klausītāji ir noilgojušies pēc gaismas, putniem, pavasara – un te tas skan! Bet fonā redzams animācijas video, kurā kurmis (Emma gan man pārjautāja, vai tas tiešām ir kurmis, jo līdzība bija diezgan attāla) neveiklām kustībām rok alu. Vai varbūt tā bija saule, kas griezās, mainoties staru garumam? Vairs īsti neatceros, un labi, ka tā. Es ļoti labi spēju iedomāties, cik daudz resursu – laika, naudas, cilvēku – prasa kvalitatīvas animācijas filmas. Taču, ja kaut kādu iemeslu dēļ nevar uztaisīt labi, tad varbūt nevajag? Man bija ļoti žēl, ka bērni tā vietā, lai pēc iespējas spēcīgāk un uzmanīgāk ieklausītos mūzikā, skatījās ekrānā. Un visā zālē skanēja klusāki (vecāku) un skaļāki (bērnu, tai skaitā manējo) čuksti: "Paskaties, saulīte! Jā, bērniņ, saulīte. Re, putniņi lido! Jā, putniņi lido, un paskaties, kā viņam knābītis kustas, viņš dzied..." Sākumā es sašutu par video trūcīgo kvalitāti, bet tad sapratu, ka ar kvalitātes uzlabošanu te maz kas būtu līdzēts. Manuprāt, LeNeSOnam vispār vajadzētu atteikties no video izmantošanas, vismaz šādā veidā. Video pilnīgi lieki novērš uzmanību no galvenā, proti, mūzikas, un nekādi nepalīdz to izjust vai saprast. Šķiet, ka vienīgais to mērķis ir par visām varītēm panākt, lai pēc iespējas vairāk bērnu spētu nosēdēt visu koncerta laiku, un šis mērķis ir ļoti apšaubāms. Varbūt abstrakti video, kuros spēlējas ar formām un krāsām, būtu labāka alternatīva, bet es neesmu droša. Kāda laba draudzene man stāstīja, ka bērnībā bija saskatījusies bērniem domātus klasiskās mūzikas video un kopš tā laika kādu visai slavenu skaņdarbu nespēj noklausīties, iztēlē neredzot lidojošus rozā vienradžus. Man nepavisam negribētos, lai maniem bērniem Vivaldi "Pavasaris" asociētos ar to jokaino kurmi. Un te es nopietnās un cieņpilnās attieksmes kritērijam gribētu pievienot arī aicinājumu ticēt bērnam. Ticēt, ka viņš var – ieklausīties, izdzirdēt, sajust, saprast un, galu galā, arī nosēdēt. Un nevajag uztraukties, ja kādam kaut kas no tā visa pagaidām nav pa spēkam. Starp citu, Cēsīs koncerta starpbrīdī bērni, ja vēlējās, varēja kārtīgi izskraidīties un izdauzīties Pepijai līdzīgas būtnes un viņas biedra vadībā. Domāju, ka tas lieliski palīdzēja bērniem apmierināt kāri pēc kustībām un ļāva sakopot mierīgai sēdēšanai nepieciešamos spēkus. Vēl bija iespēja arī veidot putniņus un krāsot krāsojamās lapas, bet mani bērni par to neieinteresējās. Skriet garā bērnu čūskā, kas ķer savu asti, taču ir daudz aizraujošāk, to katru dienu vis nevar!
Kā jau teicu, pirmajā LeNeSOna koncertā mēs nokļuvām nejauši, toties uz otro gājām jau pēc Matīsa lūguma – viņš bija ieraudzījis koncerta reklāmu kādā žurnālā. Kad pēc koncerta braucām atpakaļ pie vecvecākiem, Matīss vairākkārt ar priecīgu nopūtu teica: "Tas tik bija jauki!" Un es viņam no sirds piekritu. Lai gan, pavasara koncertu klausoties, es labprātāk būtu sev un bērniem uzlikusi tās zaļās brilles, kuras visiem bija jāvalkā, esot Smaragda pilsētā, – tas būtu spēcīgāk par visiem tiem putniņiem, kurmjiem un saulstariņiem uz ekrāna. Bet orķestris spēlēja skaisti, un es domāju, ka galu galā mūzikas atstātais nospiedums būs paliekošāks par visiem tiem sīkumiem, kuri man nepatika.
0