Džordžs Frederiks Votss, "Orfejs un Eiridīke". 1880
 
Recenzija
09.02.2017

Operstudijas "Figaro" jubileja

Komentē
0

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudija "Figaro" tika izveidota 1996. gadā – kā gluži loģiska nepieciešamība vokālās mākslas un operdiriģēšanas programmu ietvaros. Tagad, kad pienākusi kārtējā jubileja, jāatzīst, ka operstudijai ir ar ko lepoties – savas pirmās lomas te dziedājušas Elīna Garanča, Inga Kalna un Maija Kovaļevska, līdz šim tapuši 32 jauniestudējumi, tostarp 14 pirmizrādes Latvijā. Un tieši operstudijas "Figaro" repertuārs arī radīja vēlmi atsaukties uz aicinājumu apmeklēt jubilejas izrādes – iepriekšējos gados Svētā Pētera baznīcas festivālā "Dominante" Latvijā pirmoreiz bija iespēja dzirdēt Otorīno Respīgi opusu "Ēģiptes Marija", Paula Hindemita viencēlienu "Ilgais Ziemassvētku mielasts" un Bohuslava Martinū lirisko operu "Ariadne", un, tā kā šie notikumi toreiz diemžēl paslīdēja garām manam uzmanības lokam, tad šoreiz nolēmu, ka operstudijas "Figaro" interpretācijā vismaz jānoskatās un jānoklausās Ferručo Buzoni "Arlekīns" un Žaka Ofenbaha operete "Orfejs pazemē". Arī šie darbi Latvijā ir retums – Buzoni mūzika pārskatāmā pagātnē iekļauta vienīgi pianistes Aurēlijas Šimkus repertuārā, savukārt Ofenbaha operete "Orfejs pazemē", neraugoties uz tās īpašo popularitāti – tieši no turienes nāk vispārzināmā kankāna tēma –, šeit nav uzvesta gadu desmitiem ilgi. Un uzreiz arī jāteic – bažas par to, ka reālais šo abu opusu iedzīvinājums varētu izrādīties gaužām amatierisks, neapstiprinājās: divarpus stundas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē 2017. gada 2. februārī sniedza daudz priecējošu brīžu, visa priekšnesuma gaitai vienlaikus tomēr iezīmējot arī vairākas skaidri definējamas problēmas.

Par teatrālu kapričo nosauktais Ferručo Buzoni operas viencēliens "Arlekīns" pirmizrādi piedzīvoja tieši pirms gadsimta – 1917. gada 11. maijā Cīrihē. Ievērojamā itāļu pianista un komponista radošais veikums, līdzīgi kā Latvijā tieši tāpat piemirstā Otorīno Respīgi vai Maksa Rēgera partitūras, pieder pie tā vilinošā stila 20. gadsimta sākuma mūzikā, kura autori, nevēloties pavisam atteikties no romantiskas izteiksmes, skaņuraksta harmoniskajā valodā, polifonajās struktūrās un formveidē droši tuvojās modernismam. Rezultātu var saukt brīžiem par neoklasicismam, brīžiem par ekspresionismam piederīgāku, un operstudijas "Figaro" vokālisti (Kalvis Kalniņš, Jūlija Vasiļjeva, Rihards Millers, Jana Lute, Artis Muižnieks, Krišjānis Norvelis un Andris Kipļuks) šeit bija ieguldījuši nopietnu darbu, lai Buzoni operas nebūt ne vienkāršās melodiskās līnijas, muzikālos tēlus un rakstura pavērsienus atklātu pēc iespējas precīzāk. Vienlaikus šeit, tāpat kā Ofenbaha operas uzvedumā, kurā piedalījās gandrīz visi Vokālās katedras studenti, bija dzirdams arī rezultāts Mūzikas akadēmijas pedagogu darbam – viņu audzēkņu balsis skanēja tīri un intonatīvi stabili, bez apšaubāma vibrato, saglabājot saikni ar komponista iecerēto stilu un prasmi uzstāties emocionāli atraisīti un vitāli.

No otras puses – definējot to, kas vairāk vai mazāk palicis nerealizēts, pirmkārt jānosauc tembrālu individualitāšu trūkums. Pieredzējušo Latvijas Nacionālās operas solistu un Mūzikas akadēmijas docētāju Krišjāni Norveli, kuram komiskā doktora Bombasto loma padevās bez kādām problēmām, uzreiz ierindojot citā kategorijā, tūlīt pēc tam jāraksta, ka ar iepriekšminēto tembrālo individualitāti visvairāk izcēlās Kalvis Kalniņš kā Arlekīns un Rihards Millers drēbnieka Mateo del Sarto lomā. Protams, sev atvēlētā talanta robežās, taču nav noliedzams, ka viņu dziedājums uzreiz pievērsa uzmanību, kamēr Jūlijas Vasiļjevas vai Andra Kipļuka citādi gana izkoptais sniegums šai ziņā saistīja mazāk. Otrkārt – orķestra dalība un diriģenta devums šajā izrādē bija diskutabls. Vispirms jau solītā Jaunā Rīgas kamerorķestra vietā spēlēja tikai instrumentāla grupa – pāris stīdzinieki un pūtēji. Viestura Gaiļa vadībā ar šiem ierobežotajiem spēkiem bija pietiekami, lai Buzoni skaņuraksta precīzo linearitāti un radošās domas spriegumu atveidotu bez būtiskiem muzikālās informācijas zudumiem, turklāt diriģents prata partitūras lasījumam piešķirt saliedētus vaibstus un pārdomātu māksliniecisko dramaturģiju, tomēr skaņas krāšņuma un izteiksmīgāka kolorīta šādai versijai neizbēgami pietrūka. Treškārt – režisora un skatuviskās koncepcijas autora Uģa Brikmaņa piedāvātais skatījums brīžiem priecēja ar skaidrām un profesionālām idejām, bet citkārt atstāja visai neiedvesmojošu iespaidu. Skatuves minimālistiskais ietērps un Evijas Dāboliņas kostīmi šeit bija savā vietā, turpretī pārējie inscenējuma rakursi raisīja sajūtu, ka režisora fantāziju īsti nav spējuši atraisīt ne delartiskās komēdijas spēles noteikumi, ne arī Mūzikas akadēmijas studentu pieticīgās aktiera iemaņas. Līdz ar to Buzoni "Arlekīna" sižets, lai gan izklāstīts nevis vācu, bet gan latviešu valodā, operas gaitā tā arī palika stipri neskaidrs, lielākajai daļai publikas nesaprotot, par ko īsti būtu jāsmejas. Taču ne jau par abata Kospiko defilēšanu pa skatuvi ar otrādi apgrieztu krustu (jo tā pamatnē ir blašķe ar alkoholu), savukārt virkne citu mizanscēnu arī bez kādiem dīvainiem zemtekstiem bija tik amatieriskas, ka radīja kvēlu vēlēšanos, kaut ātrāk dialogi beigtos un atkal atgrieztos mūzika. Par laimi, viencēlienā dziedājumi bija ievērojamā pārsvarā, un nebūtu arī taisnīgi pārmest Uģim Brikmanim, ka viņš tikai centās godīgi uz skatuves parādīt to, kas lasāms operas libretā: te nu diemžēl ir uzskatāmas sekas tam, ka Latvijā nepastāv interpretācijas tradīcijas pat izcilāko dramaturgu darbiem, kurus iedvesmojusi delartiskā komēdija, – nedaudzie Karlo Goldoni vai Karlo Goci lugu uzvedumi palikuši tālā pagātnē, tulkojumi nekur nav pieejami, un šāda situācija vienā brīdī smagi atspēlējas.

1858. gadā pirmoreiz uzvestais Žaka Ofenbaha "Orfejs pazemē" mūzikas vēsturē uz mūžīgiem laikiem iegājis kā pirmais vairākcēlienu darbs, kuram komponists devis apzīmējumu "operete"; un, iespējams, šis opuss tā arī palicis izcilākais operetes žanra paraugs. Starp citu, ne tikai pašas mūzikas dēļ, lai gan "Orfejs pazemē" nudien spoži apliecina Ofenbaha bagātīgo fantāziju, aizraujošo melodisko izdomu un instrumentācijas meistarību. Jādomā, ka panākumus vairojis arī Ludovika Alevī librets, kuram atbilstoši franču tradīcijai ir maz kā kopīga ar Johana Štrausa, Ferenca Lehāra vai Imres Kālmana operešu sižetu sentimentālajām ērmībām un mīlas daudzstūriem, to vietā stājoties sirdi sildošai parodijai un satīrai. Tā nu Ofenbaha versijā Orfejs ir cienījams kompozīcijas profesors, kura vienlīdz novatoriskās un pompozās idejas Eiridīkei ir apnikušas līdz nāvei (paralēles ar Hektoru Berliozu vairāk nekā skaidras), bet uz viņsauli viņam liek sekot Sabiedriskā Doma. Lieki teikt, ka Olimpa dievi šeit nebūt neraisa asociācijas ar Homēru. Ar Lukiānu gan. Dīvaini, bet, neraugoties uz visu iepriekšminēto, "Orfejs pazemē" Latvijā nekad nav bijis iecienītāko operešu vidū, pat tad ne, kad 30. gados Latvijas Nacionālās operas vadība nolēma pelnīt ar izklaides žanru (un, protams, kā vienmēr, izgāzās). Tā nu operstudijas "Figaro" uzvedums kļuva par retu iespēju iepazīt klātienē kaut daļu no Ofenbaha oriģinālpartitūras – jo skaidrs, ka šis divcēlienu opuss, kuru komponists vēlāk paplašināja līdz veseliem četriem cēlieniem, Mūzikas akadēmijā diemžēl neskanēja pilnībā, lai gan priekšnesuma hronometrāža bija pieklājīga, un šoreiz bez problēmām varēja izsekot arī skatuviskajai darbībai. Kas bija visnotaļ smieklīga.

Vēl viena ļoti patīkama iespēja – atkal sastapties ar Rinaldu Kandalincevu (kurš, starp citu, vēl vasarā dziedāja titullomu Klaudio Monteverdi operā "Orfejs") un Lauru Teivāni. Pirmkārt, viņu tēlojums lieliski atbilda operetes žanra principiem, otrkārt, kā tenora, tā soprāna priekšnesums izskanēja ar tembrālu valdzinājumu, krāsainību un intensitāti. Orfeja un Eiridīkes vokālo partiju iedzīvinājums šajā uzvedumā arī bija lielākā vērtība, jo pārējās lomas – piecpadsmit dievietes, ieskaitot Sabiedrisko Domu, un deviņi dievi – pēc būtības bija kolorīti, bet epizodiski personāži. Bez šaubām, Kandalincevam un Teivānei ir lielāka pieredze nekā Mūzikas akadēmijas Vokālās katedras audzēkņiem, un, neraugoties uz to, operetes gaita skaidri vēstīja, cik nopietni strādājuši visi izrādes veidotāji (tostarp horeogrāfe Regīna Kaupuža), pārvēršot operstudijas dalībniekus par teicami dziedošu un dejojošu operas kori. Tomēr – operas kora ietvaros, jo, atklāti sakot, starp viņiem nevaru nosaukt nevienu, kas patlaban varētu droši un ar panākumiem uzstāties kā solists uz operas skatuves. Sieviešu ansamblī salīdzinoši varēja saklausīt vairāk vokāla mirdzuma un noapaļotības nekā vīru balsīs, kuru tembri palaikam izklausījās cits par citu groteskāk, taču jebkurā gadījumā tas vēl nav ne Mocarta, ne Pučīni lielajām operu partijām piemērots materiāls, par Vāgneru vai Šostakoviču nemaz nerunājot. No otras puses, nav iemesla operstudijai "Figaro" kaut ko pārmest – ja mūzikas augstskolā piecu gadu laikā parādās kāds izcili talantīgs vokālists, arī tas jau ir daudz.

Bēdīgākas izjūtas radīja instrumentālistu sniegums. Jā, emociju atveidojums bija, saspēle bija, tomēr Viestura Gaiļa vadītais ansamblis kopumā atstāja priekšstatu par amatieru līmeni. Stīgu grupa neizcēlās ne ar ko īpašu (ar izņēmumu Agneses Stalidzānes personā, kurai bija jāataino arī skatuviska loma kā Orfeja jaunajai mūzai), pūtēju sasaistītais priekšnesums liecināja, ka Ofenbaha partitūra viņiem ir stipri sarežģīta, bet par to, kas sanāk, ja vienam cilvēkam jāizspēlē visas sitaminstrumentu partijas, labāk neizteikšos. Otrkārt, ja Buzoni gadījumā kameransamblis vēl gāja cauri, tad Ofenbaha operetē tas nav savienojams ar komponista radītās instrumentācijas spozmi un mērogu. Rezultātā jau pagalam apgraizītā operetes uvertīra skanēja diezgan žēlīgi, slavenais kankāns izrādes finālā – nožēlojami, bet tā atkārtojums neritmisku publikas aplausu pavadībā – vēl nožēlojamāk. Līdz ar to ansambļa spēli varēja uztvert vienīgi kā caurmērā korektu pavadījumu solistu un kora priekšnesumam, kas neizbēgami radīja jautājumu – kādēļ gan Mūzikas akadēmijas operstudijas izrādē nepiedalījās Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris pilnā sastāvā? Un, starp citu, tādā gadījumā būtu bijis ļoti interesanti iepazīt arī Andra Vecumnieka interpretāciju šai operetei.

Toties Ofenbaha šedevra skatuviskais īstenojums salīdzinājumā ar Buzoni "Arlekīnu" gan patiesi priecēja – vismaz līdz noteiktam brīdim un noteiktai robežai. Lakoniskajā scenogrāfiskajā telpā Uģa Brikmaņa režija ne ar ko nestājās ceļā libreta jokiem un asprātībām, akcentējot visas komiskās norises un veikli izvairoties no jebkādām banalitātēm. Skatuviskajā darbībā režisors veiksmīgi iesaistīja gan ikkatru atsevišķu personāžu, gan arī Olimpa dievu kori kopumā, un arī tas kļuva par vienu no priekšnoteikumiem interesei par operetē redzamo un dzirdamo. Problēma vienīgi tā, ka vienā brīdī režisora piedāvātie spēles principi izvērtās elementāri saprotami un iepriekšparedzami – gluži kā Evijas Dāboliņas viscaur vienādās dzeltenās tunikas ar neizprotamu motīvu dēļ nefunkcionāli pagarinātajām rokām, radot minējumu, ka šeit tērpu māksliniecei pēc Buzoni "Arlekīna" košajiem un daudzveidīgajiem kostīmiem apsīkusi ne tikai iztēle, bet arī viņai piešķirtie finansiālie resursi. Katrs no inscenējuma elementiem bija prasmīgi izmantots, bet vairāk nesekoja neviens pārsteigums, neviens radošs pavērsiens. Līdz ar to izrādes gaitā un pēc tam atlika vien iedomāties, kādu gan "Orfeja pazemē" uzvedumu radītu Viesturs Kairišs vai Aiks Karapetjans, ja viņiem tiktu dota šāda iespēja, ar kādu fantāziju viņi realizētu savas satīriskās idejas un visas libretā ietvertās erotiskās līnijas. No otras puses, bez šiem režisoriem vai arī viņiem līdzvērtīgām ārzemju slavenībām varbūt tomēr labāk nevajadzētu – atmiņā joprojām ar šausmām palicis Gaetāno Doniceti "Mīlas dzēriena" iestudējums 2008. gadā Dzintaru koncertzālē, kur no Krievijas izrakstītais režisors Jurijs Aleksandrovs acīmredzami bija iedvesmojies no 80. gadu vācu porno. Uģim Brikmanim vismaz piemita gaumes izjūta.

Tomēr – ja reiz Latvijas Nacionālās operas repertuārā vispār jābūt kādai operetei, tad tā ir Žaka Ofenbaha "Orfejs pazemē". Galu galā – Orfeja un Eiridīkes lomu tēlotāji neapšaubāmi jau atrasti, arī ar operas kori, kā redzams, nebūtu problēmu, atliek vienīgi simfoniskais orķestris un profesionāla režija. Savukārt, kamēr neviens latviešu komponists vēl nav saņēmis aicinājumu uzrakstīt operu pēc Tomasa Manna romāna "Doktors Fausts", Latvijā vismaz varētu uzvest Ferručo Buzoni "Turandotu" vai "Doktoru Faustu". Ja arī nebūs labāk par Pučīni un Guno, tad vismaz citādāk.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0