Photo by Andressa Voltolini on Unsplash
 
Mūzika
19.09.2018

Opera un klasiskā mūzika zaļumos

Komentē
0

Vasara ir laiks, kad klimats pat Latvijā mēdz lutināt ar siltiem vakariem. Vasaras sezonā notiek daudz brīvdabas koncertu un festivālu teju visos mūzikas žanros, tostarp arī klasiskajā mūzikā un opermūzikā, izraujot tradicionāli par konservatīvākajiem uzskatītos žanrus ārpus ierastās vides un piedāvājot klausītājiem citādu pieredzi, nekā sezonas laikā sniedz koncertzāles vai operteātra apmeklējums. Arī Latvijā brīvdabas koncerti un izrādes ar un bez jumta, dabas koncertzāles mežos un pļavās kļūst aizvien populārākas, signalizējot par dabas un kultūras mijiedarbības nepieciešamību un šīs nepieciešamības apzināšanos tajā sabiedrības daļā, kas spēj novērtēt gan dabas, gan mūzikas nozīmi cilvēka dzīvē. Taču interesantākais ir domāt par to, kā šīs izmaiņas mūzikas baudīšanai paredzētajā telpā ietekmē klausītāju uztveri, uzvedības modeļus, gaidas attiecībā uz māksliniecisko sniegumu un tamlīdzīgi. Arī mūziķiem uzstāšanās zaļumos ir citādāka – atšķirīga apskaņošana, akustika un vide diktē savus spēles noteikumus. Piemēram, operas gadījumā brīvdabā parasti izmanto mikrofonus, kas radikāli maina skaņas pārvaldību kopumā.

Grezna zāle, saposusies publika, orķestris bedrē skaņo instrumentus, nodziest gaisma, un sāk skanēt uvertīra – tradicionāls operas sākums tradicionālā vidē. Vairāku gadsimtu laikā opera no galma izklaides kļuvusi par pilsoniskās sabiedrības elitāru hobiju ar savām sociālajām funkcijām. Arī Latvijā operas pirmizrādēs publika ir pavisam atšķirīga no repertuāra izrādēm – mākslas baudīšana lielai daļai publikas nav tik būtiska kā sava sociālā statusa apliecināšana. Simfoniskajos koncertos šī pilsoniskā blakne ir jūtama mazāk, un tam diez vai cēlonis ir cenas bufetē. Klasiskās mūzikas koncerti lielā mērā ir saistīti ar abstrakciju, kas atveras katra klausītāja iztēlē bez ārišķīgiem blakusefektiem. Uz simfonisko vai kamermūzikas koncertu retāk iet ļaudis, kuru galvenās rūpes ir tikt pamanītiem sabiedrībā. Turpretī opera lielā mērā ir relišeru māksla, kura sabiedrības priekšstatos asociējas ar kaut ko īpašu, mazliet pārspīlētu, pompozu, greznu un neikdienišķu. Nenoliedzami, opera ir arī būtiska Eiropas mākslas tradīcija, kura pāris gadsimtos attīstījusies un mainījusies ar dažādu dinamiku ļoti atšķirīgos sociālvēsturiskajos apstākļos. 2018. gads ir Eiropas Kultūras mantojuma gads, tādēļ nozares speciālistiem bijis aktuāli analizēt pašreizējo žanra vietu Eiropas kultūrtelpā. Aprīlī Spānijas galvaspilsētā Madridē notika organizācijas "Opera Europa" konference, kurā tika spriests par žanra attīstības scenārijiem. Interesanti, ka pasaulē šobrīd daudz aktuālāk par operas prestiža celšanu, piesaistot pazīstamus un ekskluzīvus zīmolus sponsoru rindās un panākot varas pārstāvju, populāru vai svarīgu personību klātbūtni skatītāju rindās, ir piesaistīt jaunu auditoriju un uzrunāt vietējās kopienas, attaisnot žanra salīdzinošo dārdzību un pierādīt tā demokrātiskumu, vienlaikus balansējot uz naža asmens un cenšoties izdabāt maksātspējīgas cienījama vecuma publikas vēlmēm, kas nereti nav sajūsmā par dažādiem formas eksperimentiem, režijas teātri un citām laikmetīgām aktualitātēm, kas neizbēgami skar klasisko operas repertuāru. Vasaras festivāli ar senām tradīcijām, piemēram, Zalcburgas festivāls, Baireitas festivāls, Glainbornas festivāls, joprojām tiek uzskatīti par elitārisma simboliem ne tikai biļešu cenu, bet arī sociālā klimata dēļ. Anglijas ceļojošās operas (English Travelling Opera) menedžeris un mākslinieciskais vadītājs Džeimss Konvejs pagājušovasar Tallinā, Birgitas festivālā, raksturoja savas kompānijas principus šādi: "Mani solisti pārsvarā dod priekšroku dziedāt dzīvai, elpojošai auditorijai kaut vai zaļā pļavā, nevis guļošai vai garlaikotai publikai greznā operteātrī vai dārgā, izklaidējošā piknikā, kāds ir, piemēram, Glainbornas festivāls, par spīti tam, ka ir šādi piedāvājumi. Nepārprotiet, nav jau nekā slikta, ka bagātnieki savāc līdzekļus, lai paklausītos operzvaigznes, malkojot šampanieti. Tikai man šķiet, ka tā nav mākslas attīstība un iešana pie cilvēkiem, bet jauka ripošana atpakaļgaitā ekskluzīvas izklaides virzienā." Biļešu cenu politika Latvijā īpaši atsevišķu producentu rīkotajos pasākumos lielā mērā norāda tieši uz nebeidzamu inerci uzturēt mītu par operas un simfoniskās mūzikas elitārismu, neapšaubāmi, komerciālos nolūkos.

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pēdējos gadus mērķtiecīgi strādā, lai piesaistītu plašāku un arī gados jaunāku auditoriju simfoniskajai mūzikai, tostarp rīkojot arī bezmaksas koncertus, izglītojošas programmas ar priekšlasījumiem un koncertus reģionos. Šovasar, piemēram, bezmaksas koncerts notika "Origo Summer Stage" Stacijas laukumā un bija visnotaļ labi apmeklēts. Orķestra pārstāvji izpētījuši, ka nereti cilvēkus no klasiskās mūzikas koncertu apmeklējuma attur nezināšana, bailes un kautrība - proti, kā uzvesties, ko darīt, ja kaut ko nesaprotu, un tamlīdzīgi. Šķiet, pamazām "simfoniskais bubulis" tiek veiksmīgi piejaucēts, jo kopumā koncertzāles tomēr ir pilnas ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā, Cēsīs un Rēzeknē. Taču jāsecina, ka brīvdabas koncerti un izrādes savā veidā atbrīvo gan operu, gan simfonisko mūziku no stereotipiem, kas saistās ar minētajiem žanriem. Šampanietis un lašmaizītes ne vienmēr spēj kliedēt stīvumu, kas nereti iezogas ļaudīs, uzvelkot vakartērpus, toties kādus sajūsmas stāstus var dzirdēt, piemēram, no Luksemburgas, kur ikgadējā Pilsētas tūrisma biroja rīkotajā koncertā kopā ar Luksemburgas Filharmonijas orķestri un diriģentu Gustavo Himeno jūnija beigās dziedāja Elīna Garanča. No formas viedokļa attiecībā uz mūziku zaļumos var runāt par diviem procesiem, kuros veidojas brīvdabas koncertu un izrāžu estētika, – imitāciju un integrāciju jeb tradicionālās priekšnesuma telpas atdarināšanu un priekšnesuma iekļaušanu vidē ar tās specifiskajiem nosacījumiem.

Imitācija

Imitācija šajā gadījumā nozīmē to, ka brīvdabā tiek atdarināta tradicionālā koncertzāles vai operteātra vide, izmantojot telpas dalījumu skatuvē un skatītāju zālē jeb teritorijā. Šī ir tipiskākā forma, kādu labprāt akceptē arī relatīvi konservatīvā sabiedrība. Latvija šāds piemērs ir Dzintaru koncertzāles āra piebūve jūras krastā aiz kāpām priežu mežā. Apsildāma ar lampām, pārklāta ar jumtu, kas pasargā no Latvijas apstākļos samērā biežajiem nokrišņiem un vēja, nojume rada mājīgas koncertzāles sajūtu, karstākā vasarā pat ļaujot apvienot peldi jūrā vai pastaigu liedagā ar kvalitatīvu klasiskās mūzikas koncertu un saviesīgu burziņu patīkamā vidē. Vēl pirms desmit gadiem šad un tad niansētākos piano reizēm pabojāja tuvējo kafejnīcu zemfrekvences un ritmi, taču pašlaik šādas blaknes novērojamas tikai no garāmbraucošām automašīnām un salīdzinoši retāk. Novērots, ka ir pat īpašas ļaužu grupas, kas mēdz aizņemt blakus Dzintaru koncertzālei esošajā parciņā izvietotos soliņus, lai kaut attāli, toties bez maksas baudītu pasaules zvaigžņu, piemēram, Elīnas Garančas un Vīnes Filharmoniķu vai Djego Floresa sniegumu, līdzi ņemot suņus, zīdaiņus ratiņos un pat sviestmaizes.

Vēl viens, mazliet ekstrēmāks imitācijas variants ir brīvdabas koncerti un izrādes zem klajas debess, visbiežāk kādā mazpilsētas estrādē. Ekstrēmāks tādēļ, ka šeit skatītāju komforta zona ir tikai daļēji pielīdzināta koncertzāles vai teātra apstākļiem, proti, parasti ir krēsli vai soli, bet nav jumta, tādēļ lietus gadījumā katrs pats ir atbildīgs par sava ķermeņa sausuma saglabāšanu nokrišņu gadījumā. Drošības apsvērumu dēļ lietussargus publiskos pasākumos kādu laiku jau izmantot nav atļauts, tādēļ lielākoties ļaudis izlīdzas ar lietusmēteļiem. Tomēr stipra lietus gadījumā klasiskās mūzikas un operas cienītāji nav tik izturīgi kā, piemēram, Imanta Kalniņa fani, kuri ar basām kājām līdz ceļgaliem ūdenī fanātiski gatavi vairāku stundu kopdziedāšanai arī lietavās. Pagājušajā vasarā Cēsu festivālā operizrādes "Aindamar" laikā Pils parkā lija plīkšķēdams, iestudējumā iesaistītie koristi šarmanti ietērpās "caurspīdīgajos tautastērpos" jeb plēves pončo, jo jumta kvadratūra nosedza tikai šauru skatuves joslu un orķestra "bedri". Pēc pirmās daļas skatītāju rindas patukšojās, tomēr lielākā daļa publikas angļu mierā, ietinušies lietusmēteļos, turpināja baudīt izrādi, lai gan atšķirībā no patīkama saulrieta un pēc karstas dienas atvēsinošas novakares teju rudenīgo mitrumu nevarētu nosaukt par muzikālo baudu pastiprinošu apstākli. Tradicionāli jau ir arī pasākuma organizatoru pateicības vārdi Dievam vai mātei Dabai, ja brīvdabas koncertus vai izrādes nav traucējusi kāda stihija, plānu "B" jeb koncerta vai izrādes pārcelšanu uz citu vietu telpās izmanto ļoti, ļoti reti. Toties ir pieredzēts, ka izrāde uz laiku tiek pārtraukta (piemēram, opera "Zelta zirgs" Siguldas Opermūzikas svētkos 2015. gadā), bet pēc "gāziena" tiek turpināta, un daļa publikas pat ir gatava pacietīgi pārlaist negaisu un noskatīties priekšnesumu līdz galam. Spānijā, Grieķijā un Itālijā turpretī brīvdabas simfoniskie koncerti un operas izrādes ir ļoti regulāra parādība, bet tur vairāk jāuztraucas par karsto sauli, nevis lietu un vitāli svarīga ir dzeramā ūdens pieejamība, kā arī dežūrējoša ātrā palīdzība tuvumā. Senie amfiteātri ir arī ļoti pateicīga vieta akustikas ziņā – nenākas raizēties par to, ka kaut kas neskan, jautājums ir tikai par to, cik meistarīgi skanējumu sabalansē diriģents, pārējo izdara "piltuve", kas kalpoja par rezonatoru tad, kad mikrofoni vēl nebija izgudroti. Savā ziņā koncerti senajos amfiteātros jau vairāk vedina domāt par otru procesu, ko var attiecināt uz brīvdabas koncertiem un izrādēm, proti, integrāciju.

Integrācija

Integrācija konkrētajā gadījumā nozīmē priekšnesuma iekļaušanu vidē nevis cenšoties atdarināt tradicionālos izrādes vai koncerta notikšanas apstākļus, bet elastīgi pielāgojoties norises vietas vai vides piedāvājumam, veidojot konceptuāli jaunu uztveres kopainu. Jau kopš 70. gadiem ir notikuši dažādi mēģinājumi "iznest" operu un simfonisko mūziku no greznām zālēm. Pjērs Bulēzs kādā esejā kaismīgi pat aicināja "nodedzināt operteātrus". Atcerēsimies, ka pat Rihards Vāgners savulaik bija iecerējis uzbūvēt teātri "Nībelungu gredzena" cikla izrādīšanai un pēc to izrādīšanas to nodedzināt! Teātris, protams, stāv vēl šobaltdien un ir kļuvis par vienu no strīdīgi elitārajām opermūzikas svētceļojumu vietām. Viena no integrācijas pazīmēm ir formu dažādība. Birmingemas operas kompānijas vadītājs Greiems Viks līdzīgi Vāgneram 21. gadsimtā atgriežas pie jautājuma par operas funkcijām, secinot, ka operas galvenais uzdevums nav vis izklaidēt, bet raisīt diskusijas par to, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam, kādas ir mūsu attiecības, izvēle un sadarbība. Jāpiebilst, šim uzstādījumam ir saistība arī ar Apvienotās Karalistes specifiku – Britu salās ir gan valsts finansēti teātri, gan privātas, neatkarīgas operas kompānijas. Īrijā, piemēram, ir vairākas operas kompānijas kurām vispār nav sava teātra. Tas automātiski nozīmē plašu radošuma lauku operas producentiem, nepārtraukti meklējot variantus ārpus jebkuras komforta zonas, nevis vairs sezonāli (vasarā), bet konceptuāli – vai tā būtu brīvdabas skatuve, pludmale, pamests helikopteru angārs vai rūpnīca, dzelzceļa stacija un tamlīdzīgi. Savienojumā ar moderno tehnoloģiju attīstību šīs iespējas veicinājušas eksperimentālu formu veidošanos, kombinējot akustisko mūziku ar elektronisko, nojaucot tradicionālo robežu starp skatuvi un skatītāju teritoriju. Spilgts piemērs ir Birmingemas operas kompānijas projekts "Khovanskygate" pēc Modesta Musorgska operas "Hovanščina" motīviem. Tajā publika tiek iesaistīta iestudējumā kā masu skatu dalībnieki, kuru vidū atrodas operas kompānijas koris, orķestris un solisti, un visi klātesošie ir iesaistīti izrādē.

Latvijā, šķiet, spilgtākais piemērs mūzikas un vides integrācijai ir alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", kas šovasar jau piekto gadu norisinājās Aknīstes lauku teritorijā, bijušā Susējas ciema pagastmājas pagalmā un to ieskaujošajās cirsmās un pļavās. Konceptuāli šajā festivālā praktiski nestrādā ierastās operas un simfoniskās mūzikas koncertu sociālās blaknes "sevi parādīt un uz citiem paskatīties", jo festivāla apmeklētāji lielākoties dzīvo uz vietas telšu pilsētiņā vairākas dienas, programma ir pieejama tikai uz vietas, ierodoties festivālā, respektīvi tāds bezkompromisu variants – vai nu brauc un pieņem, kā ir, vai nebrauc. Attālums no galvaspilsētas (ap 150 km) ir pietiekami liels, lai nobaidītu tikai izrādīšanās kāros. Tiesa, neformālās atmosfēras piesolījums "staigāt kedās, dzīvot teltī, ēst kā restorānā un klausīties izmeklētu kamermūziku, izbaudot dabas mieru" ir pietiekami vilinošs, lai uz Aknīsti bariem vien dotos īstenie kultūrsnobi, tomēr līdz šim festivālā notiek apskaužami harmoniska publikas pašregulēšanās – kurš padodas lietus draudiem, kurš nolemj, ka Sansusī laika joslā tāpat nav iespējams neko fundamentālu nokavēt un atļaujas izcilu koncertu klausīties ar pusausi, paralēli baudot pusdienas vai sarunas ar sen nesatiktiem paziņām. No rīta vingrošanas līdz saullēkta koncertiem dienas ritmu katrs var plānot pats, taču pasākumi nepārklājas, tādēļ aktīvākajiem ir iespēja noklausīties un noskatīties pilnīgi visu, ja vien neatgadās kas neparedzēts. Pirms diviem gadiem meža vidū, gumijas zābakos un lietusmētelī sēžot zem egles un klausoties Artura Maskata "Venēcijas rindas" klavieru kvarteta "RIX" un Ingas Kalnas izpildījumā, šķita, ka atrasta mākslas un dabas harmonijas atslēga, kur kleitas krāsai nav it nekādas nozīmes. Pagājušogad pārsteidza Aknīstes Graudu kaltes izmantojums simfoniskajam koncertam ar grandioziem Platona Buravicka un Lindas Leimanes darbu pirmatskaņojumiem, šogad – Jēkaba Nīmaņa grupas "Jakob Noiman band" atraktīvais sniegums, Alīnas Rotaru virtuozā klavesīna spēle meža vidū un sirreālā performance pļavā, no kuras gan šo rindu autori aizmānīja prom šovasar ne tik bieži sastaptais "mērcētājs" un vintāžas šarma apdvesta zaļumballe izcilu džezistu sniegumā. Lai arī pārsteigumu ar katru gadu kļūst mazāk, jo pie labām lietām ātri pierod, "Sansusī" festivāla rīkotāju ambīcijas un pārliecība iedrošina, ka elitārisma politikai attiecībā uz operu un klasisko mūziku ir alternatīvas, kuras nekādā ziņā nenozīmē piekāpšanos attiecībā uz snieguma kvalitāti, attaisnojoties ar, piemēram, brīvdabas vai netradicionālas telpas koncepcijas specifiku un citiem apstākļiem, kuru neesamība jau gan pārvērstu akmeni par dimantu. "Sansusī" ir izdevies radīt savu savdabīgu komforta zonu un, šķiet, arī savu auditoriju, kura galvaspilsētā laiku pa laikam pulcējas šosezon atvērtajā "Rīgas mājā" jeb koncertzālē "Tu jau zini kur" Tallinas ielā, papildinot Miera ielas rajonu ar vēl vienu vērā ņemamu punktu Rīgas koncertkartē.

Integrācija vidē kā paņēmiens gūst arvien lielāku popularitāti arī dramatiskajā teātrī, interaktīvas izrādes jau vairs netiek uzskatītas par atkāpi no normas, bet par jau tradicionālu virzienu, kas ne visiem skatītājiem ir pieņemams, tomēr nenoliedzami aizraujošs, ja nekļūst pašmērķīgs. Šis process norāda arī uz to, ka arvien svarīgāks kļūst uztveres aspekts, proti, mākslas notikumu centrā ir skatītājs un klausītājs ar savām izjūtām, kuras raisa vai neraisa konkrētā skatuves mākslas pieredze. Iespējams, atrodoties zaļumos, esam vairāk spiesti pielāgoties un ieklausīties ne tikai vidē, bet arī sevī. Pavērojiet, kā cilvēki izvēlas vietu koncerta vai izrādes telpā vai laukumā, ja tās nav numurētas un saliktas kārtīgās rindās! Opera un klasiskā mūzika zaļumos ir nepietiekami novērtēts antropoloģisko pētījumu lauks, kurš var ļoti daudz pastāstīt ne tikai par mākslu, bet arī par cilvēkiem.

Lauma Mellēna-Bartkeviča

Lauma Mellēna-Bartkeviča ir mūzikas žurnāliste, kultūras pētniece un tulkotāja. Mīl svešvalodas, operu un ceļojumus. Šobrīd strādā pie promocijas darba "Riharda Vāgnera operu iestudējumi 21. gadsimtā:...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0