Par savu vietu un nozīmi Rietumos spiesti domāt ne tikai tradicionālās politikas elites pārstāvji, bet arī intelektuālās elites pārstāvji.
Pēdējo gadu laikā vēlētāji Rietumos vairākkārtīgi (Breksits, ASV prezidenta vēlēšanas u.c.) ar savu rīcību pauduši noraidošu attieksmi ne tikai pret politiķu un t.s. politikas ekspertu, bet arī intelektuāļu aicinājumiem, brīdinājumiem, apgalvojumiem. Un, ja politiskās elites autoritātes kritums ir diezgan viegli skaidrojams ar neveiksmīgu politiku, tad "gaišāko prātu" ietekmes zudums ir interesants.
Intelektuāļu reakciju gamma ir ļoti plaša: apmulsums, gatavība turpmāk būt tieši aktīvākiem sabiedriskajās debatēs utt. (kā piemēru varu norādīt divas publikācijas burtiski dažu nedēļu laikā: "In Defense of Cultural Criticism in Trump's America" un "What Are the Pitfalls for the Politically Engaged Writer?").
Viens no acīmredzamākajiem iemesliem ir tas, ka mūsdienās, kad ikviens, kurš to vēlas, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, ar saviem apgalvojumiem var sasniegt pietiekami plašu auditoriju, ir zudis intelektuāļu monopols uz viedokļa paušanas platformām (piemēram, tradicionālie plašsaziņas līdzekļi). Citiem vārdiem sakot, intelektuāļu pausto ne tik daudz noraida, cik vienkārši tajā neklausās.
Šis aspekts noteikti ir būtisks, tomēr, manuprāt, tā ir ne tikai neklausīšanās, bet arī aktīva noraidīšana, un tad ir jautājums par cēloņiem.
Viens no tiem varētu būt saistīts ar to, ka daļa intelektuāļu un ar viņiem saistīto institūciju Rietumos ilgstoši ir politiski pozicionējušies un attiecīgi paši mazinājuši savu iespēju pretendēt uz neitrālu komentētāju lomu. Droši vien runas par to, ka, piemēram, vairums augstskolu Rietumos kļuvušas par "kreiso liberāļu bastioniem", ir pārspīlējums, tomēr ideoloģizācijas elements ir jūtams.
Intelektuāļiem par labu nav nācis arī tas, ka vairāki no viņiem paštaisnumā īpaši neatpaliek no daudz lamātās, pašapmierinātās politiķu kastas. Piemēram, lai gan pats nepiederu pie kādas reliģiskas konfesijas, varu iedomāties, ka arogance un agresivitāte, ar kādu it kā visnotaļ spoži prāti vēršas pret reliģijas fenomenu, var daudzus aizvainot (par šo tēmu interesanta diskusija). Līdzīgi ar intelektuāļu pretenzijām zināt, kas vērtīgs un nevērtīgs radošo industriju radītajā utt.
Ja par šiem iespējamiem iemesliem varētu teikt, ka intelektuāļi, kā saka, paši vainīgi, tad, manuprāt, ir arī citi iemesli. Piemēram, tas, ka mainās attieksme pret zināšanām vispār, mainās izpratne par zinātni vispār.
Veids, kādā mēs iegūstam informāciju, kļuvis steidzīgāks, attiecīgi nav jābrīnās, ka daudzus neapmierina zinātnei – vienalga, astrofizikai vai paleontoloģijai – raksturīgā versiju izvirzīšana, apstrīdēšana, citu hipotēžu piedāvāšana, meklējumi. "Kā tad īsti ir – vai varat skaidri un gaiši pateikt?" taujā prasīgais 21. gadsimta cilvēks. Un, nesaņemot "skaidru un gaišu" atbildi, zinātni kā zināšanu veidošanas instrumentu liek malā.
(Taisnības labad jāatzīst, ka par labu nav nācis noteiktās zinātnieku daļas, jo īpaši ar cilvēka uzvedības izpēti saistītās, vēlme piesaistīt publikas uzmanību ar triviāliem "atklājumiem" par, teiksim, personīgās higiēnas un politisko uzskatu sakarībām.)
Tāpat, pieļauju, sava nozīme ir tehnoloģiju uzplaukumam, kas ar savu plašumu, interesantumu, iekārojamību utt., tēlaini izsakoties, aizēno zinātni. Ja vairums no mums pret dažādiem tehnoloģiskiem jaunumiem kopumā izturas labvēlīgi, uzskata tos par svarīgiem, tad vienlaikus mēs arī bieži piemirstam, ka šo jaunumu nebūtu bez zinātnes, t.sk. tās, kas ierindojas kategorijā "velns zina, ar ko viņu tur nodarbojas". Rezultātā zinātnieka autoritāte izrādās mazāka par kāda tehnoloģiju "guru" viedokli. Daudzos gadījumos tas, ka zinātnes un zinātnē balstītu zināšanu ietekme uz sabiedrisko domu samazinās, nav nekas traģisks, tomēr jautājumos, kas skar vides un klimata kopsakarības vai cilvēka veselību, sekas var būt ļoti nelāgas.
Īsi sakot, ja olgalvji tiek ignorēti Breksita balsojumā, tā ir viena situācija, savukārt, ja viedoklis netiek uzklausīts, piemēram, bioloģiskās daudzveidības jautājumos un rezultātā ir riskanti lēmumi lauksaimniecībā, ieguves rūpniecībā utt., tad tā ir cita situācija. Un diemžēl šo citu situāciju netrūkst, tostarp Latvijā, bet tā ir tēma citai publikācijai.
Turklāt šis zinātnē balstītu zināšanu ietekmes zudums attiecas ne tikai uz dabas zinātnēm. Lai gan tas skanēs nejauki, bet mani personīgi sevišķi neuztrauc, ja vēlētāji Rietumos jautājumos, kas skar islāmu, kultūru mijiedarbību, populismu, neieklausās tradicionālajās politiķu un politisko ekspertu aprindās. Nelāgi, ka no svara nav arī vēsturnieku, reliģijas pētnieku, antropologu teiktais, norādītās līdzības, konteksti utt.
Mana subjektīvā hipotēze: 21. gadsimtā mēs ļoti dzīvojam "šeit un tagad", vēsturiskais konteksts un attiecīgi tā iespējamie formulētāji – zinātnieki – nav pieprasīti. Lūgums nepārprast: man nav ilūziju, ka cilvēki agrāk pret pagātni izturējās ar lielāku iedziļināšanos, ka zināšanas bija precīzākas; nē, bija pa pilnam mitoloģizētu konstrukciju. Runa ir par to, ka – lai gan ar nepārprotamu fantāziju starpniecību – vairāk tika izjusta saikne ir bijušo. Kāds hronists savā tekstā varēja iekļaut izdomājumus, tomēr šim tekstam kā stāstījumam par vēstures plūdumu, atvainojos par žargonu, par lielajiem naratīviem, bija ietekme arī ārpus elites. 21. gadsimtā nenoliedzamie sasniegumi un dinamisms (vai vismaz mūsu pašu iedomātais dinamisms) rada iespaidu par tagadnes situāciju, kuru nav iespējams aplūkot kontekstā ar agrāk notikušo.
Rezumējot: intelektuāļu ietekmes zudumam ir vairāki slāņi. Viens attiecas uz aktivitātēm, kas notiek, lietojot politisko retoriku ("balsojiet par...", "balsojiet pret..."). Te intelektuāļi nereti paši piestrādājuši šodienas situācijas izveidē. Cits slānis attiecas uz ietekmes mazināšanos arī tajā, kas nav partejiski politiskas izvēles. Un šis slānis man subjektīvi liekas būtiskāks un satraucošāks. Mani sevišķi nesatrauc, ja, piemēram, franču intelektuāļi var kaut uz galvas stāvēt, aprādot, kāpēc nedrīkst balsot par Mariju Lepēnu, tomēr miljoni ņem un nobalso. Savukārt, ja miljoni jautājumā par, piemēram, klimata izmaiņām uzskata, ka "patiesībā tas nav vēl pierādīts", tad tas nav smieklīgi.
Formulēšu citādi. Intelektuāļu (ar šo jēdzienu saprotot, vienalga, Piko della Mirandolu 15. gadsimtā vai Noemu Čomski 21. gadsimtā) ietekmei arvien ir bijuši kāpumi un kritumi. Problēma ir tā, ka esam kopīgiem spēkiem pamanījušies laika gaitā uzbūvēt tik sarežģītu un attiecīgi viegli ievainojamu konstrukciju – antroposfēru –, ka nejēdzības, ko varējām atļauties vēl pirms gadsimta, nu ir ar pavisam citu nospiedumu. Ja 15. gadsimtā daļa ļaužu ignorēja intelektuāļu argumentus un ticēja raganām, tam bija bēdīgas, tomēr ierobežotas sekas, savukārt, ja 21. gadsimtā tiek ignorēti olgalvju ekspertu brīdinājumi un sākas, piemēram, grābstīšanās ap derīgajiem izrakteņiem okeānu gultnē ("The Economist", 2017. gada 24. februāris), sekas var būt citas.
2