Māksla
03.01.2018

Oda dzīvei pirms interneta

Komentē
1

Par izstādi "Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Uz cik ilgu laiku vajag atteikties no interneta, vismaz no regulāras e-pasta pārbaudīšanas, lai vienā dienā, atkal atgriežoties pie šis rutīnas procedūras, konstatētu, ka tevi sagaida 1243 neizlasītas vēstules? Katram šis laika nogrieznis būs individuāls, bet var droši teikt, ka lielāko daļu no mums tāds informācijas daudzums stipri demoralizēs. Ko darīt ar šo arhīvu? Izlasīt un, ja informācija nav paspējusi galīgi zaudēt aktualitāti, atsevišķos gadījumos arī atbildēt vai tikai uztvert to kā pagājušā laika materializētu liecību? Ikdienišķa sarakste ar banālām frāzēm un lietišķām instrukcijām pēkšņi pārtop par laika metaforu – par tādu laika kapsulu, kas, ierakta vai iemūrēta, nemanāmi nes sevī vēstījumu nākamajām paaudzēm cauri gadu desmitiem. Izstāde ar intriģējošu, bet ne izsmeļošu nosaukumu "Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē pēc būtības iedod katram apmeklētājam šādu laika kapsulu un rūpīgi seko tam, lai skatītājs spētu atšifrēt tos pagātnes vēstījumus, kas nonākuši viņa rokās.

Gan izstādes nosaukums, gan afišas grafiskajā noformējumā izmantotais akmens laikmeta cilvēka tēls jau pievērš uzmanību tam, ka galvenā tēma ir vēsture, tikai šoreiz tā ir brīva no politiskām spekulācijām, didaktiskas tieksmes "mācīties no vēstures piemēriem" vai mietpilsoniskas tīksmināšanās par dižajiem senajiem laikiem. Šī izstāde ir sistemātiski sasaistītu dažādu cilvēku personīgu atmiņu krājums, kas ģeogrāfiski pārklāj lielāko daļu Rietumu kultūras teritorijas, bet hronoloģiski interpretē 20. gs. otro pusi kā pēdējo būtisko posmu mūsu civilizācijas attīstībā pirms interneta laikmeta. Izstāde vienlaikus var tikt uztverta kā pētniecisks projekts, bet absolūti brīvā eksponātu atlase un avotu izmantošana mākslinieciskos nolūkos drīzāk ļauj to uzskatīt par savdabīgu arhīva poēmu, kas vienā kontekstuālā veselumā meistarīgi saplūdina kopā gan atzītus konceptuālistus, gan nejaušu cilvēku dienasgrāmatas. Tomēr, neskatoties uz šķietami eklektisko koptēlu, izstādes galvenais unikālais komponents ir personiska sajūta, kas ļauj nevis saprast, bet gan pārdzīvot laiku, ko daži vēl atceras, bet arvien lielāka daļa var tikai iztēloties.

Šīs izstādes daudzveidīgie eksponāti eleganti un tekoši ved domas no vienas tēmas uz citu, nojaucot mākslīgas ekspozīcijas veidošanas shēmas ar hronoloģisku vai tematisku dalījumu un brīžiem pat izejot ārpus izstāžu zāles, asprātīgi iekļaujoties muzeja ekspozīcijā. To, ka viens no izstādes varoņiem ir laiks, apmeklētājs var sajust jau pašā sākumā, ieejot tumšā tamburā, kur uz sienām projicējas arhīvu krātuvju telpu fotoattēli. Tas, ka tie ir Indijas arhīvu eksotiskie piemēri, nav tik svarīgi, jo šīs fotogrāfijas pēc būtības ir oda cilvēces atmiņu krāšanai neatkarīgi no tā, kādu struktūru veido cilvēki, lai saglabātu pagājušā laika liecības. Vēsture objektīvā izpratnē neeksistē, jo to raksta cilvēki, tāpat kā konkrēti muzeju krājumu glabātāji un arhivāri, veicot materiālu atlasi, izlemj, kā izskatīsies mūsu vēsture. Zināmā mērā vēstures veidotāju ādu pielaikoja arī šīs izstādes kuratori, veidojot savu alternatīvo stāstu par neseno vēsturi.

Blakus laika un subjektīvās vēstures tēmai izstādi caurstrāvo arī plašs cilvēku komunikācijas jautājumu klāsts, kas demonstrē to, ka, par spīti tehnoloģiski attīstītākajam laikam, informācijas radīšanas un nodošanas pamatprincipi paliek nemainīgi. Vienalga, vai mēs izmantojam rakstāmmašīnu vai datoru, publicēšanas brīvības jautājums dažādās valstīs un dažādā mērogā joprojām paliek aktuāls. Tas pats ir ar vizuālās informācijas reproducēšanas iespējām, kuras, sākot ar analogo vidi 20. gs., pakāpeniski pārņēma digitālo vidi 21. gs. Tomēr, spriežot pēc izstādē apskatāmo mākslinieku darbiem, diskusijas par oriģināla un kopijas attiecībām un par vizuālās informācijas pārprodukciju neaizsākās mūsdienās.

Kā neiztrūkstošais komunikācijas pavadonis ir cenzūra visplašākajā nozīmē. Arī šī tēma ir tikpat aktuāla mūsdienās, kaut gan izstāde ļauj iepazīties ar pagājušā gadsimta piemēriem no valsts institucionālas iejaukšanas cilvēku dzīvē, sākot ar tiešām represijām līdz tādām "profilaktiskām" formām kā radiotorņi (žargonā "glušilka": no krievu val. slāpēt, глушить), kas tīšuprāt radīja radiotraucējumus klausītājiem "bīstamās" frekvencēs; vai nevēlamo faktu un personu "dzēšana" no grāmatām. Protams, cenzūrai no augšas momentā pievienojas pašcenzūra no apakšas, kad fotomākslinieks pats retušē savu darbu ar ideoloģiski nevēlamo saturu, bet citi pilsoņi, pārlasot savas dienasgrāmatas, aizkrāso to grāmatu nosaukumu vai personu vārdus, kurus viņiem būtu bijis labāk nezināt.

Šis faktors izstādē ļauj vēl krāšņāk parādīties nenoslāpētām cilvēku balsīm, kuri visos laikos varēja atrast tādu pašorganizēšanas formu, kas cenšas neievērot pastāvošos ierobežojumus. Varbūt vārds "tīkloties" labāk piestāv mūsdienām, bet kā konceptuāli apzinātu praksi mākslinieki to aizsākuši jau 70. gados, par ko atkal var pārliecināties izstādē apskatāmajā manifestā. Protams, pasts un vēstules kā galvenais starptautiskais sazināšanas veids ļāva komunicēt un veidot globālus prototīklus ne tikai māksliniekiem, bet arī tiem, kas spēlē distancētu šahu, katru gājienu sūtot atsevišķā vēstulē, radiopulciņa entuziastiem, pierakstot savus pazīšanas signālus uz pastkartītēm, un daudziem citiem. Kas var būt noslēpumaināks par vēstuli, kura, pateicoties neiedomājamiem pastniekiem, cirkulē caur pasaules politisko pretrunu mudžekļiem. Visticamāk, tur ir paslēpta daļa no tās fascinācijas, kādu manī izraisa t.s. "mail art" jeb pasta mākslas konceptuālie piemēri, kas ieņem savu būtisku vietu izstādes ekspozīcijā.

Komunikācijas prioritāte rezultāta priekšā ir viens no pašorganizēšanas kritērijiem, un faktiski kolektīvais darbs šajā gadījumā ir vērsts nevis uz ārpasaules patērētāju, bet gan uz iekšpusi, proti, "mākslu sev", kuru var novērtēt šaura "savējo" grupa, kur skatītāja lomu nomaina līdzautora statuss. Viens no spožākajiem piemēriem ir t.s. "samizdata" (krievu val. самиздат) kultūra, kuru izstādē reprezentē gan krievu, gan latviešu paraugi. Šie košie alternatīvās kultūras piemēri, izdoti (ja šo vārdu var izmantot, runājot par mājās amatnieciski veidotu foliantu) dažos eksemplāros, ne tikai kalpo par disidentu nevardarbīgās pretošanās ceļa simboliem, bet arī aktualizē ļoti būtisku jautājumu par oficiālās kultūras un alternatīvi domājoša indivīda attiecībām.

Mazais cilvēks un ikdienišķība pretstatā atzītiem ģēnijiem un kultūras kanoniem ir pēdējā, bet absolūti fundamentāla izstādes koncepcijas sastāvdaļa. Jautājums, kas uzdots ekspozīcijas prologā, – par to, ko no mūsu bezgalīgi daudzšķautņainās dzīves vēlāk iekļaus vēsturē arhīvi, atbalsojas uz katra soļa. Vai tas ir čehu jukušais mākslinieks, kurš fotografēja sieviešu torsus, lai aplīmētu ar tiem savu dzīvokli, vai Latgales ikonu gleznotājs, kurš savā puslegālajā fotostudijā veidoja sieviešu portretus atbilstoši jaunās popkultūras un kinoindustrijas ikonām? Dažreiz nejaušam fotoattēlam sanāk kodolīgāk un precīzāk pārstāstīt laika būtību nekā biezai vēstures grāmatai, bet papīra lidmašīniņas, kas salocītas no skolnieka burtnīcas lapas vai anonīma cilvēka sastādīta produktu saraksta, pateicoties kāda cilvēka uzmanībai, ar laiku kļūst par patiesās dzīves rekonstrukcijas avotu. Un kurš šajā gadījumā novilks robežu starp svarīgo un niecīgo, starp mākslu un nemākslu, jo, kamēr nākotne pašorganizējas, vēsturi nepārtraukti veido katrs no mums.


Eduards Dorofejevs

Eduards Dorofejevs ir mākslas zinātnieks, strādā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, pasniedz Rietumu mākslas vēsturi Latvijas Kultūras akadēmijā un mēdz rakstīt par mākslu preses izdevumos.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1